Bībeles stāsti

PATIESĪBA UN TEIKSMAS PAR PATRIARHIEM

Mēs jau zinām, ka Bībeles teksti pašreizējā variantā radu­šies samērā vēlu, tikai pēc ebreju atgriešanās no Bābeles gūsta, tātad laika posmā starp 6. un 4. gadsimtu pirms m. ē. Galīgo variantu uzrakstījuši priesteri. Viņu nolūks bija pa­mācīt, nevis rakstīt tautas vēsturi. Vēsture viņu izpratnē bija Instruments, kuru izmantoja dievs, lai pasludinātu savu gribu, sodītu un atalgotu. Atbilstoši šiem reliģiskajiem un pedago­ģiskajiem principiem viņi izmainīja tradicionālo vēsturisko mantojumu, atmezdami visu, kas bija pretrunā ar tiem, un reliģiskas domas skaidrākam izcēlumam pat papildinādami to ar pašu izdomātiem stāstījumiem. Tos Bībeles tēlus, kas, viņu­prāt, bija paklausīgi dieva gribai, priesteri cildināja, bet personāžus, kuri šāda vai tāda iemesla pēc bija nonākuši ar to konfliktā, attēloja kā grēciniekus, pār kuriem nācis pelnīts Jahves sods.

Nevar būt nekādu šaubu, ka priesteri nebija oriģināi- autori, bet tikai senāku nostāstu sakopotāji un apstrādātāji. Bībeles tekstu analīze rāda, ka tajos jāizšķir trīs dažādi no- slāņojumi. Visvecākā Bībeles daļa uzrakstīta 9. gadsimtā pirms m. ē. Šo tekstu raksturīgā iezīme ir tā, ka nezināmie autori dieva apzīmēšanai lieto vārdu Elohims. Turpretī jaunā­kajās daļās, kas radušās 8. gadsimtā pirms m. ē., tiek lietots jau Jahves vārds. 7. gadsimtā pirms m. ē. abas daļas apvie­notas un tik lielā mērā sajauktas, ka tekstos sastopam pa­mīšus gan Elohima, gan Jahves vārdu.* Vēlāk šis apvienotais variants vairākkārt pārrakstīts un katru reizi no jauna gro­zīts. Galīgais variants tad arī noderējis priesteriem par pa­matu stāstījumu sastādīšanai tādā veidā, kādā tie uzņemti Bībelē.

Bībeles tekstu kritiskā analīzē un atsevišķu tās daļu hrono­loģijas noskaidrošanā milzīgi nopelni ir vācu zinātniekam Jū­lijam Velhauzenam. Pēc ilgiem un rūpīgiem Bībeles tekstu pētījumiem viņš nonāca pie atziņas, ka Bībelē attēlotā ebreju vēsture uzrakstīta daudz vēlākā laikā un tāpēc no­stāsti par patriarhiem, par Mozu un pat par soģiem jāpie­skaita pie samērā jaunām teiksmām. Velhauzena skola trium­fēja gadu trīsdesmit, un tai vēl tagad ir piekritēji, taču zi­nātne kopš tiem laikiem pavirzījusies uz priekšu un lielie arheoloģiskie atklājumi liek izdarīt korektīvas Velhauzena secinājumos. Milzīgās Babilonijas arhīvu bagātības, kas at­klātas tādās pilsētās kā Ninīve, izrakumi Palestīnas pilsētās, kuras minētas nostāstos par patriarhiem, kā arī šeit izdarīto atradumu konfrontācija ar Bībeles tekstiem ļāva neapšau­bāmi konstatēt, ka vēstures mantojums, uz kura balstījās priesteri 6. gadsimtā pirms m. ē., ir daudz vecāks, nekā do­māja Velhauzens.

Šis mantojums ebreju tautā mutvārdos tika saglabāts no paaudzes paaudzē. Pateicoties to folkloristiskajam raksturam, ap patiesiem vēstures notikumiem sakrājusies tāda teiksmu, līdzību, leģendu, anekdošu un drastisku nostāstu gūzma, ka šodien jau grūti atšķirt patiesību no izdomas. Jahves un Mo­zus likumiem uzticīgie priesteri kompilatori nekautrēdamies pārstrādāja tautas garamantas, lai tās pielāgotu savām reli­ģiskajām tēzēm, taču viņu pamācību pamatmetos saglabājās senie tautas nostāsti, kuros izpaudās ebreju radošā iztēle, viņu mentalitāte, ieražas un ilgas. Priesteru nevērības pēc Bībeles tekstos vietumis saglabājušies norādījumi uz to seno izcelsmi. Tā, piemēram, 1. Mozus grāmatā atrodamas neap­šaubāmas politeisma un fetišisma paliekas, bet stāstījumos par patriarhiem sastopamies ar Mezopotāmijai īpatnējām ierašām un mītiem.

