Bībeles stāsti

«VAI TAD ES ESMU SAVA BRĀĻA SARGS!»[18]

Dāvida valsis sadalīšanās Izraēlā un Jūdā drīz vien izrādī­jās par vienu no vislielākajām traģēdijām ebreju tautas vēs­turē. Lai par to pārliecinātos, pietiek minēt dažus faktus. Sa­lamans nomira 932. gadā pirms m. ē., bet 721. gadā krita Samarija, Izraēla valstiņa tātad pastāvēja drusku vairāk nekā divi simti gadu. Jūda, kura bija aicinājusi Asīriju palīgā pret brālīgajām izraēliešu ciltīm, paglābās tikai tādā kārtā, ka f kļuva par sava šķietamā glābēja vasali. Jau divdesmit gadu pēc Samarijas iznīcināšanas Asīrijas ķēniņš stāvēja pie Jeru­zalemes mūriem, un, tikai pateicoties laimīgai nejaušībai, Jū­das valsts toreiz nezaudēja savu neatkarību. Tā pastāvēja vēl simts piecpadsmit gadu, tas ir, līdz 586. gadam pirms m. ē., ' kad Nabuhodonosors nopostīja Jeruzalemi.

Šīs traģēdijas cēloņi bija visai sarežģīti. Kā mums" jau zi­nāms, ziemeļu un dienvidu ciltis aizvien bija šķīris dziļš et­nisks un politisks antagonisms. Dāvida un Salamana laikā tās samierināja kopējās valsts intereses un kopējs reliģisks centrs, par kādu kļuva Jeruzalemes templis. Pēc atšķelšanās Izraēla izlauzās arī no šīs tik svarīgās kopības un nodibi­nāja pati savus kulta centrus Bētelē un Danā. Šī reliģiskā sa­šķelšanās noveda ne tikai pie pilnīgas abu ebreju valstiņu garīgas atsvešinātības, bet fatāli ietekmēja arī to ārējās attie­cības.

Brīdi pakavēsimies pie notikumiem Izraēlā. Ja runājam par šīs valstiņas tautību sastāvu, tad jāatzīmē, ka izraēliešu ciltis vēl aizvien tur bija mazākumā. Tā$ izjuta spēcīgu spiedienu no dažādu Kānaānas tautību puses, kuras varēja lepoties ar

bagātīgām reliģiskām un kultūras tradīcijām. Jeroboāmam un citiem Izraēla ķēniņiem ar to vajadzēja nopietni rēķināties, un tāpēc šeit Jahves kults pieņēma elkdievības raksturu. Tas izr paudās zelta teļa tēla uzstādīšanā un tajā apstāklī, ka no valsts tika padzīti ortodoksālā jahvisma pārstāvji — pries­teri un Ievīti.

Vājais Izraēls tāpat nevarēja sekmīgi aizstāvēties pret kaimiņvalstu Feniķijas un Damaskas intrigām un mahinācijām. Sveštautu kulti Izraēlā iesakņojās aizvien spēcīgāk, un daž­brīd šķita, ka jahvisms lemts iznīcībai, Ahaba un viņa sievas feniķietes Izebeles laikā cīņa pret jahvismu pieņēma jau asi­ņainu raksturu. No Bībeles mēs uzzinām, ka dedzīgā feni­ķiešu dievu piekritēja vajāja un slepkavoja Jahves praviešus. Tiesa, Elijas vadībā notika sacelšanās, taču tā nevarēja uz­varēt, jo pravietim vajadzēja bēgt pāri Izraēla robežām. Tikai jahvistu grupējuma vadonis Jehus guva uzvaru pār svešajiem kultiem. Taču tas bija īslaicīgs triumfs, jo viņš pats, gribē­dams nodrošināt sev zemes iedzīvotāju vairākuma atbalstu, drīz vien pievērsās elkdievībai. Pat pirmais Izraēla ķēniņš Jeroboāms, kuru taču izvirzīja pravieša Ahijas vadītie jah- visti, bija galvenais reliģiskās šķelšanās vaininieks. Vispār, ja mēs no šāda viedokļa palūkojamies uz Izraēla vēsturi, tad ar izbrīnu redzam, ka Bībele vai nu apsūdz tās ķēniņus svešu dievu kultā, vai arī noklusē viņu reliģisko darbību, kam tā­pat ir sava nozīme. Citiem vārdiem runājot, izrādās, ka viņu vidū nav bijis neviena uzticīga jahvista, kurš būtu izpelnījies Bībeles vēsturisko grāmatu sastādītāju uzslavu.

Bet kā viss noritēja Jūdā? Varētu likties, ka šai valstij, kuru kalni šķīra no kaimiņzemju ietekmes un kurai piederēja tradi­cionālais Jahves kulta priekšmets, derības šķirsts, valstij, kur ebreju tautas iedzīvotāji bija ievērojamā pārsvarā, būtu va­jadzējis kļūt par Mozus ticības balstu. Taču arī tur aizvien jo kupli zēla svešu dievu kulti. Bībele apsūdz astoņus Jūdas ķē­niņus vai nu elkdievībā, vai arī priesteru vajāšanā. Ahasja upurēja pats savu dēlu kā dedzināmo upuri uz svešu dievu altāra, Joass nogalināja priesteri Zaharju par to, ka tas viņam bija pārmetis elkdievību, Manase uzsāka asiņainu Jahves pie­kritēju vajāšanu.

Tomēr, neraugoties uz visu, Jūdā jahvismam bija daudz sīkstāks sakņojums. Pateicoties tādiem ķēniņiem kā Asa, Jo- šafats, Jotāms, Hiskija un Josija, Mozus ticība atdzima aizvien no jauna, līdz beidzot izcīnīja sev pārsvaru pār svešo dievu pielūgšanu. Šai ziņā sevišķi nopelni ir Josijam, kurš izdarīja dziļas reliģiskas reformas un atjaunoja 5. Mozus grāmatā ietvertās tiesiskās normas.

Abas ebreju valstiņas bija pārdzīvojušas ilgu un grūtu re­liģisko cīņu izraisītos satricinājumus. Vēl ļaunāk bija tas, ka šīs cīņas tūkstošiem pavedienu saistījās ar starptautisko po­litisko spēku sistēmu. Samarijā un Jeruzalemē savā starpā cī­nījās grupējumi, kuri meklēja atbalstu gan Sīrijā, gan Asīrijā, gan Ēģiptē. Tādējādi Izraēls un Jūda kļuva par rotaļlietu po­litiskās intrigās, kuras galu galā noveda pie šo valstiņu sa­brukuma.

Pasliktinājās arī iekšējās sociālās attiecības. Kā tas parasti mēdz būt, ilgstoši kari, savstarpējas cīņas, dinastiski apvēr­sumi un reliģiskas jukas abās zemēs izraisīja ne tikai anar­hiju, bet tāpat padziļināja šķiru pretrunas. Smagās nodokļu nastas un parādu jūga nomāktās plašās tautas masas kļuva aizvien nabadzīgākas, bet nelielais privileģēto slānis savās ro­kās sarausa aizvien lielākas bagātības. Parādījās tādi pravieši kā Amoss, Jeremija un Nehemija, kuri skarbi nosodīja ap­spiešanu, augļošanu, izmantošanu un varmācību, ko piekopa bagātnieki, taču — kā tas vispār zināms — pamācības, spre­diķi un aicinājumi laboties nekad nav spējuši grozīt vēstures gaitu.

Kā ilustrācija sacītajam var noderēt jau pieminētā izraēliešu zemnieka vēstule, kura atrasta 1960. gadā Rišon-Lecionas tu­vumā. Pēc zinātnieku domām, tā radusies 7. gadsimtā pirms m. ē. Vēstule sastāv no četrpadsmit uz māla krūkas lauskām rakstītām rindām. Tā ir bojāta un nav visa saglabājusies, taču vēstules saturs pilnīgi skaidrs. Zemnieks, kurš nupat pa­beidzis ražas novākšanu, sūdzas, ka nodevu piedzinējs bez jebkāda pamata atņēmis viņam uzmetni. Ja mēs atcerēsimies, ka uzmetnis nabadzīgajiem izraēliešiem noderēja arī kā ap­segs naktīs, mums kļūs skaidrs tālaika nodokļu sistēmas ne- žēlīgums. Uzmetnis droši vien bija nabadzīgā zemes rūķa vienīgā bagātība.

Ar laiku tomēr pat bagātie ļaudis kļuva par karu un poli­tisko juku upuriem. Zemi izpostīja daždažādi iebrucēji, bet augstos meslus, kurus vajadzēja maksāt kaimiņu valstīm, se­dza tie, kuriem vēl piederēja zelts un sudrabs, jo no nopli­cinātās tautas vairs nekas nebija izspiežams. Asiņainajam uzurpatoram Manahēmam, neraugoties uz valdošo teroru, vajadzēja balstīties uz Asīriju, lai noturētos pie varas. Tiglats Pilesars III par šādiem pakalpojumiem pieprasīja drausmīgi augstu samaksu tūkstoš talentu sudraba apmērā. Manahēms šo summu savāca tādā veidā, ka iekasēja no bagātniekiem pa piecdesmit seķeļu sudraba. Tā kā talentā bija trīs tūkstoši se- ķeļu, tad viņš savam protektoram samaksāja trīs miljonus se­ķeļu sudraba. Izdarot aprēķinu (izdalot trīs miljonus ar piec­desmit), iznāk, ka sešdesmit tūkstošiem turīgāko cilvēku vaja­dzēja samaksāt lielu nodevu, lai tronī varētu noturēties asi­ņains uzurpators.

