BĪBELES STĀSTI

ĒĻA DINASTIJAS GALS.

Filistieši jau bija paver­dzinājuši Jūdas zemi un tagad uzsāka karu pret Ēfraima cilti. Kaujā pie Afekas viņi uzvarēja, no­nāvēdami četrus tūkstošus ēfraimītu.

Tad Ēfraima cilts vadoņi atcerējās, ka Mozus un Jožua allaž gājuši kaujā, līdzi ņemot derības šķirstu, kurā mā­joja Jahve. Sakāvi pie Afekas viņi izskaidroja ar to, ka nebija paņēmuši līdzi šķirstu, un nekavējoties nosūtīja uz Silo Ievītus ar priesteriem Hofnu un Pinehasu priekšgalā, lai to atgādātu šurp. Tiklīdz apmetnē parādījās zeltā mar­gojošais derības šķirsts ar spārnainiem ķerubiem uz ta, atskanēja karavīru sajūsmas saucieni un viņus pārņēma jauns cīņas spars.

Atkal iedegās kauja. Taču izraēliešu cerības nepiepildī­jās, un šoreiz viņi jau cieta galīgu sakāvi. Kaujas laukā palika trīsdesmit tūkstoši kritušu, bet pārējie, vēl pie dzī­vības palikušie, metās bēgt. Visbriesmīgākā katastrofa tomēr bija tā, ka derības šķirsts, Jahves svētais mājoklis, krita ienīsto, neapgraizīto filistiešu rokās. Kopš Ēģiptes laikiem Jēkaba ciltis nekad vēl nebija pieredzējušas tādu pazemojumu un negodu.

Elim tolaik bija jau deviņdesmit astoņi gadi. Sakucis un gandrīz pilnīgi akls, viņš sēdēja ceļmalā uz ķeblīša, gai­dīdams kaujas iznākumu. Sirds viņam drebēja par derības šķirstu, un, lai gan vecais vīrs nešaubīgi ticēja tā brīnum­darītājam spēkam, dvēselē viņš sev pārmeta, ka paklau­sījis dēlu pierunām un atļāvis to iznest no svētnīcas.

Bet tad, aizelsies un putekļiem klāts, atskrēja kāds kara­vīrs, kuram bija palaimējies kaujā izglābties. Izdzirdējis vēsti par sakāvi, abu savu dēlu nāvi un derības šķirsta zaudējumu, Elis nesamaņā nokrita no sēdekļa un lauza sev sprandu.