Bībeles stāsti

TAUTAS TEIKSMAS VAI VĒSTURES PATIESĪBAS?

Nostāsts par Jāzepu jau kopš sendienām ir plaši pazīstams un iegājis to tautu folklorā, kuras Bībelē guva vielu savai iztēlei. Un par to nav ko brīnīties, jo šis nostāsts ir tipiska tautas teiksma ar asu fabulu, kas pārbagāta ar daudziem neparastiem notikumiem, un visu vēstījumu apdveš pasa­kaina, gandrīz vai balādiska pievilcība. Tāpat tā noslēguma morāle atbilst vienkāršā, mūžam pēc taisnīguma alkstošā, no­māktā cilvēka garīgajām vajadzībām.

Taču šajā nostāstā ir vēl kaut kas, par ko nevaram vien nobrīnīties. Tajā mēs nesastopamies ar izteikti ļauniem vai labiem cilvēkiem, melnā vai baltā krāsā ieturētiem rakstu­riem. Jāzeps jaunībā bija neizturami iedomīgs, tēva izlutināts mīkstčaulis, bet vēlākos dzīves gados, iepazinis ciešanas un neatvairāmas ilgas pēc dzimtās zemes, pārmainījās un kļuva par augstsirdīgu cilvēku. Viņa pusbrāļi dusmās pret Jāzepu izturējās nekrietni, taču, kā vēlāk izrādījās, patiesībā nemaz nebija tādi nelieši. Visu mūžu viņus kremta sirdsapziņas pār­metumi, viņi sirsnīgi mīlēja savu veco tēvu, naudas lietās iz­turējās godīgi un, kad Benajmīnam draudēja verdzība, no­lēma dalīties ar viņu nelaimē, pierādīdami vislielāko pašaiz­liedzību.

Tik dziļa cilvēka sarežģītās iedabas pazīšana un spēja izprast cilvēku ar visiem tā trūkumiem liecina par lielu, vispā­rēja barbarisma laikmetā neparastu dzīves gudrību. Ebreju gani, kuri sacerējuši nostāstu par Jāzepu, bija neizglītoti, daždažādu aizspriedumu pilni cilvēki, kuru dzīves veids bija visai skarbs. Un tomēr, mitinādamies mežonīgā, klinšainā stepju apvidū, viņi bija izkopuši sevī savdabīgu jūtu paci­lātību un cilvēka dvēseles izpratni, kas tiem dara godu. Pro­tams, mums varētu iebilst, ka nostāsts par Jāzepu būtībā ir slavas dziesma dzimtas solidaritātei, kas tik raksturīga austrumu tautām un tāpēc gluži saprotama un dabiska arī semītiem. Visumā tam varētu piekrist. Taču ir nenoliedzams fakts, ka fabulas risinājumā un raksturu zīmējumā mūs pār­steidz neparasts briedums pasaules lietu vērojumā. Tieši pateicoties šīm iezīmēm, nostāsts par Jāzepa dienām un nedie­nām aizvien aizkustinājis cilvēku sirdis un saglabājis nevīs­tošu svaigumu.

Zinātnieki kādu laiku domāja, ka šā Bībeles nostāsta aiz­sākumi meklējami Palestīnai kaimiņos dzīvojošo tautu lite­ratūrā, kā tas jau vairākkārt bija izrādījies sakarā ar citām Vecās Derības leģendām.

Vienubrīd likās, ka atklātas jau tā pēdas Ēģiptes litera­tūrā. Tā saukajā Orbineja papirusā tika atšifrēts stāsts «Par diviem brāļiem», kas ir toreizējam laikmetam raksturīga pa­saka ar morāli. Tajā ir runa par precētu vīru Anubisu un viņa jaunāko brāli Batu. Batam sievas nav bijis, un viņš strā­dājis sava vecākā brāļa saimniecībā. Kādu dienu Anubisa sieva gribējusi Batu pavest. Taču jauneklis ar sašutumu no­raidījis viņas vilinājumus. Tad netiklā sieviete Batu apsūdzē­jusi savam vīram, apgalvodama, ka jauneklis to izvarojis un, kad tā mēģinājusi pretoties, viņu smagi piekāvis. Anubiss pārskaities un nogalinājis nevainīgo Batu.