Šo faktu gaismā kļūst saprotamas nemitīgās galma revolū­cijas, ķēniņu slepkavības un dinastiskie apvērsumi, kas notika Izraēlā. Tiesa, Jūdā arī reizēm nogalināja ķēniņus un notika galma apvērsumi, taču tur visu laiku valdīja viena, no Dā­vida cēlusies dinastija, bet Izraēlā 250 gadu laikā cita citu nomainīja deviņas ķēniņu dinastijas, kuras dibināja uzurpa- tori ar varas un spēka palīdzību.

Dinastiskie strīdi starp Izraēla un Jūdas valdniekiem, kā arī priesteru cīņa par hegemoniju novājināja abas valstiņas un nekādā ziņā neatbilda tautas interesēm. Gadījās gan arī tā, ka abi ķēniņi dzīvoja saticībā, taču šādi gadījumi bija reti, un tiem drīzāk piemita politisku manevru raksturs, tā ka par patriotiskiem principiem šeit nevarēja būt ne runas. Abas ķēniņvalstis lielākoties viena ar otru sīvi cīnījās, noda­rot savstarpēji lielus postījumus, un nesvārstīdamās aicināja sev palīgā pat mūžsenos ienaidniekus, lai tikai radītu lielākus draudus pretējai pusei.

Pietiks ar trim piemēriem, kas ilustrē šo satraucošo poli­tisko aklumu. Šķelšanās vaininieks Jeroboāms neapšaubāmi bija Ēģiptes algotnis. Viņa dumpja tiešais rezultāts bija tas, ka faraons šīšaks I piecus gadus pēc Salamana nāves izpos­tīja Kānaānu un no Jeruzalemes tempļa aizvāca visas dārg­lietas. Izraēla ķēniņš Joass tāpat izlaupīja Jeruzalemes diev­namu un daļēji nopostīja pilsētas mūrus. Ķēniņš Pekahs no­slēdza savienību ar Damasku un, gribēdams piespiest Jūdu iestāties Asīrijai naidīgajā koalīcijā, kopā ar savu sabiedroto devās karagājienā pret Ahasu, postīja Jūdas zemi un aplenca Jeruzalemi. Tad Ahass, kā jau mēs to minējām, ataicināja Kānaānā asīriešu karaspēku, samaksādams par to ar svētnī­cas dārgumiem. Tādai pašnāvnieciskai politikai agrāk vai vēlāk vajadzēja novest pie visas ebreju tautas iznīcināšanas.

Kamēr desmit izraēliešu ziemeļu ciltis bez pēdām izkusa Mezopotāmijas etniskajā tīģelī, jūdiem tā saucamais Bābeles gūsts nebija nekāds gūsts, bet tikai pārvietošana, kura dau­dzos gadījumos izrādījās pat materiāli izdevīga. Turklāt vēs­ture viņiem bija labvēlīga. Persijas ķēniņš Kīrs jau savas val­dīšanas pirmajā gadā atļāva jūdiem atgriezties dzimtenē. Pir­mais repatriantu vilnis devās ceļā 537. gada pavasarī pirms m. ē., bet tas nozīmē, ka trimda bija ilgusi nepilnus piecdes­mit gadus.

Taču, neraugoties uz šo īso laika posmu, daudz jūdu bija paguvuši iedzīvoties svešumā un atteicās atgriezties. Tie bija dažādi ļaudis: turīgi tirgoņi, lauksaimnieki un amatnieki, ku­rus saimnieciska? intereses piesaistīja jaunajai dzīves vietai, bet ne mazums ari jaunās, Babilonijā dzimušās paaudzes pār-' stāvju, kuru reliģiskā degsme bija krietni vājāka nekā viņu tēviem. Taču pret savu tēvu zemi viņi nebija vienaldzīgi un, kā tas mums no Bībeles zināms, devīgi ziedoja līdzekļus Jeruzalemes tempļa atjaunošanai. Emigrācijā palikušie dzī­voja tā saucamā diasporā jeb izkliedētībā, saglabādami se­nās ierašas un rituālus.

Nav nekādu šaubu, ka atgriezties dzimtenē pieteicās vis­pirms trūcīgie ļaudis, priesteri un Ievīti. Tie bija kvēli Jahves piekritēji, Mozus ticības viskonservatīvākā novirziena pār­stāvji, kurus nebiedēja tālā ceļa grūtības un trūcīgā dzīve

Jeruzalemes drupās. Tādējādi Jūdā izveidojās sevišķi spē­cīgs ortodoksālo jahvistu grupējums. Trāpīgs ir formulējums, ka jūdi emigrēja kā tauta, bet atgriezās kā reliģiska kopiena.

Šis fakts arī izskaidro gandrīz visu, kas mums zināms no Ezras un Nehemijas grāmatām. Vispirms pārsteidz reliģijas un priesteru lielā nozīme jaunajā jūdu sabiedrībā. Tā bija vistīrākā teokrātija, kuras priekšgalā atradās virspriesteris. Pie tā pastāvēja no augstmaņiem izveidots padomdevējs orgāns, tā sauktā vecajo padome, no kuras vēlāk izveidojās sine- drija institūts.

Teokrātiskā iekārta tomēr tautai nenodrošināja demokrā­tisku vienlīdzību. Priesteri pieļāva finansiālas ļaunprātības, bet turīgie slāņi apspieda, izsūca un parādu jūgā nomāca plašās tautas masas.

Nehemija, kurš, nevērojot gadu nastu, apņēmās izbeigt dzimtenē valdošo netaisnību, šādos vārdos apraksta tur pa­stāvošo kārtību:

«Bija izcēlusies liela zemāko ļaužu un viņu sievu brēkšana pret saviem brāļiem, jūdiem, jo bija, kas sacīja: Mūsu kopā ar mūsu dēliem un meitām ir daudz. Gādājiet, ka mēs saņe­mam labību, lai mēs paēstu un dzīvotu.

Bija arī tādi, kas sacīja: Mums jāieķīlā savi tīrumi un savi vīna dārzi, un savas mājas, lai dabūtu dārdzības brīdī labību.

Un vēl citi sacīja: Mēs esam aizņēmušies naudu uz sa­viem tīrumiem un vīna dārziem ķēniņa nodokļiem.

Bet mūsu miesas ir taču tādas pašas kā mūsu brāļu miesas, mūsu bērni ir tādi paši kā viņu bērni; un, lūk, mums vajag spiest savus dēlus un savas meitas kļūt par kalpiem, un da­žas no mūsu meitām jau ir ieslīgušas kalpībā, un mūsu ro­tām nav spēka palīdzēt, jo mūsu tīrumi un mūsu vīna dārzi pieder citiem.

Un es kļuvu ļoti dusmīgs, kad es dzirdēju viņu skaļo žē­lošanos un šos vārdus. Mana sirds pārdomāja tos sevī, un es bāros ar augstmaņiem un priekšniekiem un sacīju viņiem: Jūs taču visi nododaties augļošanai cits ar citu.

Un es sasaucu lielu tautas sapulci pret viņiem un sacīju viņiem:

Atdodiet viņiem vēl šodien pat viņu tīrumus, vīna dārzus, viņu augļu kokus un viņu mājas; atlaidiet viņiem tās pagaidas no naudas un labības, vīnogu sulas un eļļas, ko jūs esat no viņiem ņēmuši kā augļus un kas jums no viņiem vēl prasāms» (Nehemijas grāmatas 5. nodaļas 1.—7., 11. pants).

Reizē ar apspiešanu un saimnieciskām ļaunprātībām no augstmaņu puses pieauga arī sabiedrības demoralizācija un vienaldzība pret nacionālajiem jautājumiem. Vīrieši un sievie­tes stājās laulībā ar citu, rases ziņā svešu kaimiņu tautu pār­stāvjiem, viņu bērni bieži vien vairs nesaprata ebrejiski, un Jeruzalemes ielās bija dzirdamas sarunas svešās valodās. Tur­klāt daudzi repatrianti bija apguvuši aramiešu valodu, kura Babilonijā guva plašu izplatību. Ar vārdu sakot, jūdiem drau­dēja pārtautošanās briesmas.

