Bībeles stāsti

KĀ VIENKĀRSS ZEMNIEKS KĻUVA PAR IZ­RAĒLA ATBRĪVOTĀJU.

Atguvuši brīvību, Izraēla dēli ātri aizmirsa Jahves labdarību un no jauna sāka piekopt kānaāniešu dievu kultu. Par to viņi atkal tika sodīti. Midiānieši, amelekieši un citas austrumu klejotāju ciltis pārcēlās pāri Jordānai un kā siseņu bars uzbruka izraēliešu zemkopjiem. Viņi parādījās regulāri ik gadu, līdzko bija sākusies pļauja. Viņu kamieļi — šie sa­vādie dzīvnieki, kādi Kānaānā vēl nebija redzēti, — ga­nījās pļavās un tīrumos, izmīdīdami kviešu druvas, sakņu dārzus un vīna kalnus. Tuksneša laupītāji pievāca visu, kas vien tiem gadījās pa rokai: pārtiku, lopus, nastu ne­sējus ēzeļus. Neaizsargātie zemkopji bēga kalnos un pa­slēpās aizās un alās. Ik gadu postītā zeme beidzot pār­vērtās atmatā, visapkārt plosījās bads un sērgas.

Tikai pēc septiņiem nemitīga posta gadiem Jahve iežē­lojās par savu tautu. Ofras pilsētiņā, kas atradās Jordā- nas rietumu krastā apmetušās Manases cilts atzares no­vadā, dzīvoja izraēliešu zemkopis Joass. Viņš bija uzcēlis Baālam altāri, taču nebija nekāds dedzīgais šā dieva pie­kritējs. Tāpat viņa dēls Gideons izturējās pret Baālu diez­gan vienaldzīgi, lai gan sarūgtināts par Izraēla nedienām, bija zaudējis ticību arī Jahvem.

Kādu dienu gadījās, ka Gideons steidzīgi piedarbā kūla

labību, lai sagādātu sev pārtiku un cik vien iespējams ātri paslēptos kalnos no midiāniešiem. Bet tad pēkšņi parādī­jās eņģelis ar vēsti, ka Jahve Gideonam uzticējis tautas atbrīvošanu. Bet Gideons tam atbildēja:

«Piedod man, mans kungs, ar ko lai es izglābju Izraēlu? Redzi, mana ģints ir nabagākā Manasē, bet es pats esmu jaunākais sava tēva namā.»

Eņģelis apgalvoja, ka Gideons sakaušot midiāniešus, bet Gideons tomēr pieprasīja, lai Jahve viņam dotu kādu zīmi un zem ozola kā uguns upuri nolika ceptu kazlēnu un neraudzētu maizi. Eņģelis viņam ieteica upuri uznest klints augšā un ar zižļa pieskārienu panāca, ka uguns aprija gaļu un maizi. Redzot šo brīnumu, Gideons beidzot noticēja savai sūtībai.

Naktī, kad Ofras iedzīvotāji gulēja ciešā miegā, viņš no saviem saimes ļaudīm atlasīja desmit uzticamus vīrus un klusītiņām devās uz tēva māju. Ar divu vēršu palīdzību Gideons apgāza Baāla altāri un nocirta svēto birzi, kurā tas stāvēja. Pēc tam viņš uzcēla altāri Jahvem un upurēja uz tā vērsi.

Ofras iedzīvotāji no rīta ieraudzīja sagrauto Baāla al­tāri un, gauži sadusmojušies uz svētuma zaimotāju, skaļā balsī pieprasīja, lai Joass sodītu dēlu ar nāvi.

Taču Joass nebija uz mutes kritis un prātīgi tiem atbil­dēja:

«Vai tad jūs gribat uzņemties cīņu Baāla vietā? Vai jūs varbūt pat domājat viņu glābt? Ja tiešām Baāls ir dievs, tad viņš pats par sevi cīnīsies tādēļ, ka kāds ir nolauzis viņa altāri.»

Sie vārdi Ofras pilsētas iedzīvotājiem šķita pārliecinoši, un viņi izklīda pa savām mājām. No šā laika svešā dieva altāra apgāzējam pielipa iesauka «Jerubbaāls», kas nozīmē «lai Baāls pats sevi glābj!».

Kad pagāja laiks un izrādījās, ka kānaāniešu dievs ne­maz nedomā atriebt savu nopulgojumu, Gideons Izraēlā iemantoja lielu cieņu. Sekojot viņa aicinājumam, aši sa­pulcējās bruņoti vīri no viņa dzimtās Abiēzera cilts, kā ari no Manases,' Ašera, Zebulona un Naftāla ciltīm. Pie Ha- roda avota sanāca pavisam trīsdesmit divi tūkstoši viru liels izraēliešu karaspēks.

