Bībeles stāsti

DRAMATISKIE NOTIKUMI PIE AJAS CIETOK­ŠŅA MŪRIEM.

Kalnaina apvidu uz»ziemeļiem no Jeruzalemes Bēteles miestiņa tuvumā pacēlās no­cietinātās Ajas pilsētas mūri. Jozua nolēma arī šoreiz vispirms izsūtīt spiegus. «Ejiet augšup un izlūkojiet šo zemi,» viņš tiem pavēlēja. Atgriezušies izlūki konsta­tēja, ka cietoksnis ir kavēklis tālākajā ceļā un tāpēc to nepieciešams ieņemt. Ajas cietoksnis bija mazāks par Jē- riku, un tāpēc likās, ka tā ieņemšanai pietiks tikai ar kā­diem trim bikstošiem vīru. Taču tā aizstāvji izrādījās drosmīgāki par Jerikas iedzīvotājiem. Kaujā pie pilsētas vārtiem viņi izraēliešus smagi sakāva un vajāja tos līdz pat Sabarimas pilsētai.

Apmetnē iestājās vispārēja nomāktība. Jozua saprata, cik nopietnas var kļūt šīs neveiksmes sekas. Ajas aizstāvji visām citām Kānaānas pilsētām bija pierādījuši, ka ir iespējams pieveikt šķietami neuzvaramos iebrucējus, ja vien tiem drosmīgi pretojas.

Jozua krita tādā izmisumā, ka saplosīja savas drēbes, bet pēc tam cauru nakti skaitīja lūgšanas pie derības šķir­sta, izlūgdamies no Jahves, lai tas neslēptu, kāpēc izraēlie­šiem liegta dieva palīdzība. Un tādā kārtā Jozua uzzināja baismu vēsti: viens no izraēliešu vīriem bija lauzis svēto kara lāsta likumu un piesavinājies daļu laupījuma, kurš bija paredzēts Jahves templim. Tas bija noziegums, kurš brēca uz debesīm pēc atmaksas, un vienīgi vaininieka nāve varēja remdināt saniknotā dieva dusmas.

Nākamajā dienā Jozua sasauca visas tautas sapulci, lai atklātu svētuma apgānītāju. Visām ciltīm, dzimtām un ģimenēm vajadzēja vilkt lozes. Iezīmēto lozi beidzot izvilka Jūdas ciltij piederīgais Ahans. Nožēlas pilns tas tūdaļ atzina savu vainu: «Patiešām, es esmu grēkojis tā kunga, Izraēla dieva priekšā! Un lūk, kādu pārkāpumu es esmu izdarījis. Kad es laupījuma vidū ieraudzīju kādu ļoti labu babiloniešu mēteli un divi simti sudraba seķelu un zelta kausējuma stieni, kas svēra piecdesmit seķeļus, tad es iekāroju šīs lietas un tās paņēmu; un, redzi, tās ir paslēptas manas telts vidū, ieraktas zemē, bet sudrabs apakš tām.»

Piesavinātais laupījums patiesi tika atrasts uzrādītajā vietā. Noziedznieku nomētāja ar akmeņiem Ahoras ielejā, bet visu viņa mantu līdz ar lopiem sadedzināja uz sārta. Soda izpildīšanas vietā izraēlieši sakrāva akmeņu kaudzi, lai tā uz mūžīgiem laikiem saglabātos par brīdinājumu visiem, kas iedrošinātos pārkāpt svēto kara zvērestu, kuru bija nosacījis pats Jahve.

No rūgtās pieredzes mācījies, Jozua tagad ar jo lielāku apdomu izstrādāja uzbrukuma plānu Ajas pilsētai, nolem­dams to ieņemt ar viltu. Nakts aizsegā viņš tuvējos kalnos noslēpa trīsdesmit tūkstoš vīru, bet pats, kolīdz svīda gaismiņa, ar pārējo karaspēku devās pie pilsētas mūriem, izlikdamies, ka gatavojas tiešam triecienam.

Ajas ķēniņš, kas pēc savas pēdējās uzvaras bija kļuvis iedomīgs, lika atvērt cietokšņa vārtus un ar visu savu karaspēku steidzās pretim ienaidniekam izšķīrējā kaujā. Pēc īsas sadursmes Jozua deva atkāpšanās signālu. Vajā­jot šķietami sakauto pretinieku, cietokšņa aizstāvji bija atrāvušies pārāk tālu un, pēc kāda brīža pagriezušies at­pakaļ, ar šausmām ieraudzīja, ka viņu pilsēta deg. Slēpnī patvērušies izraēlieši zibenīgā triecienā bija sagrābuši bez aizsardzības palikušo 'cietoksni, sēdami tajā nāvi un iznīcību.

Ķēniņš tūdaļ pavēlēja taurēt atkāpšanās signālu, lai steigtos pilsētai palīgā. Taču Jozua uzbruka viņam no aiz­mugures, bet trīsdesmit tūkstoš vīru lielā izraēliešu ar­mija, kura bija ieņēmusi Aju, nogrieza ceļu no priekšas. Starp divām ugunīm nokļuvušie pilsētas aizstāvji tika sakauti un apkauti līdz pēdējam vīram, bet Ajas ķēniņš nokļuva gūstā.

Saskaņā ar kara zvēresta noteikumiem Jozua pavēlēja izdeldēt visus pilsētas iedzīvotājus, ieskaitot sievietes un bērnus, pavisam kopā divpadsmit tūkstoš cilvēku. Bagāto kara laupījumu, kas sastāvēja no lopiem un dārglietām, šoreiz sadalīja starp kaujas dalībniekiem. Ajas ķēniņu pakāra pie pilsētas vārtiem. No karātavām viņu noņēma tikai pēc saules rieta un apbedīja, saberot virsū akmeņu kaudzi. Varonīgā valdnieka kapa kurgānu vēl ilgi apmek­lētājiem zināja rādīt tie izraēlieši, kuri bija apmetušies šajā Kānāānas apvidū.

Pēc uzvaras Jozua uz akmens norakstīja visus Mozus likumus un Ebala kalnā tos nolasīja Izraēla tautai, lai tā saglabatu uzticību Jahvem un nekad neatkāptos no viņa.