Ezra un Nehemija uz šīm parādībām reaģēja visai vētraini. Viņi ieviesa ļoti bargus laulības likumus. Ebrejiem, kuri bija apprecējuši sveštautu sievietes, vajadzēja aizsūtīt projām sa­vas sievas un no tām dzimušos bērnus vai arī pašiem atstāt Jūdas robežas. Ebreju vēsturnieks Jozefs Flāvijs piemin kādu augstdzimušu ebreju Manasi, kurš gaidīja iecelšanu virspries­tera amatā, bet tika noraidīts tāpēc, ka viņa sieva bija sveš- tautiete. Tad Samarijas valdnieks iecēla viņu par galveno priesteri svētnīcā, kura bija uzcelta pie Gerizima kalna. Tur viņam piebiedrojās liels skaits priesteru un Ievītu, kuriem va­jadzēja atstāt Jeruzalemi šā paša iemesla dēļ.

Centieni pilnīgi izolēties no apkārtējām tautām atstāja dziļu un tālejošu ietekmi uz ebreju reliģiju. Tā kļuva par šo­vinistiskas politikas ieroci, par važām, kurām vajadzēja no­turēt nelielo ebreju tautu no svešām ietekmēm. Vissīkākās ikdienas dzīves norises regulēja rituāli priekšraksti. Sabatā neviens nedrīkstēja doties tālākā ceļā vai pat noraut labības vārpu, lai gan cilvēku mocīja izsalkums. Grēks bija pat iz­vilkt nastu nesēju ēzeli no bedres, kurā tas būtu iekritis.

Ebreju rakstnieki uzskaitīja trīsdesmit deviņas izdarības, kuras nedrīkstēja izpildīt sabata laikā. Visi, kuri nevarēja sa­mierināties ar rituālu un priesteru aizbildniecību, emigrēja no Jūdas.

Šī neauglīgā reliģiskā formālistika, kas atgādināja feti­šismu, priesteriem noderēja par līdzekli jūdu tautas notu­rēšanai teokrātijas varā. Mozus ticība līdz ar to kļuva ne­dzīva un zaudēja dziļāku ētisku saturu.

Par laimi, ebreju sabiedrībā pastāvēja cits reliģijas novir­ziens, kura paudēji bija pravieši.

Bībelē ietvertas sešpadsmit praviešu grāmatas, no kurām vislielākā nozīme ir Āmosa, Jesajas, Jeremijas un Ecēhiēla grāmatām. Lai gan dažiem no viņiem ebreju folklora piedē­vējusi brīnumdarītāju spēku, no tā nekādā ziņā nav izseci­nāms, ka tie būtu leģendāri tēli. Toties gan ir skaidrs, ka grā­matas, kuras tiem piedēvē Bībele, ne vienmēr ir šo praviešu uzrakstītas. Jau šodien lingvistisku pētījumu rezultātā no­skaidrots, ka viņiem piedēvētās grāmatas ir tikai antoloģijas, kuras labākā gadījumā radušās, apkopojot viņu rakstīto tek­stu fragmentus ar nezināmu autoru dažādos gadsimtos vei­dotiem sacerējumiem.

Tādē| mums ir tiesības sacīt, ka Bībeles praviešu grāmatas if ebreju tautas kopīgs īpašums un pauž idejas, kādas to saviļņoja, sākot ar 8. gadsimtu pirms m. ē.

Praviešiem nebija nekā kopēja ar apkārt klaiņojošiem pa- reģoņiem, lai gan tie uzskatāmi par augstāko, izsmalcinātāko jau daudzus gadsimtus pastāvējušās pareģniecības formu. No pareģoņiem viņi atšķīrās vispirms ar to, ka pravietošana ne­bija viņu profesionāla nodarbība un viņi nepārtika no nā­kotnes pareģošanas. Tie bija viedi vīri, tautas pamācītāji, sa­biedriski un politiski darbinieki, kā arī augstākas reliģiskas koncepcijas paudēji, kuri sludināja cilvēka individuālo mo­rālo atbildību dieva priekšā. Jesaja bija turīgs zemkopis, Āmoss — gans, Jeremija — augstas priesteru dzimtas pēc­nācējs, bet Ecēhiēls — Jeruzalemes svētnīcas priesteris. Visi viņi bija pārliecināti par to, ka Jahve viņus izredzējis; cilde­nai reliģiskai un sabiedriskai misijai.

Praviešu nopelns bija tas, ka viņi priekšplānā izvirzīja ebreju reliģijas ētiskās vērtības. Tā, piemēram, Āmoss slu­dināja, ka nav svarīgi Jahves kulta rituāli un ceremonijas, bet gan tas, lai cilvēki būtu taisnīgi un dievbijīgi savā sirdī. Mihass šo domu formulēja vēl vienkāršāk, mācīdams, ka Jahve no cilvēka vispirms prasot, lai tas būtu labs, taisnīgs un žēlsirdīgs. Jesaja beidzot Jahvi pārvērta visas cilvēces dievā, piešķirdams tam jau nepārprotamas universālas iezī­mes. Tiesa, pravieša izpratnē izraēlieši joprojām bija izre­dzētā tauta, bet izredzēta tikai tam, lai visai cilvēcei nestu priecas mācību un tādējādi glābtu pasauli. Šī mesiānisma ideja bija kaut kas gluži jauns, un tā radoši ietekmēja pirmo kristiešu kopienu domu.

Interesanti, ka padziļinātajā monoteistiskā koncepcijā, kas vijas cauri praviešu grāmatām, daži zinātnieki saskata Bābe­les gūsta ietekmi. Ebrejiem vajadzēja kaut kādā mērā simpa­tizēt persiešu Zaratustras piekritējiem, kuri mācīja, ka pasaulē darbojas divi savstarpēji cīnošies spēki: gaismas dievs Or- muzds un ļaunuma dievs Arimāns. Ormuzda kultam nenolie­dzami ir daudz kā kopēja ar jahvismu. Persieši, tāpat kā ebreji, neatzina dievu tēlus, un ar to viņi iemantoja svētbilžu noliedzēju jahvistu simpātijas. Visas kristiešu duālistiskās reli­ģiskās koncepcijas par dievu un sātanu, debesīm un zemi, gaismas un tumsas valsti radušās persiešu ietekmē: ebreji tās atnesa sev līdzi, atgriežoties no Bābeles gūta, un savukārt nodeva tālāk agrīnajai kristietībai.

Tātad praviešu idejas bija gluži revolucionāras. Reliģija šo gudro vīru mācībā mitējās būt komunāls institūts un kļuva par katra cilvēka personisku jautājumu. Saskaņā ar viņu mācību Jahves acīs patiku gūst nevis ārējas kulta formas un rituāli, bet gan morāla skaidrība, godaprāts, taisnīgums un krietnums. Aristotelis rakstīja, ka izskatītos savādi, ja kāds apgalvotu, ka viņš mīlot dievu. Bet daži pravieši mācīja tieši to un ar šo svaigo domu aizsāka jaunu posmu tautu reliģiskajā dzīvē.

5o ētisko principu loģiska konsekvence bija Izraēlā un Jūdā pastāvošo sociālo attiecību asa kritika. Pravieši šaustīja sabiedrību par tās atkrišanu no īstenā dieva, morālo pagri­mumu un korupciju. Ķēniņiem viņi pārmeta to noziegumus un izlaidīgo dzīvi, bet ebreju sabiedrībai pareģoja sabru­kumu un ciešanas, ja tā neatgriezīsies uz taisnā ceļa.

Kā mēs to jau vairākkārt pieminējām, šai kritikai bija sva­rīgi iemesli. Kamēr bagātnieki dzīvoja austrumnieciskā grez­nībā, tauta grima aizvien dziļākā nabadzībā. Ķēniņi dzina ļaužu masas piespiedu darbos svētnīcu, piļu un cietokšņu cel­šanai, bet paši dzīvoja lepnās pilīs apkalpotāju un piegulē- tāju ielenkumā. Verdzība Kānaānā pastāvēja jau kopš sen­dienām, bet tikai ķēniņu valdīšanas laikā un pēc atgriešanās no Bābeles gūsta jo plaši ieviesās nodošana verdzībā parādu dēļ. Karu izdevumi kā smaga nasta gūlās uz zemniekiem un beidzot tos pilnīgi izputināja. Ekspluatācija un bagātnieku patvaļa, nodevas un parādu jūgs padziļināja strādājošo masu postu, bet valdošo slāni padarīja aizvien bagātāku. Pravie­tis Jesaja izmisumā iesaucās: «Bēdas tiem, kas ceļ namu pēc nama un iegūst tīrumu pēc tīruma, kamēr nekas vairs pāri nepaliek, un jūs esat vienīgie zemes īpašnieki» (Jesajas grā­matas 5. nodaļas 8. pants).

Tāpat pravieši bija tālredzīgi politiķi. Tā, piemēram, pra­vietis Jesaja brīdināja ķēniņu Ahasu neaicināt palīgā asīriešus pret sīriešu un izraēliešu savienību. Jeremija, liekot uz spē­les dzīvību, asi uzstājās pret politiskiem fanātiķiem, kuri, pa­ļaudamies uz Ēģiptes palīdzību, kūdīja Jūdu pret haldiešiem, un pat tad, kad Nabuhodonosors jau bija aplencis Jeru­zalemi, aicināja kapitulēt. Drīz vien notikumi parādīja, cik sa­prātīgi un pareizi bijuši viņa apsvērumi.

