Bībeles stāsti

TOBIJS — UZTICAMAIS IZRAĒLIETIS PERSI­JAS ZEME.

Kada no Galilejas mazajām pilsēti­ņām Naftāla cilts teritorijā dienas gaismu ierau­dzīja Tobijs. Viņš uzauga tēva mājas reliģiskajā atmosfērā, kur valdīja pieķeršanās senču tradīcijām un ticībai. Tādā pašā garā viņš audzināja ari savu dēlu, kuru tāpat nosauca par Tobiju. Aizvests asīriešu gūstā, viņš tomēr prata iekārtoties un viņam klājās gluži labi. Tobijs dzīvoja pārticībā, taču savu bagātību viņš neizlietoja tikai paša vajadzībām, bet dalījās arī ar saviem trūcīgajiem ciltsbrāļiem, kuri cieta no sīvajiem asīriešu spaidiem. Se­višķu vērību Tobijs piegrieza, lai tiem sniegtu pēdējo pa­līdzību pie izraēliešu apbedīšanas saskaņā ar Mozus ticī­bas rituālu, par ko draudēja bargs sods.

Kādu dienu, noguris no mirušo apbedīšanas, viņš atgū- lās uz zemes, bet putnu izkārnījumi no bezdelīgu ligzdas iebira viņam tieši acī. Tobijs pacietīgi panesa grūto acu slimību un aklumu, nekurnēdams pret dievu, un tāpat vis- lielakaja pazemībā uzņēma bezdievīgo ļaužu zaimus un izsmieklu.

Kad vecais Tobijs juta, ka viņa dienas ir skaitītas, viņš aizsūtīja savu dēlu Tobiju pie nabagā Gabeļa, kuram savā laikā bija aizdevis naudu, lai dēls to atprasītu un atvestu nedienu piemeklētajam tēvam. Par pavadoni ne­pieredzējušajam jauneklim uz tālo Ragas pilsētu piedāvā­jās pats eņģelis Rafaēls, kurš šim nolūkam bija pieņēmis cilvēka izskatu.

Negaidot ieraudzījis ceļam sagatavojušos skaisto puisi, jaunais Tobijs apjautājās: «Brālīt, no kuras cilts un tēva- nama tu esi?», bet svešais puisis atbildēja, ka viņš esot no Izraēla bērniem un dodoties uz Ragu. Patīkami pār­steigtais Tobijs nopriecājās un labo ziņu pavēstīja tēvam, kurš ieteica turēties kopā ar nepazīstamo ceļotāju. Un viņš tik tiešām nepievīla jaunā Tobija paļaušanos.

Eņģelis Rafaēls viņu ne tikai pavadīja uz Ragu, bet tur viņam atrada arī sievu, Tobiju radinieka Raguēla meitu, un pēc atgriešanās mājās izārstēja vecā tēva acu vājumu. Tad jaunais Tobijs, kurš izjuta neizsakāmu pateicību pret Rafaēlu, teica savam tēvam:

«Tēv, kā mēs viņam samaksāsim, lai atlīdzinātu viņa labdarību? Šķietas, nebūs aplam darīts, ja es viņu lūgšu pieņemt pusi no visa tā, ko esmu sev līdzi atvedis?»

Bet Rafaēls nebija pierunājams pieņemt samaksu un beidzot atklāja, kas viņš īstenībā tāds ir.