Bībeles stāsti

ĪZĀKS UZ UPURU ALTĀRA

. Kādu dienu dievs gribēja Ābrahāmu parbaudīt, lai pārliecinātos, cik lielā mērā tas ir viņam padevīgs. Un tā dievs lika viņam par dedzināmo upuri nest Ābrahāma iemī­ļoto dēlu Izāku.

Visas Ābrahārma mūža cerības bija saistītas ar viņa vienīgo dēlu. Dieva pavēle viņu satricināja līdz dvēseles dzīlēm, taču viņš paklausīgi gatavojās grūtajam upurim. Naktī piecēlies slepšus no Sāras, sacirta malku dedzinā­mam upurim, sagatavoja pārtiku un, paņēmis dēlu, kā arī divus kalpus, devās ceļā. Trešajā dienā viņš apstājās kalna piekājē. Licis kalpiem ar ēzeli pagaidīt apakšā, viņš kopā ar Izāku kāpa pašā virsotnē. Dēlam Ābrahāms lika nest malku ugunskuram, bet pats vienā rokā turēja degošu skalu, bet otra — asi trītu dunci.

Ceļā Izāks iejautājās:

«Te ir uguns un malka, bet kur tad ir. upurējamais jērs?»

Ābrahāms atbildēja:

«Gan dievs pats izraudzīs sev jēru upurim, mans dēls.»

Kalna virsotnē Ābrahāms sakrāva no akmeņiem altāri, sasēja šausmu pārņemto Izāku un noguldīja to uz malkas. Pēc tam pacēla dunci dūrienam, taču dievs pēdējā mirklī ar eņģeļa starpniecību atturēja Ābrahāma roku un svētīja viņu par to, ka paklausījis un bijis gatavs par upuri nest savu pirmdzimto dēlu. Atlīdzinājumam dievs vēlreiz solīja Ābrahāmam vairot viņa pēcnācējus kā zvaigznes debesīs un smilšu graudus jūrmalā.

Tieši šinī brīdī nomaldījies auns ar ragiem aizķērās dzelkšņainos krūmos. Ābrahāms to upurēja dievam Izāka vietā un devās uz mājām.