Ēģiptiešu stāsts patiesi atgādina epizodi ar Jāzepu un Po­tifara sievu. Taču līdzība saskatāma vienīgi šajā notikumā, kas Bībeles nostāstā ir tikai sīks fragments. Ir pat jāšaubās, vai tas maz aizgūts no ēģiptiešu literatūras. Neuzticīgas sie­vas un laulības pārkāpšanas temats tajos laikos bija ļoti iz­platīts un tāpēc atkārtojas daudzu citu seno austrumu tautu nostāstos un droši vien bija sastopams arī Kānaānā, Tāpēc jādomā, ka jaukais nostāsts par Jāzepa dēkām savā nesalī­dzināmā savdabībā ir ebreju tautas iztēles auglis.

Bet vai tikai iztēles? Vai nostāsta pamatos nav kāds pa­tiess notikums? Ir taču zināms, ka ievērojami vēstures fakti tautas atmiņā apaug ar teiksmām, turklāt tādā mērā, ka daž­kārt grūti atšķirt patiesību rio izdomas. Ar Jāzepa likteni sais­tītais sižets varbūt ir izdomāts, taču tas neizslēdz iespēju, ka zināms ebreju cilšu atzarojums patiesi apmeties Ēģiptē, kur tam klājies labi. Iespējams, ka šie ieceļotāji bija Jēkabs ar saviem dēliem un ka viens no tiem, vārdā Jāzeps, faraona galmā taisīja žilbinošu karjeru.

Zinātnieki lauza galvas par šiem jautājumiem, bet, tā kā

viņu rīcībā nav nekādu vēsturisku dokumentu, viņiem jāap­mierinās ar hipotēžu izvirzīšanu, kuras tiek izstrādātas ar dedukcijas metodes palīdzību. Iesim pa viņu secinājumu pē­dām. Tā būs neparasti saistoša ekskursija, jo ļaus mums ielū-

koties to paņēmienu noslēpumos, ar kuru palīdzību zināt­nieki rekonstruē vēsturi. Turklāt tas ļaus mums izjust zināmu estētisku gandarījumu, kādu gūst saprāts gadījumos, kad no atsevišķām zināšanu drupačām loģisku secinājumu ceļā tiek atrisinātas problēmas.

Eģiptes pārvaldnieka svinīga iecelšana amata. Kapakmeņa bareljefs

Telelamarnā.

izdarot ļoti darbietilpīgas aplēses, kuras mēs šeit neizklās­tīsim, jo tās ir pārāk sarežģītas, zinātnieki nonāca pie pār­liecības, ka Jēkabs dzīvojis 250 gadu pēc Ābrahāma. Jāzepa piedzīvojumi tādā gadījumā būtu risinājušies 17. gadsimtā pirms m. ē. Atsevišķu zinātnieku fiksētais laika posms svār­stās starp 1730. un 1630. gadu pirms m. ē. īsi pirms tam Ēģipte bija pārdzīvojusi vētraināko posmu savā ilgajā vēs-

furē. Ap 1780. gadu valsti satricināja revolucionāras jukas. Sacēlās apspiestā tauta: zemnieki, amatnieki, kareivji un pla­šajos feodālajos īpašumos nodarbinātie vergi. Nomāktās ma­sas uz kādu laiku sagrāba savās rokās pat valsts stūri. Lie­lās katastrofas sekas bija manāmas vēl ilgi, un 17. gad­simtā pirms m. ē. Ēģipte bija nespēka paralizēta zeme.

