Bībeles stāsti

KĀ SIMSONS SADOMĀJA PRECĒTIES.

Simsonam patika blandīties pa apkartni, un kādu dienu viņš aizklīda līdz Timnas pilsētai. Tur viņš līdz ausī'm samīlējas kādā izskatīgā filistietē un, protams, tū­daļ iekāroja to apprecēt. Pārskrējis mājās, viņš tūdaļ pie­prasīja vecākiem, lai tie dodas bildināt viņa iecerēto. Na­baga vecīši izmisumā satvēra galvas: dēls jau tā viņiem sagādāja ne mazumu sirdsēstu, bet tagad vēl sagudrojis apprecēt sveštautieti, neapgraizīta filistieša meitu. Taeu izlutinātais dēlēns nerimās, bet īsi un strupi pieprasīja tēvam:

«Tikai šo tu ņem man par sievu, jo viņa ir manām acīm patīkama.»

Vecāki kā jau vecāki' — grūši nopūtās un padevās dēla iegribai. Simsons kļuva par līgavaini un tagad bieži cie­mojās pie savas nākamās sievas vecākiem. Kādu dienu, kad viņš atkal mundri soļoja pa taku starp vīna kalniem, viņam ceļā nostājās jauns, rūcošs lauva. Stiprinieks sa­plēsa to gabalos un, it kā nekas nebūtu noticis, aizgāja uz Timnu, nevienam ne vārda nebilzdams par savu pie­dzīvojumu.

Atceļā Simsons, sev par lielu izbrīnu, ieraudzīja, ka no­galinātā lauvas rīklē iemeties bišu spiets un jau savācis krietni daudz medus. Sūnu medu Simsons pārnesa vecā­kiem, bet nesacīja, kur viņš to dabūjis.

Beidzot pienāca ilgi gaidītā kāzu diena. Pēc filistiešu parašām godības ilga septiņas dienas. Pie viena no dzīru galdiem Simsons ar trīsdesmit filistiešiem kavēja laiku, minēdami mīklas, un viņš saderēja ar tiem uz trīsdesmit linu auduma palagiem un trīsdesmit drēbju kārtām, ka filistieši nespēs atminēt viņa uzdoto mīklu. Noslēdzis de­rības, viņš filistiešiem uzdeva šādu mīklu:

No rijēja iznāca barība, No stiprā izplūda saldums.

To izdzirdot, filistiešiem sejas pastiepās garumā. Trīs dienas viņi lauzīja galvas, bet neparko nevarēja atrast mīklas atminējumu. Galīgā izmisumā viņi devās pie Sim- sona jaunās sievas un bez aplinkiem paziņoja:

«Pierunā savu vīru, lai viņš mums šo mīklu izstāsta, jo pretējā gadījumā mēs tevi līdz ar tavu tēva namu sade­dzināsim ugunī! Vai tad jūs esat mūs aicinājuši, lai no mums tikai iedzīvotos?»

Ko gan nelaimīgā sieviete varēja darīt? Klaju draudu iebiedēta, viņa bija spiesta padoties, lai tikai paglābtu savu vecāku mantību. Tāpēc viņa devās pie vīra un, asa­rām plūstot, gauži sūrojās:

«Tu mani tikai ienīsti, bet nemaz mani nemīli: tu esi uzdevis manas tautas jauniešiem mīklu, bet man tu to nesaki.»

Simsons visādi vairījās un izlocījās, pūlēdamies tikt cauri ar jokiem un novadīt sarunu uz ko citu, bet sieva tik ilgi raudāja, pieglaudās, lakstījās un mīlinājās, līdz viņš atmaiga un izstāstīja savu noslēpumu.

Nākamajā dienā filistieši ieradās pie dzīru galda ar uz­varošu smīnu un paziņoja, ka uzdotajā mīklā esot runa par nogalinātu lauvu un medus šūnām tā rīklē. Simsons tūlīt atskārta, ka viņš apvests ap stūri. Apvaldīdams nik­numu, viņš liekuļotā mierā tiem atbildēja:

«Ja jūs nebūtu aruši ar manu teli, tad jūs arī nebūtu atminējuši manu mīklu.»

Visļaunākais bija tas, ka tagad vajadzēja padomāt par zaudēto derību samaksu. Trīsdesmit linu auduma palagi un trīsdesmit kārtas drānu — tas nebija nekāds nieks! Viņa vecāki dzīvoja no rokas mutē, un lūgt no viņiem pa­līdzību nevarēja. Lauzot galvu, kā izkulties no ķezas, viņam iešāvās prātā vienkārša un visai veiksmīga doma. Agrā rītā viņš aizgāja uz Aškelonu un nogalināja trīs­desmit filistiešus, no katra pievākdams vienu palagu un vienu kārtu drēbju. Tādā veidā nomaksājis parādu divko­sīgajiem filistiešiem, viņš vairs pat nepaskatījās uz neuz­ticīgo sievu un atgriezās pie saviem vecākiem.

Pēc kāda laika Simsona dusmas pierima, un viņš sāka ilgoties pēc savas gaisagrābsles. Ar aizkustinājumu viņš nodomāja, ka tā nav viņu apkrāpusi aiz ļaunprātības, bet gan mīlēdama savus vecākus un pakļaudamās spaidiem. Kā gan lai viņu soda par bezspēcību un negribētu no­devību?