Gideons zināja, kā jācīnās ar tuksneša sirotāju ordām, un nosprieda tām pēkšņi uzbrukt ar nelielu, bet pārgal­vīgu drosminieku pulciņu. Liels, smagnējs karaspēks, kas sastāvēja no dažādiem salasītiem zemessargiem, viņa plānu

izpildi varēja tikai kavēt. Tāpēc viņš visiem, kam sirds nenesās doties kaujā, atļāva pamest ierindu un atgriezties mājās. Sādā kārtā aizgāja veseli divdesmit divi tūkstoši izraēliešu, un ierindā palika tikai desmit tūkstoši drosmīgu vīru. Taču arī vēl šis skaits Gideonam šķita par lielu. Kā no šiem krietnajiem izvēlēties viskrietnākos? To, kādā veidā izdarīt galīgo atlasi, Gideonam iečukstēja pats Jahve. Kad novakarē kafavīri devās pie strauta dzesēt slā­pes, viņš no tuvējā uzkalna uzmanīgi tos novēroja. Lie­lākā daļa karavīru nolika ieročus sev līdzās un sakņupuši ar abām rokām smēla ūdeni un dzēra. Tikai neliels skaits, neizlaizdami ieročus no rokām, suņu vīzē laka ūdeni tieši no strauta. Tie bija kaujās rūdīti vīri, allaž modri un ga­tavi atvairīt negaidītu ienaidnieka uzbrukumu. Pavisam tādu saskaitīja tikai trīs simtus, bet Gideons nolēma ar , viņiem vien doties pret ienaidnieku un visus pārējos aiz­sūtīja prom.

Sirotāji bija apmetušies Jezreēlas ielejā. Septiņus gadus viņi nesodīti bija postījuši zemi un tāpēc domāja, ka nav nekādas vajadzības uzmanīties. Sardze bija izstādīta pavi­sam nevērīgi, un vispār apmetnē valdīja briesmīga nekār­tība. Starp teltīm ņudzēja vīrieši, sievietes un bērni, visur grozījās kamieli, ēzeļi un sataupītie lopi.

Naktij iestājoties, Gideons savu atlases vienību uzveda Gilboa kalnos, no kurienes visa ieleja bija pārskatāma kā uz delnas. Katram no saviem drosminiekiem viņš izsniedza auna ragu un mala podā ieslēptu degošu lāpu. Sadalījis vienību trijās grupās, viņš uzdeva tām no trijām pusēm pielavīties pie ienaidnieka apmetnes.

Pusnaktī, kolīdz sirotāji bija apgūlušies, Gideons deva uzbrukuma signālu. Tad izraēlieši sasita māla podus, at­segdami degošās lāpas, un vienlaikus no visa spēka pūta ragos un izbrēca baigus kaujas saucienus. Draus­mīgā jezga uztrūcināja sirotājus no miega. Domādami, ka tos aplencis liels ienaidnieka karaspēks, viņi izbailēs me­tas pāri Jordānai. Viņu vajātājiem pa ceļam pievienojās citas Izraēla ciltis, sakurdamas tuksneša laupītājiem īstu asins pirti. Gideons dzinās tiem pakaļ pāri Jordānai, smagi tos sakāva, izpostīja viņu zemi un nokāva četrus tuksneša ķēniņus.

Pretinieka vajāšanas laikā atgadījās ļoti nepatīkams notikums, kurš liecināja, cik dziļi atsevišķās ciltīs bija iesakņojusies gļēvulība un pagrimusi savstarpēja izpalī­dzība. Pārjordānas pilsētas Sukota un Penuēla, bīdamās

no beduīnu atriebības, bija atteikušās paēdināt izsalkušos izraēliešu karavīrus. Gideons nolēma pienācīgi sodīt šo pilsētu iedzīvotājus.

Pilsētu vecajos viņš pavēlēja nopērt ar dzelkšņu un ērkšķu rīkstēm kā vispēdīgos salašņas, bet tad nodeva bendes zobenam. Nepiedeva viņš arī pārējiem pilsētu iedzī­votājiem. Visus tos viņš izdeldēja, bet noziedzīgās pilsētas nolīdzinaja ar zemi, lai to drupas allaž būtu brīdinājums tādiem izraēliešiem, kuri gribētu izdarīt līdzīgu nodevību.

No ienaidnieka gūtais laupījums bija milzīgs. Austrumu ciltis, jo sevišķi midiānieši, nodevās ne tikai laupīšanai vien. Tie bija arī izmanīgi tirgoņi, kuri nodarbojās ar preču apmaiņu starp Āzijas zemēm un Ēģipti. Viņiem patika padižoties ar savu turību, tāpēc viņi valkāja dārgas drānas un apkārās ar visādām zelta rotas lietām. Pat viņu kamieļi staigāja izgreznoti ar zelta kakla karekļiem, un to iemauktos mirdzēja zelta bumbuļi.

