Bībeles stāsti

SODOMA UN GOMORA.

Uz Sodomu dievs negāja pats personīgi, bet aizsūtīja uz turieni divus no

saviem eņģeļiem. Bija jau novakars, kad abi de- bess sūtņi pie pilsētas vārtiem sastapa Latu. Ābra­hāma brāļadēls paklanījās ciemiņiem un ielūdza viņus savā mājā. Taču eņģeļi, kā jau tas pieklājās vīriem, ku­riem nav sveša pieklājīga uzvedība, laipni atteicās un ap­galvoja, ka viņi labāk palikšot uz ielas. Taču Lats tik ļoti uzstāja, ka viņi beidzot ielūgumu pieņēma. Iepriecinātais namatēvs tūdaļ lika verdzenēm izcept neraudzētu maizi un klāt galdu, bet, kad ciemiņi bija paēduši, sagatavoja tiem guļvietas naktij.

Viņi tomēr nepaguva atgulties, kad mājas priekšā sa­pulcējās Sodomas padibenes un, skaļi klaigādami, piepra­sīja izdot abus aizdomīgos svešzemniekus.* Lats uzska­tīja par savu svētāko pienākumu aizstāvēt ciemiņus, kas atradās zem viņa jumta. Tā pavēlēja no sentēviem pār­mantotie viesmīlības likumi. Tāpēc viņš izgāja mājas

priekšā, piesardzīgi aizvēra durvis un lūdza sodomiešus neaizskart atnācējus.

«Redziet, man ir divas meitas, kuras neviens nav atzi­nis,» viņš izmisumā iesaucās. «Es likšu viņām iznākt pie jums, un jūs varat tām darīt, kā jums labpatīk, tikai tiem vīriem nedariet nekā, tāpēc ka tie nākuši mana jumta pavēnī!»

Taču pūlis palika kurls uz visiem lūgumiem. Varmākas uzbruka Latam un tā ar viņu izrīkojās, ka varbūt būtu pat to nogalējuši, ja vien eņģeli pēdējā brīdī Latu neievilktu atpakaļ mājā. Saniknoti par to, ka upuris viņiem izslīdē­jis no rokām, uzbrucēji mēģināja uzlauzt durvis un dabūt savā varā abus svešzemniekus. Tad eņģeļi zaudēja pacie­tību un uzsūtīja aklību visiem vīriešiem, kuri drūzmējās durvju priekšā. Sodomiešus pārņēma šausmas. Gaudodami un šķendēdamies viņi grābstījās apkārt, līdz beidzot iz­klīda pa pilsētu, ar rokām sataustīdami sev ceļu.

Lata mājā iestājās klusums, un tad eņģeļi namatēvam paziņoja, kas viņi tādi un kādu uzdevumu tiem dievs devis. Viņi pavēlēja Latam paņemt sievu ar abām meitām un to līgavaiņiem un tūdaļ pamest iznīcībai nolemto pil­sētu. Lats atnācējiem tūlīt noticēja, bet tad ieradās abi znoti, kas bija pārlieku pašpārliecināti un mazticīgi, iz­smēja abu svešinieku pareģojumus un ij nedomāja aiziet no dzimtās pilsētas.

Gaismiņai svīstot, kad vajadzēja doties ceļā, šaubas uz­mācās arī Latam. Viņš tik ilgi vilcinājās un tūļājās, līdz eņģeļi beidzot viņu paķēra zem rokām un ar varu izveda no pilsētas.

Aiz pilsētas vārtiem viņi Lata ģimenei piekodināja steigties kalnos un nekādā ziņā neskatīties atpakaļ. Bēgļi bija jau sasnieguši Coāras pilsētiņu, kad izdzirdēja aiz muguras briesmīgus grāvienus. Pāri Sodomai un Gomorai nogāzās sēra un uguns lavīna. Zemi pārņēma baismīga dreboņa, un mājas pārvērtās kūpošu krāsmatu kaudzēs. Neviens no netiklajiem iedzīvotājiem neatrada glābiņa. Pāri pilsētai pletās nāves klusums.

Diemžēl Lata sieva, sievišķīgas ziņkāres pārņemta, ne­paklausīja eņģeļu pavēlei un palūkojās atpakaļ. Un tajā pašā mirklī pārvērtās par sāls stabu.