Sajā politiska pagrimuma brīdī valsti satricjnāja jauna, vēl briesmīgāka nelaime. No austrumiem kā drausmīga negaisa tūce* uzmācās svešu karotāju pulki un līdzīgi kalnu lavīnai nobruka pār zemi. Metāla bruņās iekaltie un ar gariem zo­beniem bruņotie iebrucēji -zibens ātrumā traucās bruņotos kaujas ratos, kuros bija iejūgti zirgi. Ēģiptieši pirmo reizi sastapās ar šo jauno karošanas veidu, un putu lēkšķēm klātie zirgi un asām pīķu smailēm bruņotie rati izraisīja viņu rindās lielu apjukumu. Ēģiptiešu kareivji cīnījās kā kājinieki, turklāt gandrīz kaili; iekams viņi paguva pielietot savus šķēpus, lin­gas un lokus, viņus jau mīdīja zirgi un šķaidīja kaujas ratu riteņi. Viņi vienkārši nespēja pretoties uzbrucēju straujajai kaujas darbībai. Gadsimtos nepārspētā ēģiptiešu varenība tika samalta putekļos, un faraonu godība nodzisa gandrīz uz divi simti gadiem.

Sie iebrucēji bija hiksosi. Viņu vadoņi piesavinājās visus faraonu ārējos atribūtus un noturējās pakļautajā Ēģiptē pie varas ap 150 gadu, ar uguni un zobenu noslāpēdami jeb­kuru pretestības izpausmi. Tiesa, hiksosi okupēja tikai Lejas- ēģipti ar Nīlas deltu, bet Augšēģiptes provinciālie valdnieki kļuva par viņu vasaļiem un maksāja lielas nodevas.

Jauno Ēģiptes pavēlnieku galvaspilsēta bija Avarisa, kas atradās deltas austrumdaļā.

Hiksosu nosaukums tiek iztulkots dažējādi: agrāk domāja, ka šis vārds nozīmē «tuksneša virsaiši» vai «ganu ķēniņi». Pēdējo pētījumu rezultātā zinātnieki tomēr vienojušies, ka tas drīzāk tulkojams kā «svešzemju pavēlnieki». Hiksosi bija semīti un runāja valodā, kas droši vien bija radnieciska ebreju valodas sākotnējām attīstības formām. No uzrakstiem uz skarabejiem mums zināms, ka viņu virsaišiem bija tipiski semītiski vārdi, piemēram, Anaters, Hians, Jakobers. Pastāv tomēr domas, ka hiksosi ir bijuši tikai skaitliski neliels iebru­cēju virsslānis, bet karotāju masu veidoja nedisciplinēts, pie dažādām tuksneša un kalnu ciltīm piederošs juceklīgs pūlis, kas sastāvēja no laupītājiem, piedzīvojumu meklētājiem un klaidoņiem, kuri piederējuši pie visdažādākajām rasēm un runājuši daždažādās valodās. Tās bija mežonīgas, pēc lau­pījuma un asinīm alkstošas padibenes, kas pārplūdināja Ēģipti līdzīgi siseņu bariem.

Liekas, ka hiksosu iebrukumu izraisīja lielas etniskas pār­maiņas, kas tajā laikā notika Mezopotāmijā, šajā nemierīgajā tautu kausējamā katlā. Otrajā tūkstošgadē pirms m. ē. no ziemeļiem šeit ielaužas Āzijas huritu ciltis, kas semītu tautas, tai skaitā arī Hiksosus, atspieda uz Sīriju un Palestīnu. Ar­heoloģiskie izrakumi Jērikā liecina, ka šo seno pilsētu uz kādu laiku bija ieņēmuši hiksosi. Tāpēc iespējams, ka Ēģip­tes iekarotāji tolaik valdījuši arī pār Palestīnas tautām.

