Bībeles stāsti

JĒKABS CĪKSTAS AR DIEVU.

Jēkabs pārgāja Kanaanas robežas un uzcēla teltis kada vieta, kuru viņš nosauca par Mahanaimu (apmešanās vietu). No vietējiem iedzīvotājiem viņš uzzināja satraucošas vēstis par savu brāli Ezavu. Ezavs bija ap­meties pie Nāves jūras Seīras augstienē, ko dēvēja par «čukslaino», «kokiem apaugušo» kalnieni, un kļuvis par Edomas zemes valdnieku. Viņš nodarbojās galvenokārt ar medībām mežonīgajos "kalnu apvidos, bet neatsacījās arī no uzbrukumiem laupīšanas nolūkos, ja vien tāda iespēja atgadījās. Tāpēc ielejās dzīvojošo mierīgo kānaāniešu vidū viņam bija nelāga slava.

Dzirdētās vēstis nesolīja nekā laba, un Jēkabam sirds aiz bailēm sažņaudzās. Viņa sirdsapziņa taču nebija tīra, un bija pamats bīties, ka brālis nebūs aizmirsis pirms div­desmit gadiem- nodarītās pārestības. Jēkabs aizsūtīja pie Ezava vēstnešus ar lūgumu piedot viņam, bet, kad tie at­griezās un paziņoja, ka Ezavs steidzas šurp ar apbruņotu karavīru vienību, Jēkabu sagrāba šausmas un viņš griezās pie dieva ar šādiem vārdiem:

«Izglāb mani no mana brāļa rokas, no Ezava rokas, jo es bīstos viņu, ka tas nenāk un nenokauj mūs, mātes un viņu bērnus. Jo tu esi sacījis: Es darīdams darīšu labu tev un vairošu tavus pēcnācējus kā jūras smiltis, kuru ir tik daudz, ka tās nevar saskaitīt.»

Pēc tam Jēkabs darīja visu nepieciešamo, lai nodrošinā­tos pret iespējamo brāļa uzbrukumu. Ēzeļus, vēršus, ka­mieļus, avis un cilvēkus viņš sadalīja divās grupās un iz­vietoja tādā attālumā vienu no otras, lai vismaz viena no tām varētu bēgot glābties, jautrai uzbruktu.

Tajā pašā laikā viņš mēģināja Ezavu pielabināt ar bagā­tīgām dāvanām. .

«Es gribu remdināt viņa dusmas ar šo dāvanu, kas man iet pa priekšu,» Jēkabs prātoja, «un tikai pēc tam es gribu

pats rādīties viņa vaiga priekšā; varbūt viņš mani saņems draudzīgi.»

Sādā nolūkā Jēkabs no karavānas nošķīra divi simti kazu, divdesmit āžus, divi simti avju, divdesmit teķu, trīs­desmit kamieļus ar kumeļiem, četrdesmit govis, divdesmit buļļus, divdesmit ēzeļu mātes un desmit ēzelēnu. So mil­zīgo ganāmpulku viņš savukārt sadalīja trīs vienādās daļās un katru no tām izsūtīja atsevišķi pēc vienādām laika atstarpēm, lai brālis pakāpeniski noskaņotos viņam draudzīgā garā.

Nakti Jēkabs pavadīja apmetnē un tur piedzīvoja pavi­sam neparastu atgadījumu. Sapnī viņš redzēja, ka sīvā cīkstiņā saķēries ar pašu dievu.*

«Es tevi neatlaidīšu, iekams tu mani nesvētīsi!» Jēkabs apņēmīgi uzsauca dievam, it kā tas būtu viņa līdzinieks.

Viņš cīkstējās ar visiem spēkiem un galu galā piespieda dievu dot viņam svētību kā Izāka likumīgajam pēctecim. Dievs nopūlējās ar Jēkabu, līdz svīda gaismiņa, taču neva­rēja no stingrā tvēriena atbrīvoties un tāpēc aizskāra pre­tinieka ciskas kaulu, tā ka gūžas dzīsla tūdaļ nokalta. Atbrīvojies dievs Jēkabu svētīja un deva viņam pievārdu «Izraēls» («tas, kurš cīkstējies ar pašu dievu»).

No rīta pamodies, Jēkabs ievēroja, ka viena kāja viņam kliba. Taču garā viņš jutās spēcināts, jo nakts notikums izkliedēja šaubas un bažas, kas viņu kremta jau ilgus gadus. Netaisnīgā kārtā iegūtās tiesības uz pirmdzimtību dievs tagad ar savu svētību bija legalizējis, turklāt vēl nozīmējis viņu par ciltstēvu nākamām audzēm, kurām vajadzēja valdīt pār citiem cilvēkiem. Vietu, kur tas viss bija noticis, Jēkabs nosauca par Penuēlu, kas nozīmēja «dieva vaigs», bet izraēlieši, pieminot šo notikumu, tur­pmāk nekad ēdienā vairs nelietoja nogalināto dzīvnieku gūžas dzīslas.