BĪBELES STĀSTI

NABOTA VĪNA KALNS.

Ahabs nemitīgi karoja ar aramiešiem. Damaskas ķēniņš Ben-Hadads II kopa ar trīsdesmit diviem sabiedrotiem ķēniņiem ielau­zās Izraēlā un aplenca pat Samariju. Tomēr viņu atvairīja un piespieda atkāpties savā zemē. Nākamo gadu viņš ieradās atkal, pie Afekas tika galīgi sakauts un no­kļuva gūstā. Taču Ahabs palaida viņu brīvībā, pieprasot vienīgi, lai viņš atdod atpakaļ tās izraēliešu pilsētas, kas bija ieņemtas Omrija valdīšanas laikā, un atļauj izraēliešu tirgoņiem brīvi darboties Damaskā. Tomēr viens no Jahves praviešiem bargi nosodīja Ahabu par šādu augstsirdību.

Uzvaras karos un zemē valdošā labklājība ļāva Ahabam rūpēties par to, kā padarīt košāku Jezreēlu, kas līdzās

Samarijai bija Izraēla otra galvaspilsēta. Ķēniņa pili, ko bija uzcēlis viņa tēvs, Ahabs lika paplašināt un bagātīgi izgreznot ar ziloņkaula rotājumiem. Tāpat viņš gribēja paplašināt un izkopt pils dārzu. Sajā nolūkā ķēniņš devās pie Nabota, tuvējā vīna kalna īpašnieka, un lūdza to savu dārzu atdot ķēniņam, saņemot samaksu sudrabā vai arī apmaiņā pret vīna kalnu kādā citā vietā. Nabots ķēniņa lūgumu noraidīja, atsaukdamies uz to, ka nevar atdot savu tēvu mantojumu, kas ģimenē allaž pārgājis no tēva dēlam.

Ahabs atgriezās pilī sapīcis. Iekritis gultā, viņš ar seju pavērsās pret sienu un neņēma mutē ne kripatiņu maizes. Viņa sapņi par skaistu, plašu pils dārzu bija sabrukuši, saduroties ar Nabota stūrgalvību.

Kā parasti šādos gadījumos, lietu savās rokās ņēma enerģiskā un viltīgā Izebele. Viņa iesteid/ās ķēniņa gu­ļamistabā un teica:

«Celies un ēd maizi, un nomierini savu sirdsprātu, es tev sagādāšu jezreēlieša Nabota vīna kalnu.»

Izebele tūlīt uzrakstīja saviem uzticības vīriem, lai tie sameklētu divus lieciniekus, kuri celtu pret Nabotu apsū­dzību valsts nodevībā. Dibinoties uz šīm viltus liecībām, nelaimīgajam Nabotam piesprieda nāves sodu, nomētājot ar akmeņiem, bet viņa vīna kalnu atsavināja par labu ķēniņam. Ahabs tagad netraucēti varēja paplašināt savu dārzu.

Ķēniņa pāra nekrietno izrīcību visā Izraēlā uzņēma ar klusu nosodījumu, taču neviens neiedrošinājās skaļi iebilst. Vienīgi savai sūtībai uzticīgais pravietis Elija drosmīgi nostājās vaigu vaigā pret ķēniņu un, viņu nosodīdams, skaļi pasludināja, ka ķēniņš rīkojies ne tikai kā slepkava, bet arī kā laupītājs, un vēl piebilda:

«Tā saka tas kungs: Tanī pat vietā, kurā suņi ir lakuši Nabota asinis, tur tie uzlaizīs arī tavas asinis… Un arī par Izebeli tas kungs ir sacījis un teicis: Suņi ēdīs Izebeli Jezreēlas daļā.»

Drausmīgā pravietojuma ietekmē Ahabs saplēsa savas drēbes, ietērpās maisā, kurā staigāja un gulēja, kā arī šaustīja savu miesu ar gavēni. Redzēdams ķēniņa patieso nožēlu, Jahve nolēma izdeldēt ķēniņa dzimtu tikai pēc viņa nāves, lai aiztaupītu tam ciešanas viņa dzīves laikā.