Tagad rodas jautājums: kas kopīgs visiem šiem notikumiem ar Jāzepu un viņa ģimeni? Zinātnieki šodien ir vienis prātis, ka septiņdesmit izraēliešu emigrācijā uz Ēģipti iekrīt hiksosu laikmetā. Jādomā, ka Jēkaba dzimta ļāvās vispārējam uz­brukuma vilnim vai arī tā ieradās Ēģiptē pēc tam, kad hiksosi to jau bija ieņēmuši. Tur izraēliešus viesmīlīgi uz­ņēma, jo viņi bija tuvu rada iekarotājiem, kuriem bija sva­rīgi, lai pakļautajā zemē apmestos pēc iespējas vairāk aziātu. Ebreju vēsturnieks Jozefs Flāvijs runā par hiksosiem kā par saviem priekštečiem, bet ēģiptiešu teksti no 16. gadsimta pirms m. ē. stāsta par kānaāniešu klejotāju ciltīm, kuras ap­metušās Ēģiptē.

Uz šāda politiska fona daudzas apšaubāmas lietas Bībelē gūst loģisku izskaidrojumu. Vispirms šeit jāmin Jāzepa izvir­zīšana valsts pārvaldnieka amatā. Grūti ticēt, ka normālos apstākļos ēģiptieši augstajā amatā būtu gribējuši izvirzīt kādu no aziātiem, kurus viņi nicināja. 1. Mozus grāmatas 46. no­daļas 34. pantā par ebrejiem mēs burtiski lasām: «… jo ēģiptiešiem lopu gani ir nicināmi.» Bet ir pats par sevi sa­protams, ka faraonu troni sagrābušie hiksosi, neuzticēdamies vietējiem iedzīvotājiem, vairāk paļāvās uz rases un valodas ziņā radnieciskajiem aziātiem, kas bija šurp atceļojuši' no Kānaānas. Reizēm pat ēģiptiešu cilmes faraoni piekopa līdzīgu politiku vadošo kadru izvēlē. Faraons Ehnatons (1377.—1352. g. pirms m. ē.), saules dieva Atona pielūdzējs un monoteisma ieviesējs Ēģiptē, izcīnīja sīv.u cīņu ar tradicio­nālajam dievam Amonam uzticīgo priesteru, aristokrātijas un pat plašāko tautas masu opozīciju. Šādā situācijā viņš izvēlē­jās sev līdzstrādniekus no apspiestajiem slāņiem, kuriem vai­rāk varēja uzticēties. Kāda viņa augstmaņa kapenēs atrasts šāds uzraksts:

«No tēva un mātes puses es biju zemas kārtas cilvēks, taču ķēniņš mani nostatīja uz kājām. Viņš ļāva man pacel­ties augšup… es biju cilvēks bez īpašuma, bet viņš savā devībā sniedza dienišķo iztiku man, kuram agrāk vajadzēja ubagot maizes kumosu.»

Telelamarnā (Ehnatona galvaspilsētas drupas) atrasts sar- kofāgs, kurš pieder kādai Ehnatona amatpersonai. Šā cil­vēka vārds bija Nehems, un viņš bija aziāts. Bet šā paša faraona vezīrs Janhams galmā kļuva par visvarenu cilvēku, lai gan piederēja pie semītu rases.

No šiem faktiem varam secināt, ka Jāzepa spējā izvirzī­šanās nebija nekas neiespējams. Turklāt viņš pārvaldīja Ēģipti, pielietodams iekarotājiem raksturīgo spaidu politiku. Izmantodams septiņus bada gadus, viņš labību neizdalīja vis par velti, bet lika par to maksāt ar zeltu, sudrabu un dārg­akmeņiem, vēlāk jau ar zemi un beigās pat ar personīgo brīvību. Tādā kārtā viņš neatkarīgajiem zemniekiem atņēma to īpašumu, pašus padarīdams par vergiem, reizē vājinā­dams arī lielo zemes īpašnieku kārtu. Visa zeme un tās ap­strādātāji pārgāja faraona īpašumā. Droši vien kopš šā laika Ēģiptē sākās dzimtniecības un faraona neierobežotas varas sistēma. No šā likteņa paglābās vienīgi priesteri, jo savos lielajos zemes īpašumos viņi paši vāca pārtikas krājumus, bet hiksosi, rēķinādamies ar viņu ietekmi, neiedrošinājās to aiz­kavēt. Tātad Jāzepa darbība Ēģiptē izraisīja dziļu ekono­misku revolūciju ar tālu ejošām sekām.