Šie garīgie vadoņi, sludinātāji, aizgrābtības pārņemti pra­vieši un lieli dzejnieki pauda to, kas ebreju tautā bija visvēr­tīgākais. Viņu morālie ideāli, reliģiskās koncepcijas un aicinājumi pēc sabiedriskas taisnības atstāja dziļu ietekmi uz Eiropas kultūru turpmākos divos gadu tūkstošos.

Bībelē izklāstītā Izraēla un Jūdas vēsture ir tikai hronikas veida ķēniņu uzskaitījums un viņu valdīšanas novērtējums no jahvisma pozīcijām. Parasti mēs neuzzinām, kādi iemesli tos paskubinājuši uz tādu, bet ne citādu rīcību, neizprotam karu, draudzības līgumu un diplomātisku gājienu politiskos un psi­holoģiskos motīvus. Bībeles teksts mūs informē tikai par to, kad atsevišķi ķēniņi valdījuši. īsi izsakoties, Bībelē pārstāstītā vēsture sastāv tikai no lakoniskām hronikas piezīmēm bez jebkādas pragmatiskas sakarības.

Abu ebreju valstu vēsture, par laimi, atradusies sazobē ar Mezopotāmijas un Ēģiptes lielvalstu vēsturi. Babilonijā, Asī­rijā, haldiešu Jaunbabilonijas valstī un Ēģiptē saglabājušies milzīgi arhīvi ar dokumentiem un tāpat ieraksti uz kap­akmeņiem, klintīs un tempļos. Tekstos, kas attiecas uz minēto valstu vēsturi, atklāts daudz piezīmju, kuras met vienreizēju gaismu arī uz notikumiem Izraēlā un Jūdā.

Pateicoties šiem atklājumiem, ar korelācijas metodes pa­līdzību izdevies ne tikai atklāt daudzu Bībelē pārstāstītu no­tikumu agrāk nezināmu cēloņsakarību, bet tāpat arī pār­baudīt, vai tie vispār ir patiesi. Vēl vairāk — izdevies pat ap­tuveni noteikt Izraēla un Jūdas ķēniņu valdīšanas, kā arī citu ebreju vēsturē svarīgu notikumu laika robežas. Šā jautājuma paskaidrošanai ir vērts pieminēt vienu no vienkāršākiem šādas aplēses gadījumiem. Bībelē, piemēram, stāstīts, ka Kīrs jau pirmajā gadā pēc Babilonijas ieņemšanas atļāvis jūdiem at­griezties Jeruzalemē. Uz persiešu dokumentu pamata izdarī­tas aplēses ļauj nosacīt, ka tas noticis 539. gada beigās pirms m. ē. Tā kā repatrianti pāris mēnešus gatavojušies ceļam, pir­mais to vilnis nevarēja doties uz Jeruzalemi agrāk kā 537. gada pavasarī pirms m. ē.

Nebūtu nekādas jēgas mūsu izklāstā burtiski atkārtot Bī­beles neskaidros un lakoniskos nostāstus, neizmantojot ba­gātīgos materiālus, kādus mums sniedz arheoloģija.

Tāpēc nodaļa, kurā aplūkota abu ebreju ķēniņvalstu vēs­ture, ir sakomponēta no dažādiem vēsturiskiem avotiem. Gal­venokārt dibinoties uz 1. un 2. Ķēniņu grāmatu, kā arī iz­mantojot no Ezras un Nehemijas grāmatām un Jesajas, Jere­mijas un Ecēhiēla pravietojumiem smeltās ziņas, tajā izlietoti arī Mezopotāmijā un Ēģiptē atrastie dokumenti.

Ēģiptē un Mezopotāmijā izdarītie arheoloģiskie atklājumi apbrīnojamā kārtā apstiprina iepriekš pieminēto Bībeles tek­stu precizitāti un patiesīgumu. Šādu atklājumu ir tik daudz, ka nav iespējams tos visus šeit minēt. Tāpēc aprobežosimies tikai ar nedaudziem vissvarīgākajiem un pārsteidzošākajiem.

Bībele stāsta, ka piecus gadus pēc ebreju vienotās ķēniņ- valsts sašķelšanās faraons Sīšaks iebrucis Jūdā un izlaupījis Jeruzalemes svētnīcu. Un, palūk, kādā templī Kārnākās pil­sētā atklāti plakanciļņi, kuri nākamajām paaudzēm iemūži­nājuši šo karagājienu. Tajos redzams ēģiptiešu dievs Amons, kurš virvē sasaistītus ved 156 ebreju gūstekņus. Ikviens no šiem gūstekņiem pārstāv vienu no tām pilsētām, kuras Sī­šaks bija ieņēmis un aplaupīijs. No šā pilsētu saraksta mēs uzzinām kādu interesantu faktu, kurš Bībelē pilnīgi noklusēts. Izrādās, ka faraons, laupīšanas kārē aizrāvies, nebija saudzē­jis pat paša protežēto ķēniņu Jeroboāmu un izlaupījis arī nule nodibinātās Izraēla ķēniņvalsts teritoriju.

Izraēla izcilākais valdnieks Omrijs pakļāva sev Moābas ķēniņvalsti un četrdesmit gadu no sava vasaļa piedzinis mil­zīgas nodevas — simt tūkstoš aunu katru gadu. Jorāma val­dīšanas laikā Moābas ķēniņš Meša sadumpojies un atteicies maksāt viņa zemei uzspiestās nodevas. Tad Jorāms kopā ar ēdomiešiem un jūdiem devies pārmācīt dumpinieku. Bībelē apgalvots, ka sabiedrotie uzvarējuši Mešu un viņa zemi ga­līgi izpostījuši.

Ņemot vērā šos apgalvojumus, visai dīvaina liekas piezīme, ka uzvarētāji tad «… no aplenkuma atstājās un atgriezās at­pakaļ savā zemē» (2. Ķēniņu grāmata, 3. nodaļa, 27. pants).

Šīs dīvainās piezīmes noslēpumu atklāja tikai arheoloģija. 1868. gadā vācu misionārs F. A. Kleins austrumos no Nāves jūras atrada milzīgu zilga bazalta akmens bluķi, kurā bija iekalts uzraksts moābiešu valodā. Kleins par vērtīgo atra­dumu piedāvāja arābiem četrdesmit dolāru. Taču, iekams da­rījums bija noticis, iejaucās franču valdība un piesolīja īpaš­niekiem par akmeni tūkstoš pieci simti dolāru. Tad arābi no­sprieda, ka akmenim droši vien piemīt kādas maģiskas īpa­šības. Viņi sakurināja tam apkārt uguni un lēja uz bluķa ūdeni, līdz tas sadrupa šķembās, kuras viņi pārdeva kā ta­lismanus. Franču arheologiem tikai ar lielām pūlēm un nau­das izdevumiem izdevās šķembas sapirkt, lai vērtīgo akmeni atkal saliktu vienkopus. Tagad tas atrodas Luvrā.

No uzraksta uz akmens izriet, ka Meša sākumā patiesi cie­tis sakāvi un patvēries Kir-Haserotas cietoksnī, kur upurējis savu dēlēnu dievam Kamosam, lai iegūtu tā labvēlību, Tālā­kajās rindās ar gandarījumu atzīmēts, ka Meša iebrucējus sa­kāvis un «Izraēlam pienācis gals uz mūžīgiem laikiem».

Kā redzam, abas puses dižojās ar uzvaru. Taču, tā kā Jo- rāms Moābas ķēniņvalsti pēc šā iebrukuma nebija galīgi pa­verdzinājis, bet, kā atzīst Bībele, «atgriezās atpakaļ savā zemē», mums ir tiesības secināt, ka karš gan bijis ļoti nikns, taču tas nav devis uzvaru nevienai pusei. Mešam ir tik daudz taisnības, ka viņš kopš šā laika patiešām bija atbrīvo­jies no sava ilggadīgā apspiedēja.

Bībelē mēs sastopamies ar gadījumu, kurš ilgu laiku bija gluži neizprotams. Ķēniņš Ahabs bija smagi sakāvis un sa­ņēmis gūstā Damaskas valdnieku Ben-Hadadu II. Taču pretēji tā laika paradumiem uzvarēto ienaidnieku nenogalināja un nenopostīja arī viņa galvaspilsētu. Taisni otrādi — Ahabs pret viņu izturējies ļoti laipni, iesēdinājis savos ratos, uzrunā­jis par brāli, pat noslēdzis ar viņu savienību un atlaidis brī­vībā.

Bija tikai nojaužams, ka aiz šās Ahabam un toreizējiem laikiem tik nepierastās augstsirdības slēpjas kādi sevišķi ap­svērumi.

Asīrieši aizved verdzībā pakļauto zemju iedzīvotājus. Asīriešu bareljefs.

