BĪBELES STĀSTI

VIRSPRIESTERIS ĒLIS UN SAMUĒLA PIEDZIM­ŠANA.

Efraima kalnu piekaje atradas Ramatai- mas pilsētiņa. Tur dzīvoja Ievīts Elkans ar savām divām sievām — Annu un Penīnu. Penlnai bija dēli, un viņa mūždien izsmēja Annu, kurai bērnu nebija.

Katru gadu, kad visa ģimene devās uz Silo pilsētu, lai upurētu pie svētās telts, kur atradās derības šķirsts, izmi­susī sieviete dedzīgi lūdzās Jahvi, lai tas viņu apveltītu ar dēlu, solīdamās to atdot svētnīcas kalpībā par nazī- rieti.

Virspriestera un soģa amatus tolaik izpildīja Elis, kurš gan bija nevainojams un dievbijīgs vīrs, taču jau stipri vecs un vārgs.

Kādu reizi, sēdēdams uz ķebļa pie svētnīcas un sildīda­mies saulgozī, viņš ieraudzīja kvēlās lūgsnās iegrimušo Annu. Izmisusī Elkana laulātā draudzene savā sirdī de­dzīgi lūdzās, bez skaņas kustinādama lūpas. Sirmgalvis par to bija gauži izbrīnījies, jo svētceļnieki parasti pilnā balsī izbrēca savas likstas un vajadzības. Tāpēc priesteris nosprieda, ka sievišķis būs atnācis uz svētnīcu iedzēris, un norāja viņu, sacīdams:

«Cik ilgi tu būsi sava dzēruma varā? Lai no tevis atstā­jas dzēruma skurbums!»

Bet Anna viņam visā pazemībā atbildēja: «Ak nē, mans knngs, es esmu nelaimīga sieva! Es ne­esmu ne vīnu, nedz reibināmu dzērienu baudījusi, bet es ESMU dvēseli izkratījusi tā kunga priekšā.»

1 li aizkustināja sievietes skumjais liktenis, un viņš to atlaida, sacīdams:

«Ej ar mieru, lai Izraēla dievs piepilda tavu lūgšanu, ko tu esi no viņa lūgusi.»

Pēc kāda laika Anna kļuva grūta un dzemdēja dēlu, kuru nosauca par Samuēlu. Līdzko Samuēls bija paau­dzies, māte, atcerēdamās doto solījumu, aizveda dēlu uz Silo pilsētu, lai viņš tur līdz mūža galam kalpotu Jahvem. Nodevusi virspriesterim kā dāvanu trīs telēnus, trīs mērus miltu un trauku ar vīnu, viņa pielūdza dievu un līksmes pilna atgriezās Ramataimā.

Samuēls kopš šā laika veica svētnīcā dažādus palīg- darbus, tādā veidā sagatavodamies priestera amatam. Viņš aizvien staigāja ģērbies baltās linu drēbēs, jo māte bieži ieradās Silo pilsētā, lai dēlu apmazgātu vai piegā­dātu viņam jaunas drānas.

Godājamajam Elim nebija lemtas mierīgas vecuma 'die­nas, jo viņa dēli priesteri Hofnus un Pinehass bija nelie­tīgi jaunieši, kas sagādāja tēvam daudz sirdsēstu. Viņi izspieda no svētceļniekiem naudu un — kas bija pats ļau­nākais — gulēja ar sievām, kuras sargāja svētnīcas ieeju. Kad ziedojumu nesēji vārīja gaļu, viņi bija klāt ar saviem trejzaru žebērkļiem un no podiem izzvejoja labākos kumosus.

Ēļa dēlu alkatība, patvaļa un izlaidība izraisīja Izraēlā vispārēju sašutumu. Elis viņus jo bargi rāja un skubināja atgriezties uz pareizā ceļa, bet dēli viņā neklausījās un turpināja darīt ļaunu. Gadu nastas nospiestais, vārgais un gandrīz vai aklais virspriesteris bija līdz nāvei norai­zējies, taču viņam vairs nebija ne spēka, ne gribas preto­ties dēliem, tāpēc radās iespaids, ka viņš tiem paļauj pilnu vaļu.

Samuēls uzauga šādā izlaidības un noziedzīgas nevarī­bas vidē, taču viņa izturēšanās bija nevainojama, un viņš uzticīgi kalpoja Jahvem. Ar laiku, kad Samuēls jau bija kļuvis par jaunu priesteri, svētceļotāji izdaudzināja viņa taisnīgumu pa visu Izraēla zemi. Pat Ēlis, kurš nemitējās mīlēt savus nekrietnos dēlus, visas cerības lika uz Sa- muēlu un dvēseles dziļumos uzskatīja viņu par savu pēc­teci.

Samuēls bija tik dedzīgs dieva kalps, ka pat naktis pavadīja svētnīcā. Reiz viņš tur izdzirdēja kādu balsi sau­cam viņu vārdā. Aizvien gatavs pakalpot, viņš tūdaļ aiz­steidzās pie Eļa, domādams, ka tas viņu saucis. Bet izrā­dījās, ka virspriesteris guļ dziļā miegā un pamodināts nezināja nenieka sacīt. Tas pats notika nākamajā naktī. Tikai pēc trešās reizes sirmgalvis saprata, ka tā bijusi Jahves balss. Un viņš pamācīja Samuēlu, kā izturēties, atkal dzirdot saucam savu vārdu.

Samuēls uzklausīja sava skolotāja padomu. Kad Jahve sāka ar viņu runāt, Samuēls nokrita ar seju uz zemes un jautāja, ko tas kungs no viņa vēlas. Un tad viņš izdzir­dēja kaut ko tādu, kas viņu dziļi satricināja.

Nākamā rītā Elis lika Samuēlam izstāstīt nakts sarunu. No sākuma Samuēls deva izvairīgas atbildes, bet, nespē­dams vairs nekādi izlocīties, apmulsis atzinās, ka Jahve, kuru aizkaitinājusi Eļa bezgodīgo dēlu izlaidība, nolēmis izdeldēt visu viņa dzimtu.

Sirmgalvis zem smagā- trieciena nolieca galvu, taču pa­zemīgā padevībā atbildēja:

«Viņš ir tas kungs, lai viņš dara, ko viņš pats redz labu

esam.»

Vēsts, ka Samuēls sarunājas ar dievu, aši izplatījās visā Kānaānas zemē. Izraēla ciltis tagad redzēja viņā dieva svaidīto pravieti un zintnieku. Un Samuēla diev­bijība tām bija vienīgais morālais atbalsts grūtajā bridi, kad virspriesteris un viņa dēli bija galīgi zaudējuši tautas uzticību.