Mēs jau esam pieminējuši, ka Ēģipte savā vēsturē piere­dzējusi vairākas asiņainas revolūcijas. To piemiņa bija dzīva apspiestajās tautas masās. Tiešais sacelšanās cēlonis bija bads, kas regulāri atkārtojās ik pēc vairākiem gadiem. Par tautas nemieru vētraino raksturu mums stāsta kāds ēģiptiešu bagātnieks, vārdā Ipuvers. Viņa stāstījumā, starp citu, sasto­pam šādu izteikumu: «Nabags sagrāba bagātības, un tam, kas agrāk nespēja sev nopirkt sandales, tagad pieder liela manta.» Citur lasām: «Augstmaņu bērnus nosit, triecot pret mūri, visi bēg prom no pilsētas… Tas, kurš agrāk nezināja, kur nolikt galvu, tagad iedzīvojies gultā; kam nebija laivas, tas tagad ir kuģa īpašnieks; kuram nebija maizes kumosa, tagad sagrābis klētis… kas agrāk nabadzības dēļ gulēja bez sievietes, tas tagad viegli iegūst dižciltīgu dāmu.» Un beidzot vēl viens, visai izteiksmīgs citāts: «Valdnieka galvaspilsētu ieņēma stundas laikā. Nabagie sagūstīja ķēniņu. Galminiekus padzina no ķēniņa namiem. Ierēdņus nogalināja, un tiem atņēma dokumentus.»

Hiksosu faraonam šīs Ēģiptes revolucionārās tradīcijas, bez šaubām, bija zināmas, un tāpēc viņš baidījās, ka jauna tau­tas sacelšanās varētu satriekt viņa varu, jo sevišķi tāpēc, ka viņš bija svešs un nīstams despots. Tādēļ, kad parādījās Jāzeps ar savu saprātīgo plānu gaidāmā bada posta novēr­šanai, viņu apsveica kā debesu sūtni. Ar to izskaidrojama viņa visvarenība galmā, kā arī daudzie faraona labvēlības apliecinājumi.

Skeptiķis šeit varētu iebilst, ka visa šī veiklā secinājumu struktūra balstās tikai uz dažiem visai lakoniskiem Bībeles iz­teicieniem un galvenokārt uz pieņēmumiem, jo nepavisam nav galīgi pierādīts, ka izraēlieši apmetušies Ēģiptē hiksosu valdīšanas laikā. Bībeles hronoloģija vēl aizvien ir ļoti pro­blemātiska, tāpēc nav pilnīgi droši nosakāms, kad īsti Jē­kabs un viņa dzimta ieceļojuši Ēģiptē. Tas varēja notikt tik­lab pirms hiksosu iebrukuma, kā arī pēc viņu padzīšanas.

Atbildi uz šīm šaubām sniedz spīdošā Bībeles tekstu ana­līze, kuru izdarījis franču ēģiptologs Pjers Montē savā grā­matā «Ēģipte un Bībele». Franču zinātnieks nonāk pie šādām atziņām.

Kā mums jau zināms, Jēkabs apmetās Gošenes zemē, kas atrodas austrumos no Nīlas deltas. Jāzeps kā faraona valsts pārvaldnieks, protams, dzīvoja galvaspilsētā. Uzzinājis, ka viņa dzimta ieradusies Ēģiptē, Jāzeps nekavējoties iesēdās kara ratos un steidzās sastapties ar tēvu. Pēc tam viņš at­griezās pie faraona, lai ziņotu valdniekam par savu brau­cienu. No Bībeles teksta redzams, ka šie notikumi sekojuši cits citam ļoti īsā laikā, varbūt pat vienā dienā.