šo mīklu atminēja pēc tam, kad tika atrasts Asīrijas ķēniņa Salmanasara III (859.—825. g. pirms m. ē.) ieraksts. Varenās lielvalsts valdnieks tajā paziņo, ka viņš uzvarējis divpadsmit sabiedrotos ķēniņus, kuru vidū bija arī Ben-Hadads un Ahabs. Salmanasars III apkāvis 25 tūkstošus ienaidnieku un aplencis Damasku, bet pilsētu acīmredzot nav ieņēmis, jo at­griezies Ninīvē un piecu gadu laikā jaunu karu nav uzsācis. No ieraksta teksta varam secināt, ka karš palicis neizšķirts. Damaska spējusi aizstāvēties, bet Ahabs gan cietis lielus zau­dējumus, taču palicis neuzvarēts.

Šo jaunatklāto faktu gaismā Bībeles vēstījums kļūst sapro­tams. Ahabs droši vien apzinājies Asīrijas spēka nemitīgo pieaugumu. Šādos apstākļos nebija viņa interesēs, lai Izraēla priekšpostenis Sīrija, kas viņu sargāja no sagaidāmā asīriešu iebrukuma, tiktu iznīcināta. Kā saprātīgs valstsvīrs viņš pie­turējies pie gudras politikas — centies noslēgt savienību ar pieveikto pretinieku. Taču šī savienība nebija nekāda ilgstošā: kolīdz asīrieši aizgāja uz savu zemi, starp Sīriju un Izraēlu atkal iedegās vecie strīdi, un Ahabs krita vienā no daudzajām abu kaimiņvalstu sadursmēm.

Vislielāko saviļņojumu pasaulē izraisīja tā saucamais «mel­nais obelisks», kuru angļu arhitekts Leijerds 1846. gadā iz­raka asīriešu pilsētas drupās uz Telnimruda pakalna. Četr- šķautņu stabs, kas iztēsts no melna bazalta, visnotaļ pārklāts ar plakanciļņiem un ķīļraksta zīmēm. Vienā tā pusē redzams Salmanasars III savas svītas pavadībā. Gara vergu virtene nes viņam vērtīgas mantas: ziloņkaulu, audumus, krūkas un gro­zus, c 'tā vietā virvēs ved dažādus dzīvniekus: ziloņus, kamieļus, antilopes, pērtiķus, vēršus un leģendāro vienradzi.

Salmanasaru redzam arī vēl kādā citā plakancilnī. Vald­nieks stāv lepni izslējies, bet pie viņa kājām pazemojas kāda amatpersona grezni izšūtā apmetnī.

Uzrakstus tikai pēc vairākiem gadiem izdevās atšifrēt anglim Roulinsonam. Un tad izrādījās, ka pie Salmanasara kājām padevīgā pozā tupošais augstmanis ir Izraēla ķēniņš Jehus, kurš savā laikā bija nogalinājis Ahabu un Izebeli. Uzraksts zem šā attēla skan šādi: «Ķēniņa Jaui no Bit-Humri (jeb Omrija ķēniņu nama) piegādātās nodevas: sudrabs, zelts, zelta bļoda, zelta trauki, zelta kausi, zelta spaiņi, alva, ķē­niņa scepteris un balzama koki, kas saņemti no viņa.» No cita ieraksta redzams, ka Jehus šīs nodevas samaksājis Salma­nasara valdīšanas astoņpadsmitajā gadā, tātad ap 842. gadu pirms m. ē.

Faktu, ka Jehus bijis asīriešu ķēniņa vasalis, Bībele no­klusē. Taču asīriešu ieraksti atsedz iemeslu, kāpēc Damaskas ķēniņš ielauzies Izraēlā un izpostījis tā pilsētas. Tā bija atrie­bība par to, ka Jehus lauzis ar aramiešiem noslēgto pret Asī­riju vērsto savienības līgumu un, izceļoties jaunam karam ar Salmanasaru, brīvprātīgi padevies Asīrijai, samaksādams mil­zīgas nodevas zeltā un sudrabā. Šīs gļēvās politikas sekas bija liktenīgas. Pēc ilgām un sīvām cīņām ar Damasku Izraēls Joahasa valdīšanas laikā cieta pilnīgu sagrāvi, un tā kādreiz tik spēcīgā armija tika samazināta līdz piecdesmit jātniekiem, desmit kaujas ratiem un divdesmit pieciem tūkstošiem kāj­nieku.

Ķēniņš Jehus atnes meslus Salmanasaram III.

«Melnais obelisks» mums tādējādi atgādināja, cik tuvre­dzīga un postu nesoša bijusi izraēliešu uzurpatoru politika. Sīrijai, kuru sabiedrotais bija nodevis, vienai vajadzēja cīnī­ties ar vareno Asīriju, un šajā cīņā tā, protams, tika sakauta. Arī Izraēls, kuru novājināja karš ar savu dabisko sabiedroto, galu galā kļuva par laupījumu Sargonam II. Samarija tika no­postīta, bet desmit uz Mezopotāmiju aizvestās izraēliešu cil­tis trimdā bez vēsts izgaisa.

Sargons Bībelē pieminēts tikai vienu reizi sakarā ar sacel­šanos Ašdodas pilsētā. Toties Samarijas iekarotājs tur parā­dās anonīmi kā «Asīrijas ķēniņš». Grūti bija iedomāties, ka runa šeit ir par Sargonu, jo vairāk tāpēc, ka iepriekšējos trīs teksta pantos pieminēts Salmanasars.

Tikai ķēniņa pils drupās Horsabadā atrastais ieraksts darīja šaubām galu. Izrādījās, ka Salmanasars gan uzsācis Samari­jas aplenkšanu, bet jau pēc gada nomiris. Pilsētu ieņēma tikai viņa pēctecis Sargons pēc diviem savas valdīšanas gadiem, t. i., pēc trīsgadīga aplenkuma. Dibinoties uz šo informāciju, bija nosakāms, ka Samarija kritusi 721. gadā pirms. m. ē.

Minētajā uzrakstā Sargons pavēstī:

«Es aplencu un ieņēmu Samariju un kā kara guvumu aiz­vedu gūstā 27 290 iedzīvotāju. No tiem es izveidoju ķēniņa korpusu, kurš sastāvēja no piecdesmit kaujas ratiem… bet pilsētu es atjaunoju un padarīju to vēl skaistāku nekā agrāk. Es tur nometināju ļaudis no citām iekarotajām zemēm. Es iecēlu viņiem pārvaldnieku un uzliku par pienākumu maksāt tādas pašas nodevas, kādas maksā visi citi Asīrijas iedzīvo­tāji.»

Bībele trīs reizes pasvītro greznību, kāda it kā valdījusi ķēniņa pilī Samarijā. 1. Ķēniņu grāmatā (22. nodaļas 39. pants) stāstīts, ka Ahabs uzcēlis ziloņkaula namu. Amoss (3. nodaļas 15. pantā) dieva vārdā pravieto: «Un es sagraušu tiklab greznās ziemas, kā vasaras mītnes, un ar ziloņkaulu rotātām telpām būs jāpazūd no zemes virsus…» Bet 45. psalmā, par kuru daži zinātnieki domā, ka tas ticis uzrak­stīts kā kāzu dziesma Ahabam un Izebelei, minētas «ziloņ­kaula pilis».

Viegli saprotams, ka šo fantastisko vēstījumu uzskatīja par vienu no neapvaldītas iztēles piemēriem, kura tik raksturīga austrumu tautām. Tikai arheoloģiskie atradumi Samarijas dru­pās atklāja, ka tā nepavisam nav leģenda.

1931.—1935. gadā angļu un amerikāņu arheologu ekspe­dīcija tur veica sistemātiskus izrakumu darbus. Zem gruvešu kaudzēm atrada aizsardzības mūru un torņu fundamentus, kā arī cisternas lietus ūdens uzkrāšanai. Vissvarīgākais atradums tomēr bija ķēniņa Ahaba un viņa laulātās draudzenes pils paliekas. Tā atradusies kalnu grēdas rietumu galā, no kurie­nes bija saredzama Vidusjūra. Pagalmā atrada ar akmeņiem izliktu Bībelē pieminēto dīķi, kurā mazgāti Ahaba asinīm nošķiestie kaujas rati.

Kad arheologi sāka izsijāt gruvešu smelkni, viņus pārņēma izbrīns. Starp ķieģeļu un akmens šķembām vāļājās tūkstošiem ziloņkaula plāksnīšu lausku. Uz tām bija redzami plakan- ciļņi ar lotosu, liliju, papirusu, palmu, lauvu, vēršu, stirnu, sfinksu un feniķiešu dievekļu attēliem.

Tiesa, pils gan nebija celta no ziloņkaula, taču tās sienas,

kā arī tur novietotās mēbeles bija apšūtas ar tādu daudzumu ziloņkaula plāksnīšu, ka viegli varēja rasties iespaids par ziloņkaula celtnēm.

Tagad no Izraēla pārcelsimies uz Jūdu. šeit jau pašā sā­kumā uzduramies intriģējošai mīklai, kas saistīta ar saprātīgā ķēniņa Usijas traģisko likteni.