Pēc Ninīves un Ugaritas drupās atrasto ķīļraksta plāksnīšu atšifrēšanas mēs uzzinājām, ka nostāsti par Ādamu un levy, Bābeles torni un grēku plūdiem lielākā vai mazākā mērā aizgūti no šumeru un babiloniešu mītiem, bet dažas Bībelē aprakstītās ierašas izveidojušās mezopotāmiešu sabiedriskajā iekārtā un daļēji pat tikušas kodificētas Hamurapi likumos. Ar vārdu sakot, dažu Bībeles nostāstu izcelsme sakņojas ļoti senā pagātnē.

Ilgu laiku domāja, ka tautas garamantas saglabātas tikai mutvārdos. Taču pēc angļu arheologa Flindersa Petrija atklā­jumiem 1905. gadā radās doma, ka visvecāko Bībeies no­stāstu autoru rīcībā varējuši būt arī kaut kādi rakstu avoti. Sinaja kalna vara un malahīta raktuvēs Petrijs atrada klints sienā iegravētu alfabētisku rakstu, kas bija radies 15. gad­simtā pirms m. ē. Sī rakstība pilnīgi vēl nav atšifrēta, taču zināms, ka tā sastāv no 32 rakstu zīmēm un satur kādas semītu valodas tekstus. Uzrakstus droši vien klintīs iekaluši izraēliešu tautības vergi, kurus ēģiptieši bija nosūtījuši spaidu darbos uz raktuvēm. Tāpēc nav izslēgts, ka ebreji savus dokumentus rakstījuši jau otrajā gadu tūkstotī pirms m. ē. Jā­ņem taču vērā, ka Feniķija, kas atradās turpat kaimiņos Kānaānai, bija alfabētiskā raksta dzimtene. Turklāt starp dokumentiem, kas iegūti Elamarnā un radušies 14. gadsimtā pirms m. ē., ir bagātīga sarakste starp Kānaānu un Ēģipti. Šie visi fakti ļauj secināt, ka, ja ne agrāk, tad katrā ziņā Mo­zus laikā izraēlieši ir izmantojuši rakstību.

Bet kāpēc tad Palestīnā izdarītie izrakumi ir tik pārstei­dzoši nabadzīgi ar rakstu pieminekļiem? Ēģiptē un Mezopo- tāmijā taču atrasti milzīgi arhīvi, kuri visos sīkumos ataino šo zemju vēsturi, bet Palestīnā atrasts tikai neliels daudzums rak­stītu dokumentu, piemēram, slavenais Gezeras kodekss no 10. gadsimta pirms m. ē., Hiskijas ieraksti no 8. gadsimta, kā arī Lahišas vēstules no 6. gadsimta. Atbilde ir pavisam vienkārša. Palestīnā rakstīja ar tušu uz trauslām māla plāk­snēm, turpretim Mezopotāmijā ķīļrakstus ar irbuli iegra­vēja biezās apdedzinātās plāksnītēs. Valgajā Palestīnas kli­matā māla plāksnes ātri sadrupa, bet, ja tās arī brīnumainā kārtā saglabājās līdz mūsu dienām, tad tuša tik lielā mērā izdzisusi, ka uzraksti kļuvuši nesalasāmi. 1960. gadā arheo­logi atrada neparasti labi saglabājušos vēstuli, kas bija rak­stīta 7. gadsimtā pirms m. ē. uz māla plāksnes. Šajā kādam augstmanim sūtītajā vēstulē izraēliešu zemnieks sūdzējās par nodokļu piedzinēju, kurš viņam it kā par nesamaksātu no­devu atņēmis apmetni. Šai vēstulei ir liela zinātniska nozīme, jo tā liecina, ka Palestīnā rakstība izmantota, pat ikdienas sa­dzīves lietas kārtojot.

Ka Bībeles nostāsti ir visai seni, liecina arī to satura ana­līze. Ābrahāma dzīves veids Kānaānā ir raksturīgs klejojo­šām ganu ciltīm. Noteiktos gadalaikos patriarhs apmetās pie pilsētu mūriem, kur savas preces — pienu, vilnu un ādas — apmainīja pret vietējo amatnieku izstrādājumiem. Viņa ap­metni veidoja aplī izvietotas teltis. Pie tām sēdēja sievietes un, vilnu vērpdamas, dziedāja savas mezopotāmiešu dzies­mas. Patriarha lielā telts atradās apmetnes vidū, un tajā sa­pulcējas dzimtas vecākie. Ābrahāms tur izrīkoja kalpus un ganus, kā arī izšķīra strīdus un pieņēma ciemiņus.