1. Mozus grāmatas 45. nodaļas 10. pantā Jāzeps apsola tēvam, ka tas dzīvošot Gošenes zemē, tātad viņa tuvumā. No tā secināms, ka galvaspilsētai, kurā uzturējās Jāzeps, va­jadzēja atrasties netālu no Gošenes zemes, t. i., pašā deltā. Tā nekādā ziņā nevarēja būt Memfisa, Fajuma vai Tēbas, jo šīs pilsētas atradās pārāk tālu no Gošenes, un tādā gadījumā Jāzepa ceļojumam vajadzēja ilgt vairākas dienas. Turklāt, kā norāda franču ēģiptologs Maspero, Ēģiptē pie­mērotu ceļu trūkuma dēļ tālākiem braucieniem nekad nelie­toja kaujas ratus, bet gan ceļoja ar laivām pa galveno sa­tiksmes artēriju Nīlu.

Iepriekš minētie apstākļi ir it kā ceļrāži, kas visi pavērsti hiksosu galvaspilsētas Avarisas virzienā. Šodien mums jau zināms, ka Avarisa atradusies Nīlas deltā, jo tās drupas, ku­rās atrasts daudz hiksosu spiedogu, atraktas netālu no mūs­dienu Sanelhagaras ciema. Bet, ja Jāzeps kā valsts pārvald­nieks uzturējies Avarisā, tad atkrīt visas šaubas: viņš noteikti dzīvojis hiksosu valdīšanas laikā. Vēlāks laika periods uz­skatāms par pilnīgi izslēgtu, jo pēc iebrucēju padzīšanas XVIII dinastijas ēģiptiešu faraoni galvaspilsētu pārcēla uz Tēbām. Kā redzam, hiksosu teorija balstās uz visai so­līdiem pamatiem, un tāpēc šodien to atzīst daudzi zi­nātnieki.

Bībeles nostāstā lasītāju pārsteidz vēsturiskā precizitāte, ar kādu runāts par ēģiptiešu parašām. Tas vispirms attiecas uz apbedīšanas rituāliem pēc 'Jēkaba un Jāzē'pa nāves. Viņu mirstīgās atliekas balzamētas četrdesmit dienas, bet mūmijas ieliktas koka šķirstā. Jau Hērodots zināja stāstīt, ka balzamē­šanas process Ēģiptē ildzis četrdesmit dienas, un to, starp citu, apstiprina arī valdnieku un augstmaņu kapenēs atrasto papirusu teksti.

Atcerēsimies vēl, ka Jāzeps ticis apcirpts, pirms viņu veda pie faraona. Sis fakts, kas pats par sevi liekas nenozīmīgs, ir svarīgs tajā ziņā, ka arī tas liecina par ēģiptiešu parašu labu pazīšanu. Lieta tāda, ka Ēģiptē nevienam nebija at­ļauts nēsāt bārdu, jo tā bija vienīgi faraonu privilēģija (starp citu, tie piekarināja sev mākslīgu bārdu). Jāzeps, būdams ebrejs, droši vien bija ataudzējis bārdu, un tāpēc viņu ap­cirpa atbilstoši galma etiķetei.

Tāpat ir ar Jāzepa svinīgo ievadīšanu valsts pārvaldnieka amatā. Bībelē aprakstītā ceremonijas norise atbilst tam, ko esam uzzinājuši no papirusu tekstiem un attēliem uz kapeņu sienām. Jaunā amatpersona no faraona rokām kā sava amata zīmi saņēma dārgu kaklarotu, greznas drēbes, kā arī sievu no augstdzimušo kārtas. Svinīgu gājienu laikā viņš brauca zeltītos kaujas ratos tūlīt aiz faraona. Pēc hiksosu padzīša­nas ēģiptieši turpināja izlietot zirgus, tādēļ arī aprakstītais ceremoniāls saglabājās Ēģiptē.