2. Ķēniņu grāmatā (15. nodaļa, 5. pants) burtiski lasām: «Bet tas kungs piemeklēja ķēniņu, un tas kļuva spitālīgs līdz pat savai miršanas dienai, un viņš dzīvoja atšķirtā namā.»

Bībeles pētnieki un arheologi uzskatīja par iespējamu, ka Usija dzīvojis savas pils pagrabos, kamēr viņa vārdā valdī­juši tā dēls Jotāms un mazdēls Ahass. Tiesa, pēc Bībeles tie­sību priekšrakstiem spitālīgie nedrīkstēja palikt Jeruzalemē, taču varētu būt, ka ar ķēniņu darīts izņēmums.

Šo uzskatu vajadzēja atmest, kad Ramas tuvumā atklāja kādas citadeles drupas, par kuru nekas nav minēts nevienā vēstures avotā. Citadeli apjoza vairāk nekā trīs metrus biezi mūri, bet tās vārti, spriežot pēc atrastajām pēdām, bija iz­lieti no bronzas vai vara. Plašajā pagalmā atradušās trīs celt­nes. Vienai no tām aizmugurē bijuši slepeni vārtiņi, pa ku­riem, nevienam nemanot, varēja izkļūt no citadeles.

Kas un kāpēc būtu uzcēlis šādu nocietinājumu galvaspilsē­tas tiešajā tuvumā? Viss norāda uz to, ka citadeli sev licis uz­būvēt pats Usija. Tās drupās atrasts pārsteidzošs daudzums Aštartes statuešu, bet tieši Usiju pravieši bija apsūdzējuši fe­niķiešu dievietes kulta piekopšanā. Bez tam uz kādas lauskas iegravēts sēdoša bārdaina vīrieša attēls. Tā kā tikai ķēniņus un dievus rādīja sēdošā stāvoklī, nav nekādu šaubu, ka cita­dele bijusi ķēniņa miteklis.

Tagad mēs sapratīsim, kāpēc Bībele Usijas uzturēšanās vietu sauc par «atšķirtu namu», «brīvu namu» jeb «brīvības namu». Nelaimīgais ķēniņš netika spaidu kārtā ieslodzīts, kā tas notika ar citiem spitālīgajiem, bet savā atsevišķi uzceltā pilī baudīja zināmu brīvību, un no turienes, atrazdamies pa­visam tuvu galvaspilsētai, viņš varēja kontrolēt arī valsts pār­valdi.

Pēc Samarijas krišanas jūdi atskārta, kādas briesmas tiem draud no Asīrijas. Ķēniņš Hiskija steidzīgi nostiprināja Jeru­zalemes mūrus un savāca noliktavās ieročus. Viņš parūpējās arī par pilsētas nodrošināšanu ar ūdeni. Senais jebusiešu ka­nāls, pa kuru Dāvida karaspēks savā laikā bija iekļuvis pil­sētā, šim nolūkam vairs nederēja un, liekas, būs arī ticis aizbērts, jo izrādījās bīstams pilsētas drošībai. Bībelē stāstīts, ka Hiskija licis klintī izkalt jaunu kanālu, pa kuru ūdeni no Gihonas avota ievadīja Jeruzalemē, kur to uzkrāja cisternā.

Kā tas bieži noticis, Hiskijas izkaltais kanāls tika atklāts gluži nejauši. 1800. gadā bars arābu zēnu rotaļājās pie Siloes dīķa. Viens no viņiem iekrita ūdenī un, peldēdams uz otru krastu, pamanīja klintī šauru eju. Tas bija puskilometru garš kanāls, kurš lokveidā stiepās kaļķakmens klintī līdz pilsētas rietumu daļai. Savādi likās tas, ka, neraugoties uz steigu, strādnieki kanālu nebija kaluši taisnā līnijā, ietaupot vairāk nekā divi simti metru garu, sūru piepūli prasošu posmu. Taču pēc rūpīgiem topogrāfiskiem pētījumiem izrādījās, ka līkumu vajadzējis mest, lai neskartu klintī izkaltās Dāvida un Sala­mana kapenes.

Tikai 1880. gadā izdevās gūt neapšaubāmus pierādījumus, ka tas bijis Hiskijas kanāls. Vairāki jauni vācu arhitekti de­vās izpētīt noslēpumaino kanālu. Līdz ceļiem brizdami pa dūņām un ūdeni, viņi ar pūlēm nogāja pusi no tā garuma. Vienam no viņiem paslīdēja kāja, tas iekrita ūdenī un pa­manīja uz sienas kādu noslēpumainu uzrakstu. Uzzinājis par šo atradumu, Jeruzalemē ieradās angļu orientālists Arčibalds Seiss, lai nokopētu uzrakstu. Šis darbs bija ļoti grūts. Stun­dām ilgi tupot ūdenī un dūņās, zinātniekam plandošā sveces gaismā vajadzēja nozīmēt burtu pēc burta. Tomēr bija vērts tā pūlēties, jo uzraksts izrādījās ārkārtīgi svarīgs. Daļēji bo­jātais teksts saturēja dramatisku vēstījumu, kā strādnieki no abām pusēm ar laužņiem kaluši kanālu un, satuvojušies trīs olekšu attālumā, cauri plānajai klints sienai sadzirdējuši pre­tējās grupas balsis. Kad beidzot tuneļa abas daļas tika sa­vienotas, viņi aiz prieka šķindinājuši laužņus citu pret citu, bet ūdens pirmoreiz tecējis no avota uz pilsētu. Uzraksta ebreju valoda neapšaubāmi pieder Hiskijas laikam.

Asīrijas ķēniņš Sanheribs kādā no saviem uzrakstiem pats netieši atzīstas, ka nav ieņēmis Jeruzalemi. Tiesa, viņš dižo­jas, ka izpostījis Jūdu un no Hiskijas saņēmis trīsdesmit ta- lentu zelta un trīs simti talentu sudraba, bet piebilst, ka Jūdas ķēniņu «kā putnu iesprostojis būrī». Iemeslus, kāpēc viņš pār­traucis Jeruzalemes aplenkšanu, Sanheribs, protams, nepie­min. Bībele viņa neveiksmi izskaidro kā tā kunga brīnum­darbu. Jahves atsūtīts eņģelis izgājis cauri ienaidnieka apmet­nei, nokaudams 185 tūkstošus asīriešu karavīru.

Mēģināts izskaidrot, kas īsti slēpjas aiz šā brīnumdarba. Liekas, ka atminējumu šai mīklai sniedzis grieķu vēsturnieks

Hērodots. Kāds ēģiptiešu priesteris viņam stāstījis, ka San- heriba karaspēks uz laiku pārtraucis Jeruzalemes aplenkšanu, lai dotos pret ēģiptiešiem. Tad asīriešu karaspēka nometnē parādījies milzīgs daudzums lauku peļu, kuras tā sagrauzušas loku stiegras un no ādas izgatavotās apbruņojuma daļas, ka ieročus zaudējušiem asīriešu karavīriem vajadzējis izvairīties no kaujas.

Peles senlaiku nostāstos bieži figurē kā simbols dažādām sērgām. Ar to sastopamies gan Bībeles, gan Ēģiptes, gan Mezopotāmijas leģendās. No tā varētu secināt, ka Sanheri- bam vajadzējis pārtraukt Jeruzalemes aplenkšanu tāpēc, ka viņa karaspēkā plosījusies kāda baismīga sērga. Par apstipri­nājumu šai hipotēzei varētu uzskatīt arī faktu, ka angļu arheologs Streičijs netālu no Lahišas atklājis masu kapu, kurā atradušies divi tūkstoši vīriešu skeletu.

Kā mums jau zināms, faraons Neho Karhemišas tuvumā kaujā pret haldiešiem cietis smagu sakāvi. Slavenais angļu arheologs Vūlijs pilsētas drupās izdarījis arheoloģiskus mek­lējumus un atklājis šīs vēsturiskās kaujas dramatiskas pēdas. Kādas piepilsētas mājas grīda bijusi pārklāta ar pelnu kārtu, un tajā atrasti simtiem bultu uzgaļu, šķēpu smailes, kā arī sa­lauztu zobenu paliekas. Visvairāk bultu uzgaļu sakrājies pie ieejas atsevišķās istabās. Tie bija saliekti, triecoties pret ak­mens palodām vai durvju metāla apkalumiem. Šo palieku izvietojums rāda, ka cīņa plosījusies ap ieejām istabās, kuru aizstāvji sīvi pretojušies. Galu galā uzbrucēji tomēr uzvarē­juši un māju pārvērtuši drupu kaudzē.

Citi atradumi mums sniedz ieskatu tā laika politiskajās in­trigās. Ķīļraksta plāksnītes ar asīriešu tekstiem liecina, ka hetu Karhemiša bijusi Asīrijas vasalis. No otras puses, ēģip­tiešu dievekļu statuetes, gredzens ar iegravētu faraona Psa- metiha I vārdu, kā arī viņa dēla Neho spiedogi rāda, cik spēcīga bijusi ēģiptiešu ietekme šajos apvidos. Karhemiša, tāpat kā Jeruzaleme, acīmredzot svārstījusies savā nostājā starp Ēģipti un Asīriju, līdz beidzot tika izpostīta. Faraons Neho apkaunojošā kārtā nodevis savus sabiedrotos un kopā ar Asīriju vērsies pret Nabuhodonosoru.