Tie bija skarbi un vēl maz civilizēti laiki. Ebreju vidū val­dīja asinsatriebības ierašas, pēc kurām vajadzēja maksāt «aci pret aci», «zobu pret zobu». Asiņainie notikumi sakarā ar Dīnas nolaupīšanu droši vien nebija nekāda retā parādība, lai gan Jēkaba sašutums par dēlu izrīcību liecina, ka senās parašas jau tolaik bija sākušas zaudēt savu bargumu.

Uz Bībeles nostāstu vecumu norāda tāpat sabiedrisko at­tiecību pakāpeniskais izmaiņas process, kāds izsekojams Bī­beles tekstos. Ābrahāma ģintī vēl redzama tipiski patriarhālā iekārta, bet jau tolaik sākusies skaidri manāma šķiriska noda­līšanās. Ābrahāms ir bagātnieks, kuram pieder vergi; no pā­rējiem cilts locekļiem viņu atdala bezdibenis, kuru Ābra­hāms pūlas legalizēt, piešķirdams sev un savai sievai dižcil­tīgākus vārdus.

Tāpat mēs redzam, ka ebreji soli pa solim no klejotāju dzīves pāriet uz vienā vietā apmetušos zemkopju dzīves veidu. Ābrahāms ir tipisks bukoliskā vienkāršībā dzīvojošs beduīnu šeihs. Viņš pats personīgi nokauj teļu, lai pacie­nātu trīs noslēpumainos ceļavīrus, un kā dzērienu pasniedz viesiem pienu. īzāks turpretim nopērk zemi, sekmīgi nodar­bojas ar laukkopību un nedzer vairs pienu, bet gan vīnu. Bet Jēkabs ar savām labajām un sliktajām īpašībām ir jau ar pastāvīgu dzīves vietu saistītas, gandrīz vai pilsētnieciskas vides produkts.

Viss šis evolūcijas process, kas tik izteiksmīgi iezīmēts se­cīgajos Bībeles nostāstos, pilnīgi saskan ar to, ko mūsdienu zinātnei izdevies noskaidrot par sabiedriskās iekārtas agrīna­jām attīstības fāzēm.

No Bībeles tekstiem varam secināt, ka Ābrahāms kļuva par monoteisma piekritēju. Pateicoties Bībeles dažādo tekstu no- slāņojumu rūpīgai izpētei, mēs šodien varam nosacīt, kādā mērā šis fakts pierakstāms tiem izskaistinājumiem, kādus iz­darījuši priesteri 6. gadsimtā pirms m. ē. Mēs zinām, ka ebreju tauta vēlākos gadsimtos vairākkārt pievērsusies kā- naāniešu dievu kultam un ka pravieši savās kvēlajās runās par to viņus bargi nosodījuši. Drīzāk gan jāpieņem, ka patriarhu laikā mēs sastopamies ne tik daudz ar tīru mono- teismu kā henoteismu, t. i., ar tādu ticību, kad atzīst gan daudzus dievus, bet godināms ir tikai tas no viņiem, kurš rūpējas par cilts likteņiem. Ābrahāma dievam nav univer­sālu iezīmju, tas ir tipisks cilts dievs, kurš gādā vienīgi par sa­vas izredzētās tautas nākamību un labklājību.

5ā dieva koncepcija vēl ir ļoti primitīva. Viņš izturas gluži kā cilvēks, iejaucas zemes dzīvē, strīdas ar Ābrahāmu un pat atzīst morāli visai apšaubāmās Ābrahāma viltīgās izda­rības. Jēkabs cīkstas ar dievu cauru nakti un piespiež to le­galizēt savas pirmdzimtā tiesības, kas ar viltu atņemtas Ēzavam.

Pēc ebreju atgriešanās no Bābeles gūsta, kad praviešu ietekmē monoteisms bija galīgi izkristalizējies un ētiski pa­dziļinājies, tāda reliģiska koncepcija jau kļuva par anahro­nismu. 5o naivo un primitīvo reliģisko priekšstatu ietilpinā- šana Bībelē izskaidrojama tikai ar to apstākli, ka tekstu ap­strādājošie priesteri tos pārņēmuši kopā ar senajiem tautas nostāstiem, uz kuriem viņi balstījās savā darbā.

