Bībeles stāsti

BENJAMĪNIEŠU NOZIEGUMS.

Ēfraima kalna pakajē dzīvoja Ievīts, kurš bija apņēmis sievu no Betlēmes Jūdā. Abu starpā nebija saticības. Bei­dzot ķildas kļuva tik asas, ka sieva aizgāja no vīra un atgriezās pie sava tēva Betlēmē.

Pēc četriem mēnešiem Ievīts sāka ilgoties pēc aizbēgu­šās sievas un apņēmās ar viņu izlīgt. Uz diviem ēzeļiem viņš sakrāva barību, maizi un vīnu un, paņēmis līdzi kalpu puisi, devās ceļā. Sievastēvs sagaidīja viņu ar iz­plestām rokām un lielā sirsnībā mitināja pie sevis vairā­kas dienas. Tā kā arī aizbēgusi sieva ļāvās pierunāties, abi izlīga un steidzās atgriezties paši savās mājās Ēfraima kalna piekājē.

Pie Jeruzalemes mūriem viņus pārsteidza tumsa, un kalpu puisis ieteica pārnakšņot pilsētā. Taču tur dzīvoja jebusieši, un tāpēc Ievīts atbildēja:

«Mēs nenogriezīsimies uz šo sveštautiešu pilsētu, kas nepieder pie Izraēla bērniem, bet mēs iesim tālāk, tai garām uz Gibeu.»

Rosīgā Gibeas pilsēta atradās benjamīniešu novadā. Tā kā ceļiniekiem nebija kur pārnakšņot, viņi apmetās uz ielas. Pilsētā valdīja dzīva kustība, taču visi vienaldzīgi gāja garām svešiniekiem ar viņu saiņiem, un neviens ne­steidzās izrādīt tiem viesmīlību.

Bet tad uz ielas parādījās kāds sirmgalvis, kurš atgrie­zās no lauku darbiem. Lai gan vecais virs bija noguris no gadu nastas un dienas darba, tomēr viņš apstājās un pie­dāvāja ceļiniekiem naktsmājas. Viņš nebija benjamīnietis, bet gan Ēfraima cilts dēls, kurš dzīvoja Gibeā un tās tuvumā bija iegādājies lauku saimniecību.

Atvedis ciemiņus savā mājā, vecītis ēzeļiem nolika pa siena klēpim, bet ceļiniekus ielūdza vakariņās. Bet tad pie viņa mājās sanāca bars pilsētas nekrietnāko padibeņu un, ar dūrēm pie durvīm dauzīdami, pieprasīja izdot tiem svešiniekus.

«Izdod mums to vīru, kas ir ienācis tavā namā,» viņi auroja, «mums ar viņu ir darīšana!»

Vecītis izgāja mājas priekšā un lūdzošā balsī pūlējās nekrietneļus nomierināt:

«Ne tā, mani brāļi!» viņš teica. «Nedariet tik |auni; pēc tam kad šis vīrs ir ienācis manā namā, nedariet tāda kauna darba. Redziet, man ir meita, kas vēl ir jaunava, un arī viņa blakus sieva, tās es jums izvedīšu, tiešām, un jūs varat viņas piesmiet un rīkoties ar tām, kā vien tas jūsu prātam labi patīk, bet šim vīram nedariet nekādu apkaunojumu.»

Dauzoņas beidzot aizrāva sev līdzi Ievīta sievu un no­turēja to veselu nakti. No rīta piesmietā sieviete atvilkās līdz ērfaimieša slieksnim un tur nobeidzās.

Levīts uzkrāva sievietes līķi ēzelim mugurā un steigšus atstāja pilsētu. Mājās viņš nomocītās sievas miesu sa­grieza divpadsmit gabalos un izsūtīja tos pa visām Izraēla ciltīm par pierādījumu nekrietnajam noziegumam, ko bija pastrādājuši Gibeas iedzīvotāji.

Izraēlieši sapulcējās Mispā, lai izskatītu sūdzību. Uz Gibeas pilsētu nosūtītie pārstāvji pieprasīja izdot noziedz­niekus, taču benjamīnieši uzpūtīgi noraidīja šo piepra­sījumu. Tad viņiem tika pieteikts karš. Izraēla apvienotais karaspēks devās uz Gibeas pilsētu, kur bija sapulcējušās dumpīgās cilts vienības. Karš bija ilgs un neparasti asi­ņains. Divas secīgi nosūtītās soda vienības tika smagi sakautas un pameta kaujas laukā tūkstošiem kritušo. Tikai trešajai ekspedīcijai, pateicoties negaidītam uzbrukumam no slēpņa, izdevās gūt uzvaru. Izraēla karavīri, kurus bija saniknojuši lielie zaudējumi un benjamīniešu spītīgā pre­tošanās, sarīkoja drausmīgu slaktiņu, nesaudzēdami ne­viena, ne vīriešus, ne sievietes un bērnus. Benjamīniešu apdzīvotais novads tika izpostīts ar uguni un zobenu, apkaujot mājdzīvniekus un nodedzinot pilsētu. Pēdējā benjamīniešu vienība, kurā bija seši simti vīru, patvērās Rimonas klints virsotnē, kur sekmīgi aizstāvējās četrus mēnešus, līdz pēdīgi viņiem tika piedots.

Pirms došanās karā izraēlieši bija zvērējuši nekad ne­dot savas meitas par sievām benjamīniešu noziedzniekiem. Tagad, kad bija nogalinātas Benjamīna cilts sievas un benii, šis zvērests kļuva par nāves spriedumu vienai no l/iaela divpadsmit ciltīm, jo sešiem simtiem pie dzīvības palikušo benjamīniešu bija liegta iespēja apprecēties un nodibināt ģimenes.

Izraēla cilšu vecajie sapulcējās Silo pilsētā un pie derī­bas šķirsta sūrojās:

• Kadeļ, ak kungs, Izraēla dievs, tam bija tā Izraēlā notikt, ka šodien no Izraēla ir atrauta vesela cilts?»

Beidzot lika atrasta izeja no strupceļa. Gileādas pilsēta Jabeša viņpus Jordānas bija atteikusies piedalīties karā, un to vajadzēja pienācīgi sodīt par nepaklausību. Tāpēc benjamīniešiem tika dota atļauja ieņemt Jabešu, iedzīvo­tājus apkaut, bet jaunavas ņemt par sievām. Un tā ari notika. Tomēr izrādījās, ka jaunavu ir ne vairāk kā četri simti, un divi simti benjamīniešu vēl aizvien palika bez sievām.

Taču arī šoreiz tika atrasta izeja. Pāri palikušajiem divi simtiem benjamīniešu deva padomu paslēpties vīna kalnos Silo pilsētas vārtu tuvumā, kur tieši tolaik tika svinēti kādi reliģiski svētki. Pēc sensenas parašas jaunavas apļa dejā iznāca uz lauka takām, lai cildinātu Jahvi. Brīdī, kad viņas bija aizrāvušās ar dejām un dziesmām, benjamīnieši izlēca no slēpņiem un skaistākās meitenes nolaupīja sev par sievām. Pēc tam viņi atgriezās savā dzimtajā pusē un

uzsāka jaunu dzīvi, uz krāsmatām uzceldami jaunas pilsē­tas un ciemus. Sādā kārtā no iznīcības paglābās cilts, kuras sencis bija Benjamīns.