Šajā sakarā ir vērts pieminēt citu interesantu atklājumu. Vūlijs starp ieročiem atrada ar bronzas skārdu apsistu grieķu vairogu. Uz tā bija saskatāma plakancilnī atveidota Gorgona, ko aplī ielenc dažādi dzīvnieki: zirgi, suņi, brieži un truši. Kā grieķu vairogs varēja nokļūt Karhemiša?

Vūlijs neviļus atcerējās kādu vietu Hērodota rakstos, kur stāstīts, ka Apollona svētnīcā Branhidajā Efesas tuvumā svi­nīgi iesvētītas trofejas, kuras faraons Neho bija guvis Gazā, bet tā, kā zināms, izmantoja grieķu algotņus. Tātad vairogs varēja piederēt grieķu algotnim, kurš pēc Gazas nopostīša­nas droši vien bija stājies faraona dienestā un beidzot Karhe- mišā, tālu no savas dzimtenes, kritis.

Babiloniešu dokumentos tāpat atrasti apstiprinājumi Bībe­les sniegtajām ziņām par Jūdas ķēniņu Joahīnu, kuru Nabu- hodonosors aizvedis uz Bābeli gūstā. Kad Asīrijas tronī nāca Evil-Merodehs, tas bijušo jūdu ķēniņu atbrīvojis un atļāvis vi­ņam dzīvot ķēniņa pilī.

2. Ķēniņu grāmatā (25. nodaļas 28.—30. pantā) par Evil- Merodehu un Joahīnu lasām:

«Un viņš runāja ar to laipnīgi un pacēla viņu sēdeklī aug­stāk par visu ķēniņu sēdekļiem, kas bija pie viņa Bābelē. Un viņš pārmija viņa cietuma drēbes, un tas ēda vienmēr viņa priekšā, kamēr dzīvoja. Un viņš tam nosprieda uzturam die­nišķu daļu, ko tas ik dienas dabūja no ķēniņa, kamēr dzī­voja.»

1933. gadā Babilonas arhīvā atrastas pils pārrauga piezī­mes par pārtikas devu izsniegšanu dažādiem rezidentiem, kurus uzturēja ķēniņš. Un, ak, tavu brīnumu, šajā sarakstā figurē jūdu ķēniņš Joahīns, pieci viņa dēli un vēl astoņi jūdi, kuri sastāvēja viņa svītā un apkalpotājos. Kā no dokumen­tiem redzams, Babilonā dzīvojusi vesela grupa sagūstītu ķē­niņu. Šo ķēniņu ēnu vidū savu nelaimīgo mūžu beidzis arī Joahīns.

Pateicoties arheoloģijai, mēs pārliecinājāmies tāpat par to, ka Bībelē pieminētais Gedalja, kuru Nabuhodonosors iecēla par Jūdas pārvaldnieku un kuru viņa ciltsbrāļi nogalināja kā nodevēju, ir vēsturiska persona.

Lahišas pilsētas drupās atrasts zīmogs ar uzrakstu: «Gedol- jas, Jūdas pārvaldnieka īpašums.»

Runādami par Bābeles gūstu, mēs sacījām, ka daži no aiz­vestajiem jūdiem svešumā kļuvuši bagāti. Pārsteidzošā veidā to apstiprina arheoloģija, kad amerikāņu zinātniskā ekspedī­cija Nipurā atradusi daļu no savdabīgas bankas firmas «Mu- rašs un dēli» arhīva.

Simts piecdesmit ķīļraksta māla plāksnītēs ietverta šās jūdu ģimenes rosīgā un plaši sazarotā starptautiskā darbība. Tur atrodami līgumi par zemes, kanālu, dārzu, aitu iznomāšanu, pirkšanas un pārdošanas darījumiem, parādu zīmes un kvī­tis par drošības naudas iemaksu parādu dēļ ieslodzījumā no­kļuvušo atbrīvošanai. Firma par savu vidutājību ņēmusi tiem laikiem parasto augsto 20% likmi. Starp parakstiem uz doku­mentiem ir daudz ebreju vārdu, kas liecina, ka prāva iz­vesto daļa dzīvojusi pārticībā.

Bībele klusē par lielu, 265 gadus ilgu ebreju vēstures posmu: no 433. gada pirms m. ē., kad Nehemijas vadībā tika atjaunoti Jeruzalemes mūri, līdz Makabeju sacelšanās sāku­mam 168. gadā pirms m. ē.

Iespējams, ka šajā laikā nenotika nekas svarīgāks. Jūda bija kļuvusi par mikroskopisku, atpalikušu milzīgās persiešu valsts provinci. Ar persiešu ķēniņu piekrišanu tā bija izveido­jusies par teokrātisku, priesteru pārvaldītu valstiņu jeb, pa­reizāk sakot, par reliģisku kopienu. No pārējās pasaules izo­lētie ebreji nodarbojās paši tikai ar savām iekšējām lietām. Vecā Derība šajā laikā droši vien guva šodien pastāvošo izveidojumu. Priesteri un mācīti vīri apcerēja pagātni un sa­vāca dokumentus, kuriem vajadzēja noskaidrot tautas posta cēloņus. Viņi nonāca pie uzskata, ka ebreji nemitīgi atkrituši no Jahves, pārkāpuši viņa bauslību un par to tikuši sodīti. Tādējādi Bībele kļuva par plašu, pret ķēniņiem un tautu vēr­stu apsūdzības rakstu un līdz ar to par dokumentu, kuram vajadzēja pierādīt, ka tikai Mozus ticībā ebreju tautai meklē­jams glābiņš un labklājība.

333. gadā pirms m. ē. tā laika pasaulē notika spējš lū­zums. Maķedonijas ķēniņš Aleksandrs pie īsas izšķīrējā kaujā satrieca Dārija III karaspēku. Persija mitējās pastāvēt, un tās vietā radās grieķu pasaules lielvalsts. Jaunais uzvarētājs stei­dzās uz Ēģipti un bez pretestības ieņēma to. Nepārbaudīta leģenda apgalvo, ka pa ceļam viņš iegriezies Jeruzalemē, lai cildinātu Jahvi. Taču Bībele par to visu klusē. Kalnainās, no pasaules atšķirtās Jūdas iedzīvotāji nenojauta, ka cilvēces vēsturē sācies jauns laikmets.

332.—331. gadā pirms m. ē. jaunais pasaules valdnieks uz viena no Nīlas deltas zemesragiem dibināja Aleksandriju, nā­kamo zinātnes un mākslas galvaspilsētu. Bābeles gūstā aiz­vesto ebreju pēctečiem viņš piešķīra tādas pašas tiesības kā grieķiem un ēģiptiešiem. Šī pasākuma sekas, kā mēs to re­dzēsim, vēlāk izrādījās ļoti tālejošas.

Aleksandrs Lielais nomira 323. gadā pirms m. ē. Viņa val­sti savā starpā sadalīja dižā valdnieka karavadoņi, tā sauca­mie diadohi. Tādējādi pēc asiņainām cīņām izveidojās trīs valstis: Ēģipte, kur valdīja Ptolomaji, Sīrija, kur vara atra­dās Seleikidu rokās, un Maķedonijas ķēniņvalsts, kur nostip­rinājās Antigonidu dinastija.

320. gadā pirms m. ē. Ptolomajs I iekļauj Jūdu savā valstī. Ebreju tautai tagad draudēja pilnīgi atšķirīgas, daudz lielā­kas briesmas nekā spaidi un varmācība. Sākās helēnisma laik­mets, kas raksturojās ar iecietību, gara brīvību, jauniem inte­lektuāliem strāvojumiem, kā arī ar zinātnes, literatūras un mākslas uzplaukumu. Par šā apgaismības un humānisma laik­meta centru kļuva Aleksandrija. Ptolomajs II izveidoja milzīgu rokrakstu rituļu krājumu, kur bija sakopots viss iepriekšējo paaudžu garīgais mantojums. Pateicoties viņam, radās arī Bī­beles grieķiskais tulkojums jeb tā saucamā Septuaginta.*

Vairums ebreju nespēja pretoties helēnisma aizraujošajai pievilcībai. Jo sevišķi tai pakļāvās Aleksandrijā dzīvojošie pārceļotāji. Ar laiku viņi tik lielā mērā helenizējās, ka aiz­mirsa ebreju valodu un runāja tikai grieķiski.

No viņu vidus nāca zinātnieki, vēsturnieki un dzejnieki, kuri iemantoja slavu un atzinību visā pasaulē.

