BĪBELES STĀSTI

AR JAHVI NOSLĒGTĀ DERĪBA.

Atjaunojis ap­metnē kārtību, Mozus no jauna devās un Sinaja kalna virsotni, lai izlūgtos no Jahves piedošanu par visu notikušo. Tur viņš no Jahves mutes vēl­reiz izdzirdēja solījumu, ka Izraēla tauta iemantos Kānaānu, zemi, kur tek piens un medus.

Dziļas pateicības pārpilnais Mozus steidzās atpakaļ uz apmetni un lika ārpus tās uzcelt atsevišķu telti, kurā bija iekārtota svētnīca. Tikai viņam pašam bija atļauts tajā ieiet, un, kad viņš nostājās pie tās ieejas ar augšup pacel­tām rokām, no teltīm šurp saplūda ļaudis un godbijīgi nolūkojās, kā Mozus sarunājās ar pašu Jahvi.

Neviens nezināja, kas notiek Mozus dvēselē. Līdz šim uzticīgi kalpodams dievam, viņš bija dzirdējis tikai tā balsi. Bet tagad Mozum ar to vairs nepietika, un viņš gri­bēja redzēt dievu vaigu vaigā. Taču Jahve bija viņam noteikti paziņojis, ka nekad nevienam mirstīgajam nerā­dīšot savu seju. Dievs tomēr apžēlojās par nobēdājušos Mozu un, licis tam nostāties kādā klints spraugā, pagāja garām, ar delnu aizsegdams seju un uz mirkli ļaudams no muguras palūkoties uz sevi.

Drīz pēc tam Jahve pavēlēja Mozum iztēst divas jaunas akmens plāksnes, uz kurām vēlreiz gribēja uzrakstīt savus desmit baušļus. Ar šim plāksnēm pravietis uzkāpa kalna virsotnē un atkal palika tur četrdesmit dienas un četr­desmit naktis, neko nedz ēzdams, nedz dzerdams. Jahve tad ne tikai kā atkārtoja savus desmit baušļus, bet papil­dām vēl deva Mozum daudzus likumus un reliģiskus priekšrakstus, no kuriem izraēliešiem vajadzēja turpmāk vadīties. Mozus devās atpakaļ uz apmetni, bet viņa seja zaigoja tādā cildenības mirdzumā, ka apžilbinātajiem

ciltsbrāļiem vajadzēja novērst acis. Tāpēc Mozus, runā­dams ar tiem, aizsedza seju ar plīvuru, un, kad viņš lielā aizgrābtībā runāja Jahves vārdā, ticīgajiem likās, ka Mo­zum pie galvas kā svētuma simbols redzami ragi.

Sparīgi Mozus ķērās pie darba, lai noorganizētu Izraēla . bērnu reliģiskai dzīvei nepieciešamos iestādījumus un iz­kārtojumus. Vispirms viņš nolēma izgatavot derības šķir­stu un uzcelt svētnīcas telti. Tā kā šim nolūkam bija nepieciešams daudz zelta, sudraba un vara, Mozus izsludi­nāja ziedojumu vākšanu, kas noritēja visai veiksmīgi. Pēc tam viņš uzsāka savu plānu realizēšanu, uzticēdams visus ar celtniecību saistītos darbus diviem slaveniem amata meistariem Becaleēlam un Oholiābam.

Abi šie meistari, kuri bija vienādi izveicīgi kā galdnieku darbos, tā arī metālu apstrādē, izgatavoja derības šķirstu no akācijas koka, apsizdami to ar zeltu. Uz tā vāka tika piestiprināta zelta plāksne ar uzrakstu, ka šķirstā iemājo pats Jahve visā savā godībā. Divi zelta ķerubi abās šķir­sta pusēs pāri uzrakstam izplēta savus spārnus, it kā gri­bēdami to pasargāt no neaicinātiem skatieniem. Mozus ielika šķirstā plāksnes ar desmit baušļiem, kā arī citu Sinaja kalnā doto likumu tekstus.

Svētnīcas telts atradās četrstūraina pagalma vidū, ku­ram visapkārt bija izvietots daudz bronzas kolonnu ar sudrabā smalki veidotiem kapiteļiem. No šķērssijām no­karājās linauduma aizklāji, tā ka laukums bija aizsegts no visām pusēm. Tajā varēja'nokļūt pa vārtiem, kurus aizklāja no debessziliem, purpura un koši sarkaniem šķe­terētiem pavedieniem darināts priekškars.

Pašu svētnīcu meistari uzcēla no akācijas koka dēļiem, tos pārklājot ar zeltu. Taču tie nebija paliekami sastipri­nāti ar naglām, bet pie tiem ierīkotajos zelta riņķos varēja iemaukt kārtis. Pateicoties šādam izveidojumam, svētnīcu, pārceļoties uz citu dzīves vietu, viegli varēja izjaukt un uzstādīt no jauna.

Svētnīcas ārējās sienas tomēr nerotāja zelta mirdzums. No lietus un saules to pasargāja rupji kazu vilnas audumi, bet jumtu Veidoja sarkani nokrāsotas aunādas.

Pie ieejas svētnīcā atradās no bronzas izliets altāris ar lielu vara bļodu ūdenim. Tautai bija atļauts dievu pielūgt tikai pagalmā, kamēr augstais priesteris upurēja Jahvem dzīvniekus. Viņa liturģiskais tērps, ko visos sīkumos bija noteicis Mozus, izskatījās ļoti grezns. Virs baltā linau­duma biksēm un mēļās tunikas augstais priesteris uzvilka

garu zilas vilnas mantiju, kuras apmale bija apšūta ar zelta zvārgulīšiem un bārkstīm. Tāpēc katru viņa kustību pavadīja klusa, metāliska džinkstēšana. Krūtis viņam klāja daudzkrāsaina amatnozīme, kurā spīguļoja div­padsmit dārgakmeņi ar iegravētiem divpadsmit Jēkaba cilšu nosaukumiem. Visu šo bagātīgo krāšņumu vēl papil­dināja ar dārgakmeņiem apšūti uzpleči, kā arī no smaga zelta izgatavota važveida kaklarota. Baltajam turbānam priekšpusē bija piešūta plāksnīte ar tajā iegravētu uzrak­stu «Tā kunga svētums».

Izdarījis rituālo apma'zgāšanos, augstais priesteris viens pats iegāja svētnīcas priekštelpā. Sienas tur klāja aizkari ar izraēliešu sieviešu izšūtiem mīklainiem ķerubu tēliem. Telpas vidū stāvēja zeltā atliets altāris ar smaržīgi kū­pošu dūmekli, galdiņš ar svētīto maizi, kā arī septiņ- žuburu svečturis. Aiz krāšņi izgreznotas portjeras atradās tempļa vissvētākā vieta — Jahves mājoklis. Noslēpumainā mijkrēslī tur uzglabājās derības šķirsts ar izraēliešu kulta vislielākajiem dārgumiem.

Svētnīcu apkalpot un pārgājienu laikā to pārnēsāt drīkstēja tikai Ievīti. Tāpat no viņu vidus Mozus iecēla soģus, rakstvežus, skolotājus, dziedniekus un nodevu pie­dzinējus. Līdzās priesteru korporācijai tā bija nošķirta sabiedriska grupa, kas veica atsevišķām ciltīm pāri stāvo­šus uzdevumus. Levīti bija visuzticīgākie Mozus piekritēji un pārceļojumu laikā kalpoja kā viņu personīgā miesas- sardze.