Bībeles nostāstam raksturīgs ir tas, ka arī tajā minētie vārdi ir tīri ēģiptiski. Faraons Jāzepu nosauca par «Safnat- Paneahu», kas nozīmē «dievs teic: lai viņš dzīvo». Viņa sie­vas vārds bija Asnāte vai Aseneta, t. i., «dievietei Netai pie­derošā» (dieviete Neta tika godināta Nīlas deltā), bet Pu- tifars jeb Potifars radies no sakropļota «Pa-di-pa-Re» — «(tas), kuru devis (dievs) Ra».

Beidzot vēl jāpiemin, ka nostāstā par Jāzepu mēs redzam lieliskas zināšanas Ēģiptes topogrāfijā. Tur minētās ziņas jauj viegli nosacīt Gošenes zemes atrašanās vietu, bet ne­tieši izsecināma pat galvaspilsēta, kurā dzīvojis Jāzeps.

Ar vārdu sakot, reālijas, kuras izlietotas ēģiptisko deko­rāciju veidošanai, sekmīgi izturējušas mūsdienu zinātnes pār­baudi. Nebūtu vērts šodien krustot šķēpus par to, vai Jāzeps ir bijis vēsturiska persona, bet nav nekādu šaubu, ka no­stāsts par viņu radies pašā Ēģiptē. Tā autori bijuši cilvēki, kuri Ēģipti pazinuši tik labi, ka viņiem tur katrā ziņā vaja­dzēja nodzīvot ilgāku laiku. Un šis apstāklis savukārt apstip­rina faktu, ka kāds no ebreju tautas nozarojumiem — varbūt tā bija Jēkaba dzimta — patiesi apmeties Nīlas deltā, aug­līgajā Gošenes zemē.

Nav pat izslēgts, ka Bībeles nostāstā atbalsojas vēsturisks fakts, ka viens no ebrejiem, vārdā Jāzeps, faraona galmā ieņēmis augstu amatu. Ap viņa personu vēlāk savijušās teik­smas, ko radījuši ebreji, lepodamies ar savu izcilo priekš­teci.*

Ja tomēr tas tā bijis, tad rodas jautājums, kāpēc Jāzeps nav pieminēts nevienā no ēģiptiešu hronikām. Parasti tās ir ļoti sīkas un izsmeļošas, bet semīts Ēģiptes valsts pārvald­nieka amatā — tas ir pārāk svarīgs notikums, lai to noklu­sētu. Šāds robs ēģiptiešu historiogrāfijā šķita aizdomīgs un izraisīja šaubas, vai Jāzeps maz bijis vēsturiska persona.

Šeit tomēr tika piemirsts kaut kas visai svarīgs. Ēģiptieši tik ļoti ienīda hiksosus, ka iznīcināja visu, kas vien atgādi­nāja to valdīšanas laiku. Hronisti noklusē pat hiksosu oku­pācijas periodu, kas Ēģiptes valstij nesa ciešanas un pazemo­jumus. Ieraksti hronikās ar 1730. gadu pirms m. ē. pēkšņi ap­trūkst un atkal parādās tikai pēc 1580. gada pirms m. ē. 150 gadu ilga vēstures perioda izsvītrojums nenovēršami skāra arī Jāzepu, kurš bija hiksosu politikas akls realizētājs un ar savu rīcību izraisīja dziļas, ēģiptiešu vidū visai nepo­pulāras ekonomiskas pārmaiņas. Jāzepa politikas sekas vē­lāk sāpīgi ķēra pašus izraēliešus, kuri pēc viņa nāves vēl ilgi dzīvoja Gošenes zemē.*