Grieķu ietekme plašā vilnī ieplūda arī Jeruzalemē. Ebreju jaunā paaudze, ko aizrāva jauno laiku klimats, sajūsminājās par grieķu literatūru, filozofiju un valodu. Nogāja pat tik tālu, ka pašā Jeruzalemes centrā tika uzcelta arēna, ķur pēc grieķu atlētu parauga uzstājās puskaili ebreju jaunieši. Veselīga un daiļa ķermeņa kults, grieķu dzejas melodiskums un filozo­fisko ideju plašais lidojums guva virsroku pār psalmu dzie­dāšanu un rituālo priekšrakstu spaidiem.

Tomēr Jeruzalemē pastāvēja vēl arī spēcīgs ortodokso Jahves piekritēju grupējums, kurš aktīvi pretojās svešo ietekmju invāzijai. Abi ebreju sabiedrības nozarojumi nereti sacirtās naidīgās sadursmēs un strīdos. Jeruzaleme ilgu laiku bija intrigu, juku un politisko cīņu arēna.

Pēc vairāk nekā simts gadiem Jūda nonāca Seleikidu kun­dzībā. 195. gadā pirms m. ē. Antiohs III uzvarēja Ptolomaju V un ieguva visu Palestīnu. Jeruzalemes tuvumā izauga grieķu kolonijas, Samarija kļuva par jaunā valdnieka admi­nistrācijas svarīgu centru. Jahves svētajā pilsētā aizvien vairāk nostiprinājās grieķu parašas, turklāt vēl tādā mērā, ka —tā mums pastāsta Makabeju 2. grāmatas autors (4. nodaļas 14. pants) — «… priesteri nu vairs čakli nebija pie tā altāra darbiem, bet nievāja to dievnamu un negādāja par tiem upu­riem, bet steidzās tām negantīgām vingrošanas spēlēm un ripu mešanai piebiedroties». Pat dievbijīgais un centīgais virspriesteris Jasons tika apsūdzēts bezdievībā un jaunās ķe­cerības veicināšanā.

Tad tronī nāca Antiohs IV Epifāns. Viņš bija fanātisks grieķu kultūras cienītājs, kurš apņēmās iznīdēt savā valstī vi­sas citas parašas un ticības. 168. gadā pirms m. ē. viņš izlau­pīja visas dārglietas Jeruzalemes templī, bet, kad šā iemesla pēc izcēlās nemieri, nosūtīja uz turieni savu karavadoni, kurš ar uguni un zobenu izpostīja pilsētu, sagrāva tās nocietinā­jumu mūrus un aizveda verdzībā daudz iedzīvotāju.

Sākās terora un vajāšanu režīms. Dievnamā ar varu ieviesa Olimpa Zeva kultu; piedraudot ar nāves sodu, tika aizliegts upurēt Jahvem, svinēt sabatu un apgraizīt bērnus. Uzticīgos Jahves piekritējus, kuri nepaklausīja drakoniskajiem aizliegu­miem, spīdzināja un nogalināja.

Beidzot ebreji priestera Matatijas vadībā sacēlās, bet no 165. līdz 135. gadam pirms m. ē. sacelšanos vadīja pēc kār­tas viņa dēli Jūda, Jonatāns un Simons, kurus dēvēja par Makabejiem. Varonīgā partizānu cīņa bija tik sīva, ka Se- leikidu karaspēkam vajadzēja izvākties no daudzām Palestī- nas pilsētām un sacelšanās vadītājs Jūda 164. gadā pirms m. ē. ieņēma Jeruzalemi un tās templī atjaunoja Jahves kultu.

Epifāna dēls, ķēniņš Antiohs V Eipators, ieradās ar lieliem bruņotiem spēkiem, lai apspiestu sacelšanos. Betlēmes tuvumā Makabeji padevās, jo nespēja pretoties spēcīgajām grieķu jātnieku un kaujas ziloņu vienībām. Taču kapitulācijas notei­kumi bija necerēti labvēlīgi. Jaunais ķēniņš, redzēdams, ka viņa tēva pūles nebija guvušas panākumus, piešķīra ebrejiem reliģiskā kulta brīvību un deva viņiem pat zināmu autono­miju, bet Makabeji ar šādu pusneatkarību tomēr nesamieri­nājās. Jūdas brāļi — Jonatāns un Simons — atsāka cīņu, kura 142. gadā pirms m. ē. beidzās ar pilnīgu politiskās neatkarī­bas atgūšanu.

šo varonīgo cīņu vēsture izklāstīta divās Makabeju grā­matās. Pirmā grāmata, kuras autors ir mums nezināms jūds, uzrakstīta ebreju valodā, taču līdz mūsu dienām tā saglabā­jusies tikai grieķu tulkojumā. Otro grāmatu uzrakstījis kāds cits ebrejs skaistā klasiskā grieķu valodā, tātad tās autors uz­audzis helēniskā vidē.[19]

Kopš šā laika Jūdā valdīja Makabeju dinastija, kuru ebreju vēsturnieks Jozefs Flāvijs dēvē par Hasmoneju dinastiju, jo viens no Matatijas priekštečiem saucies par Hasmoneju.

63. gadā pirms m. ē. Palestīnā iebruka romiešu karavado­nis Pompejs un pēc trīs mēnešu ilga aplenkuma ieņēma Jeruzalemi. Ebreju neatkarībai pienāca gals. Palestīna kļuva par Romas provinci.

Romas ierēdņu spaidu un izsūkšanas politika ar laiku kļuva tik neizturama, ka Palestīnā no jauna uzliesmoja sacelšanās. Mūsu ēras 70. gadā Tits ieradās ar spēcīgu armiju un aplenca Jeruzalemi. Pilsētas iedzīvotāji aizstāvējās ar nepieredzētu varonību un nāves nicināšanu, tomēr romiešu pārspēks galu galā tos pieveica. Traģēdiju, kādu pārdzīvoja pilsēta, ar sa­tricinošu patiesību aprakstījis Jozefs Flāvijs. Cilvēki mira uz ielām no bada, slimībām un spēku zaudējuma, gadījās pat, ka mātes apēda savus zīdaiņus. Romiešu leģionāri apkāva tūkstošiem gūstekņu līdz pēdējam vīram vai arī uzkāra tos krustos. Pēc pilsētas ieņemšanas Tits pavēlēja nolīdzināt ar zemi tos kvartālus, kuri vēl bija saglabājušies, bet ebrejiem, kā arī Kristus piekritējiem bija aizliegts ieiet nopostītajā pil­sētā, piedraudot ar nāves sodu.

Sešdesmit gadu pilsētas drupās apmetni bija iekārtojis ar savu nežēlību pazīstamais X Romas leģions. Mūsu ēras 117.—138. gadā ķeizars Hadriāns tur uzcēla romiešu kolo­niju Aelia Capitolina. Tajā vietā, kur bija atradusies svētnīca, tagad pacēlās Jupitera tēls. Svētās vietas apgānīšana un aiz­liegums apgraizīt bērnus mūsu ēras 132. gadā no jauna izrai­sīja ebreju sacelšanos.

Dumpinieku karaspēku, kurš īsā laikā izauga līdz pusmiljo­nam vīru, vadīja Simons Bar-Kohba. Viņš drīz vien ieņēma Jeruzalemi un plašus Palestīnas apvidus. Rabīns Akiba ap­sveica Bar-Kohbu kā mesiju un skubināja viņu pasludināt sevi par Izraēla ķēniņu.

Jaunā jūdu valsts nepastāvēja ilgi. Hadriāns no Britānijas uz Palestīnu nosūtīja savu karavadoni Jūliju Severu, kurš ātri atguva Palestīnu un 136. gadā ieņēma insurgentu pēdējo cie­toksni Betaru. Tur krita vai arī izdarīja pašnāvību Bar-Kohba, Dumpiniekus, kuri nebija krituši kaujā, pārdeva verdzībā, vai arī tie aizbēga uz Babiloniju.

Izraēlas arheologu ekspedīcija 1961. gadā kādā no Nāves jūras piekrastes alām atrada pēdējo tur bojā gājušo insur­gentu skeletus un dokumentus.

Jau ar Bābeles gūstu un Gedaljas, nogalinātāju aizbēg­šanu uz Ēģipti sākās tā saucamā diaspora jeb ebreju izklī- šana pa visu pasauli. Persiešu un grieķu valdīšanas gados varmācīgo aizvešanu svešumā nomainīja brīvprātīga emigrā­cija. Pirmais diasporas centrs Babilonijā pastāvēja līdz vēlī­najiem viduslaikiem. Ēģiptē ebreju kolonija radās Elefantīnas salā, bet galvenokārt Aleksandrijā. Pēc Makabeju un Bar- Kohbas sacelšanās svešumā devās jauni izceļotāju viļņi, kuri ievērojami pastiprināja jau agrāk radušās ebreju emigrantu kopienas.

Diaspora pakāpeniski izplatījās uz Kirenaiku, Grieķiju un Mazāziju. Vislielākā ebreju kopiena, kurā skaitījās ap simts tūkstoš cilvēku, izveidojās Aleksandrijā. Citu svarīgu emigrā­cijas centru ebreji izveidoja pašā impērijas galvaspilsētā Romā.