BĪBELES STĀSTI

TERA, NAHORS UN ABRĀMS JAUNAJĀ DZIM­TENE*.

Teras ģimenei Hāranā klājās labi. Viņš turpināja nodarboties ar tirdzniecību, bet dēliem

'uzticēja gādību par ganāmpulkiem piepilsētas pļa­vās. Apvidus bija neiedomājami auglīgs un cilvēkiem dāsni atmaksāja viņu pūles. Pilsētiņa ar savām baltajām kupolveida mājelēm, kas saulē žilbinoši mirdzēja, pletās apkārtējo zaļo pakalnu vidū. Dienu un nakti tur nerimtīgi čaloja strauti, uzdvesdami spirgtu dzestrumu, bet pļavas un kalnu nogāzes bija kā nosētas ar raibu raibiem zie­diem. Tālāk, rietumu pamalē, saules piestrāvotajās debesīs iezīmējās Antitaura kalnu grēda.

Ābrāms, sargādams viņam uzticētos dzīvnieku pulkus, bieži pavadīja naktis pie ugunskura kopā ar ganiem. Tās bija tīkami vēsas, dziļa klusuma apņemtas naktis, kas pa­mudināja uz pārdomām. Stundām ilgi Abrāms vērās debe­sīs ar mirdzošajām zvaigznēm, izsekodams to ceļu mel­nam baldahīnam līdzīgajās tālēs, un arvien skaidrāk noģida pasaules neaptveramo plašumu, tās diženumu, skaistumu un harmoniju. Viņa sirdī pamazām iezagās apmulsums, jo ticība mēness dievam tur sāka sabrukt. Kādu dienu viņu apžilbināja noģieda, ka Visuma, saules, mēness un zvaigžņu radītājs varēja būt tikai viens vienīgs varens, visuresošs, neredzams, labestīgs, taču dusmās ne­pielūdzams dievs.* Ābrāms savu jauno pārliecību nedo­māja slēpt un atklāti sludināja to pilsētā. Ap reliģijas reformētāju pulcējās neliels viņam uzticīgu un pakļāvīgu cilvēku bariņš. Par jaunā dieva piekritējiem kļuva viņa sieva Sāraja, brāļa dēls Lats un tuvākie kalpotāji, kuriem viņš aizvien bija gādīgs maizes tēvs.

Hāranas iedzīvotāji, kas bija dedzīgi dieva Sina pielū­dzēji, novērsās no Abrāma kā no atkritēja. Mazā jaunā re­liģiskā kopiena, ap kuru pacēlās nepatikas un īgnuma

siena, dzīvoja savu noslēgtu dzīvi. Sektantu bargais, puri­tāniskais morāles kodekss, pievēršanās senču vienkārša­jam dzīves veidam no tā laika, kad tie vēl bija klejotāju lopkopju tauta, jēri, ko jaunās ticības piekritēji apkaimes nokalnēs upurēja nezināmajam, tuvāk neapzīmētajam die­vam, — tas viss izraisīja pret viņiem vērstu nicinājumu un nosodījumu. Pat Tera un Nahors neskopojās ar pārme­tumiem Ābrāmam. Jo sevišķi viņus šokēja tas, ka ar savu zaimojošo mācību viņš bija sajaucis prātu arī jaunajam Latam.

Ģimenes instinkts austrumu tautās ir sevišķi spēcīgs, tāpēc arī Teras dzīves laikā nekas mājās neizmainījās. Ģimenes locekļi joprojām cits citam izpalīdzēja, un visi dzīvoja priekšzīmīgā saskaņā. Tomēr beidzot pienāca diena, kad Tera šķīrās no dzīves. Kā paaudzēs saglabāta teiksma vēstī_, viņam tad bijis divi simti pieci gadi. Lielo mantojumu Abrāms un Nahors taisnīgi sadalīja savā starpā, un ģimene nošķīrās divos nozarojumos. Abrāmu nekas vairs nesaistīja pie pilsētas, kurā viņš bija pieredzē­jis tik daudz nicinājuma un izsmiekla. Viņam jau bija septiņdesmit pieci gadi, taču viņš pēkšņi sajuta ilgas pēc sentēvu klaiņotāju dzīves, pēc plašajām ārēm un melna­jām, no kazu vilnas izgatavotajām teltīm. Tur bija brīves un neatkarības plašā dvesma, tur viņš varēja pēc sirds patikas godināt savu dievu un nest tam dedzināmos upu­rus uz laukakmeņu altāriem, tur bija iespējams mācīt sa­vus ļaudis mīlēt tikumu skaidrību un vairīties no visādiem pilsētas dzīves kārdinājumiem.