Paķēris līdzi kazlēnu samierināšanās azaidam, Simsons steidzās uz Timnu, Tur tomēr viņš piedzīvoja negaidītu nozākājumu. Nepacietībā degdams, viņš devās tieši uz sievas kambari, bet šeit — ak, tavu kaunu! — viņam ceļā nostājās sievastēvs un paziņoja, ka savu meitu izpreci­nājis citam, domādams, ka Simsons to pametis uz visiem laikiem. Taču, pierādīdams labu gribu, sievastēvs viņam piedāvāja savu jaunāko meitu, kas bija vēl daiļāka.

Šāda vēsts smagi skāra spēkavīru. Viņš negribēja ne dzirdēt par jaunāko, vēl skaistāko māsu un apjēdza vie­nīgi to, ka līdzīgi pēdīgam nelgām stāv pie mīļotās sievas sliekšņa, kur viņam sejā mests nepieredzēts apvainojums. Viņam, spēcīgākajam par visiem stipriniekiem, viņam, kuru apbrīnoja gan paša cilts ļaudis, gan svešinieki! Kā gan pēc šāda apkaunojuma rādīties ļaužu acīs? To vaja­dzēja nomazgāt par katru cenu, ar spēku un viltību atriebt savu nelaimi un pazemojumu.

Perinādams spīvas atmaksas domas, Simsons ar sa­rauktu pieri nikni caur zobiem nošņāca:

«Šoreiz lai filistieši nevaino mani, ja es tiem darīšu ļaunu!»

Tā sākās Simsona vienpatņa karš pret filistiešiem.

Ilgi viņš neiedrošinājās parādīties mājās. Kā vilks Sim­sons meta lokus Timnas apkaimē, meklēdams iespēju sa­riebt ienīstajai pilsētai. Beidzot viņam ienāca prātā visai savdabīga, neparasta doma. Noķēris cilpās trīs simtus lapsu, viņš tās sasēja kopā, dzīvniekiem pie astēm piestip­rināja degošas lāpas un aiztrenca pilsētas virzienā. Pār­biedētie zvēriņi joza kā neprātīgi, pa ceļam aizdedzinā­dami druvas, vīna kalnus un olīvu dārzus. Visi filistiešu zemkopju darba pūliņi izkūpēja dūmos.

Timnas iedzīvotāji aklā izmisumā nogalināja Simsona bijušo sievu un tās tēvu. Simsons to tūlīt uzzināja un zvē­rēja bargi atriebties. Ilgu laiku viņš filistiešus tramdīja ar pēkšņiem uzbrukumiem. Kā no zemes iznirdams, Sim­sons nogalināja garāmgājējus un sēja tādas šausmas, ka neviens filistietis neiedrošinājās spert kāju ārpus pilsētas mūriem. Drīz vien Timnā sākās bads, un tās dzīvi para­lizēja bailes un panīkums. Viena vienīga pārdrošnieka dēļ lepnā pilsēta atradās tādā stāvoklī, it kā to būtu aplenkuši vesela armija.

Beidzot filistieši nolēma darīt šai nejēdzībai galu. Viņu karaspēks iebruka Jūdas cilts novadā un, draudēdams iz­postīt visu tās zemi, pieprasīja vaininieka izdošanu. Bai­līgie jūdi padevīgā paklausībā nosūtīja trīs tūkstošus ka­ravīru uz Ētamas kalniem, kur drosminieks bija apmeties kādā alā. Jūdu vadonis uzsāka ar Simsonu sarunas, sir­dīgi viņam pārmezdams:

«Vai tu nezini, ka filistieši pār murrfs valda? Kāpēc tad tu esi mums to darījis?»

«Kā tie man ir darījuši, tā es arī ar tiem esmu izrīko­jies,» Simsons īgni noburkšķēja, bet tūlīt piebilda: «Zvē­riet man, ka jūs man nenodarīsiet nekā ļauna.» Saņēmis solījumu, ka viņu nenogalinās, Simsons labprātīgi pa­devās un lāva sasiet sevi, ar virvēm.

Filistieši saņēma gūstekni, izkliegdami lamas un apvai­nojumus. Simsons pacietīgi panesa izsmieklu un nonie­vājumus, bet, kad drosmīgākie sāka gūstekni grūstīt un sist ar dūrēm, viņš saskaitās. Sasprindzinājis muskuļus, viņš saraustīja virves kā satrunējušus pavedienus, paķēra ēzeļa žokļa kaulu, kas mētājās turpat tuvumā, un lielā niknumā uzbruka filistiešiem. Pārskaities viņš kā neprātā zvēla ar kaulu gan pa labi, gan pa kreisi, un visi, kas vien nepaguva aizmukt, novēlās zemē ar sašķaidītu galvu. Filistiešus sagrāba šausmas, un, izmisumā gaudodami, viņi metās bēgt. Izmantodams vispārējo jucekli, Simsons cen­tās iznīcināt pēc iespējas vairāk ienaidnieku un nogalināja kādus tūkstoš vīrus.

Pēc veiksmīgā kautiņa drosminieks bija ar sevi ļoti ap­mierināts. Atgriezdamies savā kalnu mājoklī, viņš soļu taktī priecīgi trallināja:

Ar ēzeļa rijokļa kaulu, Ar ēzeļa ērzeļa žokli Tos tēstin tēsu Un apsitu tūkstoti vīru.

Taču alā Simsons nepalika ilgi, jo pateicīgie ciltsbrāļi viņu ievēlēja par soģi. Kopš šā brīža viņš divdesmit gadu izpildīja savus amata pienākumus, iedvesdams nāves bai­les filistiešiem, kuri pēc saņemtās pārmācības vairs neie­drošinājās viņu aizskart.