Bībeles nostāstos mūs jo sevišķi pārsteidz patriarhu plas­tiskais un sulīgais raksturojums. Katrs tēls te ir vienreizējs, individualizēts un izzīmēts ar apbrīnojamu reālisma izjūtu. Cik ļoti savstarpēji atšķiras Ābrahāms, Lats, īzāks vai Jēkabs! Cik pārliecinošas savā sievišķīgumā ir Sāra, Rebeka, Rāhele vai nelaimīgā Hagāra! Un Ēzavs, šis ģimenes sāpju bērns, kurš labprāt klaiņojis apkārt, mīlējis medības un nicinājis lauku darbus! Viņš ir straujš, ātri saskaišas, taču reizē ar to ir labsirdīgs un nepiemin ļaunu. Ļoti zīmīgs ir takts, ka Bī­belē par viņu runāts ar acīm redzamām simpātijām. Pat īzāks, kuram dēla dēļ bija ne mazums raižu, tam sevišķi pie­ķēries. Nav iespējams atvairīt iespaidu, ka Ezava personā ebreju tauta pauda tās zemapziņā aizvien iemītošo nostal­ģiju pēc vecajiem, labajiem laikiem, kad tās senči bija brīva, apkārtklejojoša ganu tauta.

Viss, ko mēs lasām par patriarhiem, ir ārkārtīgi interesants, bagāts ar dramatiskām situācijām, ietver sevī daudz saistošu piedzīvojumu un neparastu nostāstu. Sājos nostāstos redzams pilnestīgs cilvēks, kas mums tuvs ar saviem tikumiem, netiku­miem un konfliktiem. Tā ir gluži kā sirmā pagātnē pulsējošas dzīves palieka, kura brīnišķīgā kārtā saglabājusies laikmetu vētrainajos griežos un tagad ļauj mums jo dziļi ieskatīties vispārcilvēciskās un nepārejošās seno laiku vērtībās.

Bībeles nostāstiem par patriarhiem piemīt visas tautas teik­smām raksturīgās īpašības, un tie tēlaini atsedz ebreju seno paaudžu mentalitāti. Nav grūti iztēloties tālaika ganus sēžam pie ugunskura un cits citam stāstām jocīgus atgadījumus un notikumus no senču dzīves: kā Ābrahāms apšmaucis faraonu, kā īzāka sūtītais precinieks pie akas saticis Rebeku, kā viltī­gais Jēkabs brālim izmānījis pirmdzimtā tiesības, bet pēc tam noplicinājis Lābanu tīri nabagu, kā Lea un Rāhele sa- centušās dēlu dzemdēšanā.

Tur tērzēja vienkārši, intelektuāli neizkopti ļaudis, kurus sajūsmināja tautas varoņu stiķi un niķi. Viņi labi izjuta savu nostāstu dzejisko pievilcību, bet priekštečiem piedēvēto izdarību morālajā novērtējumā dažkārt nošāva greizi. Ganu cilšu dzīve bija grūta un briesmu pilna; lai varētu paglāb­ties nemitīgo karu un briesmu darbu barbariskajā laikmetā, sirdsapziņas jautājumos neviens nedrīkstēja būt pārlieku de­likāts.

Savos stāstījumos ganu ciltis ļāva vaļu neiegrožotai iz­tēlei. Cilts sentēvi — patriarhi šajos nostāstos dzīvo neie­domājami garu mūžu un viņiem ir milzīgs skaits pēcnācēju. Sāra vēl vecumdienās ar savu skaistumu savaldzina ķēniņus. Dievs un eņģeļi iejaucas cilvēku dzīvē, lai pavērstu stāstī­juma fabulu vajadzīgā virzienā vai atrisinātu dramatiskas situācijas, no kurām citādi nav izejas. Sai augstāko spēku intervencei bieži vien piemīt pasakains burvīgums. Atcerē­simies aizkustinošās ainas tuksnesī, kad eņģelis izdzītajai Hagārai liek atgriezties mājās un viņu ar Ismaēlu paglābj no nāves.