Izraēla ciltis savam atbrīvotājam piedāvāja ķēniņa kroni. Kaut kas tāds notika pirmo reizi Izraēla vēsturē. Gideons zināja, ka starp viņa tautiešiem ir daudz monar­hijas pretinieku, un tāpēc atteicās no piedāvātā goda. Viņš vienīgi pieprasīja, lai no kara laupījuma viņam izsniegtu visus zelta auskarus. Telts priekšā izklāja mēteli, karavīri pēc kārtas nāca un nometa uz tā iegūtās rotas. Tādā kārtā savāca tūkstoš septiņsimt seķeļu zelta (aptuveni 27 kilo­gramus).

Kaut gan Gideons formāli bija atsacījies no ķēniņa, kroņa, faktiski viņš bija īsts patvaldnieks. Par galvaspil­sētu viņš izvēlējās savu dzimto pilsētu Ofru un no turie­nes izrīkoja atbrīvotās ciltis. Tikko bija iestājies miers un sāka valdīt labklājība, viņš atteicās no Jahves un no sa­vāktā zelta lika izliet Baāla attēlu. Svētnīca Ofrā kļuva par viņa valsts reliģisko centru. Tāpat kā austrumu des­poti, arī viņš ierīkoja harēmu ar septiņdesmit divām sie­vām, kuras viņam dzemdēja septiņdesmit dēlus.

Gideons valdīja apaļus četrdesmit gadus. Pēc tēva nā­ves varu pārņēma viņa dēli, kas kopīgi kārtoja valsts lie­tas. Savā pulkā viņi nepielaida vienīgi Abimelehu, jo tas nebija dzimis harēmā, bet gan no kādas Sihemā dzīvojošas sievietes.

Abimelehs aizbēga pie mātes un pierunāja tās radinie­kus, lai tie viņam palīdzētu sagrābt varu un stāties tēva vietā.

«Kas jums ir labāk,» viņš tiem centās ieskaidrot,

«vai ka pār jums valda septiņdesmit vīru, visi Jerub- baāla dēli, jeb vai ka valda viens vienīgs vīrs? Pieminiet, ka es esmu ir jūsu kauls, ir jūsu miesa!» :

Mātes radi deva Abimeleham no Baāl-Beritas svētnīcas septiņdesmit seķeļu sudraba, lai viņš varētu nolīgt algot­ņus. To priekšgalā Abimelehs devās uz Ofru, guva uz­varu un apkāva visus savus septiņdesmit brāļus, izņemot Jotāmu, kuram palaimējās aizbēgt pie draugiem, lai pēc tam klīstu pa visu zemi un musinātu tautu pret uzur- patoru.

Abimelehs izrādījās asiņains varmāka, un ar laiku viņa valdīšana kļuva neizturama. Tautas masas Sihemā sacēlās bruņotā cīņā pret pilsētas dižciltīgajiem, kuri bija palīdzē­juši Abimeleham nākt pie varas. Sacelšanās priekšgalā nostājās Obeda dēls Gaāls. Dumpinieki sagrāba pilsētu un Baāla svētnīcā sarīkoja plītēšanu un netiklu uzdzīvi, die­dami ap altāri nešķīstas dejas. Tāpat viņi postīja apkārtē­jos tīrumus un vīna dārzus, bet kalnos uzglūnēja ķēniņam un tā ļaudīm.

Sihemas pavaldonis Zebuls, kurš bija palicis uzticīgs ķēniņam, slepšus nosūtīja pie Abimeleha vēstnesi, lūg­dams palīgspēkus. Ķēniņš sakāva dumpiniekus, nogali­nāja visus iedzīvotājus, bet pašu pilsētu sagrāva drupās. Tūkstoš dumpinieku bija patvērušies augstā tornī. Nespē­dams to ieņemt, varmāka lika torni aizdedzināt.

Pēc tam Abimelehs devās pret Tebecas pilsētu, kura tāpat bija sadumpojusies. Arī šeit iedzīvotāji sabēga aug­sta torni, kur aizstāvējās līdz pēdējam vīram. Kad ķēniņš nepiesardzīgi tuvojās vārtiem, kāda sieviete ar akmeni trā­pīja viņam galvā. Smagi ievainotais valdnieks pasauca šāvu ieroču nesēju un mirdams viņam pavēlēja:

«Izvelc savu zobenu un nonāvē mani, lai par mani ne­saka, ka kāda sieva mani nogalinājusi.»

Tādā kārtā pēc trīs gadu ilgas vētrainas valdīšanas savu dzīvi beidza Gideona dēls Abimelehs. Gideona seš­desmit astoņu dēlu asinis bija atriebtas.