Bībeles stāsti

KĀ APPRECINĀJA IZĀKU.

Ābrahāms bija jau krietni gados, un tāpēc vajadzēja padomāt, kur pe*syatrast sievu Izākam. Tā nēkādā ziņā nedrīkstēja hetiete vai kānaāniete, kura mājās ienestu svešas asinis un svešus dievus. No apkārtceļojošiem tir­goņiem Ābrahāms bija uzzinājis, ka Harānā dzīvo brāļa Nahora ģimene. Dēlam atbilstošu sievu vajadzēja meklēt tikai tur, pašu ļaužu vidū. Tāpēc Ābrahāms atsauca uzti­camu kalpu un uzticēja tam būt par precinieku. Ceļam viņš deva tam desmit kamieļu ar dzinējiem, kā arī bagā­tīgas dāvanas bildināmai līgavai un tās vecākiem.

Pēc ilga pārgājiena pa Eifratas zemēm karavāna ap­stājās Harānas pilsētas tuvumā pie akas. Ceļavīri bija noguruši. Kamieļi nometās ceļos, gaidīdami, lai tos pa­dzirdina. Bija pievakares cēliens, kad sievietes nāca pie akas pēc ūdens. Ābrahāma kalps savā garā nosprieda, ka Izākam par līgavu izvēlēsies meiteni, kura visžiglāk pa­sniegs Viņam ūdeni nodzerties.

Saule mirdzēja debesu pamalē, liedama pāri pasaulei zeltaini sārtu mirdzumu. Tērzēdamas un jautri smiedamās,

bariņos no pilsētas šurpu steidzās sievietes. To vidū bija kāda neizsakāmi daiļa un cēla jaunava. Turēdama uz pleca ūdens krūku, viņa soļoja ar tādu nesalīdzināmu grā­ciju, ka ielīksmoja visu cilvēku acis, kas vien to redzēja.

Ābrahāma sūtnis pieklājīgi paklanījās un palūdza dot viņam ūdeni nodzerties. Meitene laipni pasmaidīja un naski pasniedza viņam ar ūdeni pielieto trauku. Tad aši jo aši iesmēla ūdeni spaiņos un padzirdināja kamieļus. Un tas viss tika izdarīts ar tādu gādību un veiklību, ka sūt­nim meitene tūdaļ gauži iepatikās.

Kad viņš pieklājīgi apvaicājās, kas daiļavai vārdā un kas ir viņas tēvs, par lielu brīnumu, izrādījās, ka tā ir Rebeka, Betuēla meita un Nahora mazmeita. Precinieks nodomāja, ka dievs savā žēlastībā licis viņam jau pie pil­sētas vārtiem sastapties ar Teras dzimtas meitu. Un viņam vairs nebija nekādu šaubu, ka atradis Izākam īsto sievu, kurai piemīt visas tās īpašības, kādas Ābrahāms gaidīja no savas nākamās vedeklas: skaistums, piemīlība un saim- nieciskums.

Pabeigusi darbus, Rebeka ceļavīrus ielūdza naktsmājās pie saviem vecākiem, solīdama, ka šķūnī atradīšoties vieta un barība arī visiem desmit kamieļiem. Tad sūtnis, kuru jaunavas labsirdība jau bija galīgi savaldzinājusi, izņēma no ceļasomas tīra zelta auskarus un rokassprādzes un godbijīgi tās pasniedza meitenei. Pārsteigtā Rebeka ar iz­brīnu palūkojās uz mirdzošajām rotām, nezinādama, vai viņa drīkst pieņemt tik dārgas dāvanas. Tad sievietes aušība tomēr viņā guva virsroku, un Rebeka, pārējo mei­teņu apbrīnas izsaucieniem atskanot, izgreznojās ar uzdā­vinātajām rotām. Bet pēc tam tūlīt tecēja mājup, lai pa­lepotos ar dāvanām un pavēstītu ģimenei par sūtņa iera­šanos.

Ciemiņu sagaidīt izgāja viņas brālis Lābans. Viņš ceļa­vīru ieveda mājās un deva ūdeni nomazgāties, bet kamie­ļus novietoja šķūnī un nolika tiem barību. Pa to laiku mājās bija sagatavots azaids un viesus lūdza pie galda. Taču sūtnis liedzās ēst, iekams nebūs pavēstījis, kādā lietā viņš ieradies. Pastāstījis par Ābrahāmu un viņa dēlu Izāku un dzimtas lielo bagātību, viņš cēla priekšā atves­tās dāvanas: zelta un sudraba traukus, košus audumus un citus vērtīgus priekšmetus.

Mājas ļaudis izbrīnījušies noskatījās uz bagātīgajām dāvanām, bet tad sūtnis paklanījās un lūdza meitenes roku Izākam. Vecāki labprāt piekrita šādam piedāvāju­mam, taču pretēji sensenajam ieradumam teica, ka galē­jais vārds sakāms pašai Rebekai. Kad meiteni ieaicināja istabā un pajautāja, vai viņa grib iet uz svešu zemi par sievu nepazīstamam cilvēkam, viņa īsi un noteikti atbil­dēja:

«Es iešu.»

Rebekai līdzi cejā deva aukli un kalpones. Sievietes uz­sēdināja uz kamieļiem, un karavāna, raudām un visa laba novēlējumiem atskanot, devās uz Kānaānu.

Izāks nevarēja vien sagaidīt atgriežamies karavānu ar viņam paredzēto līgavu. Bieži viņš izgāja uz ceļa un, acis ar delnu noēnojis, ilgi ielūkojās tālumā, vai pamalē bei­dzot neparādīsies karavāna. Kādas dienas novakarē viņš izdzirdēja trinkšķam vara zvārgulīšus, bet pēc mirkļa putekļu mākonī varēja izšķirt gausi soļojošu kamieļu vir­teni. Kamēr Izāks stāvēja, pūlēdamies saredzēt, vai tie ir pašu ļaudis, viņu ieraudzīja Rebeka un vaicāja preci­niekam:

«Kas ir šis vīrs, kas tur staigā pa lauku, kas nāk mums pretim?»

Un Ābrahāma kalps atbildēja:

«Tas ir mans kungs.»

Meitene tūdaļ nokāpa no kamieļa, ar plīvuru aizsedza seju, kā tas līgavai pieklājas, un kautri nostājās sava nākamā vīra priekšā.

Iepriecinātais Izāks ieveda Rebeku nelaiķes Sāras teltī par zīmi, ka tagad viņa sieva bus ciltsmāte, un tūlīt pēc tam atbilstoši senai tradīcijai notika jaunā pāra kāzas ar līksmām svinībām. Ābrahāma dēls tik dedzīgi iemīlēja savu sievu Rebeku, ka tas remdināja viņa bēdas mirušās mātes dēļ.