Ir pilnīgi neiespējami, ka visas šīs detaļas un sīkumus, kas tik precīzi uzbur sendienu ainavas, būtu varējuši izdo­māt 6. gadsimtā pirms m. ē. dzīvojušie priesteri, kad sa­biedriskās dzīves apstākļi un parašas bija pavisam citādas. Tas nebūtu pa spēkam pat izcilam rakstniekam. Pārveido­dami senos tekstus, priesteri gan ienesa tajos zināmus anahronismus, taču šādu misēkļu ir samērā nedaudz. Ja viņi apgalvo, ka patriarhiem piederējuši kamieļi, tad tas noticis tāpēc, ka priesteru dzīves laikā kamieļus varēja sa­stapt diendienā. Bet tikai samērā nesen atklāts, ka kamieļi cilvēka kalpībā parādījušies ne agrāk kā 12. gadsimta pirms m. ē., tātad vairākus gadsimtus vēlāk. Mums nav iemesla šaubīties, ka priesteri zināja ļoti senus tautas no­stāstus, kas varbūt bija saglabājušies pat rakstveidā, un ka viņi tos visumā nepārgrozītus iekļāvuši savās kompilācijās. Tāpēc šie nostāsti ir autentiski un pasniegti precīzi tādā veidā, kā tos bija saglabājusi senā tradīcija.

Taču ar to nepavisam nav sacīts, ka tie zinātnieki, kuri ap­šauba, vai patriarhi vēsturiski maz eksistējuši, šādus uzska- fus izvirzītu gluži bez jebkāda pamata. Senebreju ciltīm, protams, bija savi vadoņi, taču nav zināms, vai tos var iden­tificēt ar Bībeles nostāstu Ābrahāmu, īzāku un Jēkabu. Un vēl ļaunāk tas, ka; uzkrājoties arvien jaunām arheoloģiskām atziņām, šis jautājums drīzāk sarežģījas, nekā noskaidrojas. Pamēģināsim īsumā palūkoties, ko zinātne šajā jomā jau pa­guvusi izdibināt.

Telelamarnā Ēģiptē atrasts trīs simti ķīļraksta plāksnīšu, kas radušās 15. gadsimtā pirms m. ē. Tās ir vēstules, ko sī­riešu un palestīniešu valdnieki rakstījuši faraoniem Amenho- tepam III un Ehnatonam. Kādā vēstulē Palestīnas valdnieks ziņo, ka viņa valstī parādījušās abiru ciltis, kas atnākušas no Mezopotāmijas. Bībeles pētnieki domā, ka zem abiru nosau­kuma slēpjas ebreju ciltis.

Sensacionālu atklājumu paveica franču arheologs Andrē Paro. Ceļa malā no Mosulas uz Damasku paceļas pakalns, ko arābi sauc par Telhariri. Rokot kapu, tur tika atrasta statuete, kuras dīvainais stils liecina par tās piederību kādai nezinā­mai kultūrai.

Izdzirdējis par atradumu, uz turieni 1934. gadā aizsteidzās Paro un uzsāka sistemātiskus izrakumu darbus. Jau pirmajās dienās gruvešos atrada figūriņu, kurā bija attēlots bārdains vīrietis it kā ar lūgsnā saliktām rokām. Pamatnē iegravētais ķīļraksts skanēja: «Es esmu Lami Mari, Mari valsts vald­nieks …»

Satraukums bija milzīgs. Par Mari valsts pastāvēšanu bija zināms, taču neviens nevarēja pasacīt, kur atradusies tās te­ritorija. 17. gadsimtā pirms m. ē. šo valsti bija ieņēmis Ba­bilonijas karaspēks un pilnīgi izpostījis tās galvaspilsētu, tā ka pāri nepalika nekādu pēdu. Paro tālākie meklējumi ga­līgi apstiprināja, ka zem uzkalna atrodas Mari galvaspilsētas drupas. Tika atrakta svētnīca, privātas mājas, nocietinājumu mūri, zikurāts un par visām lietām valdnieka pils no trešās tūkstošgades pirms mūsu ēras. Tajā atradās 260 istabas un zāles. Tur bija virtuves, pirtis ar vannām, troņa zāle, kā arī dievietei Ištarai veltīta kapela. Visur bija redzamas uguns­grēka, kā arī tīšu postījumu pēdas, kas nekļūdīgi liecināja par babiloniešu iebrukumu.

Taču vissvarīgākais atradums bija ķēniņa arhīvs, kas sa­stāvēja no 33 600 ķīļraksta plāksnītēm. No tām mēs, starp citu, uzzinājām, ka Mari iedzīvotāji piederējuši pie amt>- riešu ciltīm. Valsts sastāvā bija ietilpusi arī Hāranas pilsēta un tieši tajā laika posmā, kad tur ieradušies Teras ļaudis.

Kad sāka atšifrēt Mari valsts hronikas, ierēdņu ziņojumus un saraksti, atklājās kaut kas augstākā mērā pārsteidzošs. Dokumentos minēto Nahuras, Turas, Sarūgi un Peligas pil­sētu nosaukumi apbrīnojamā kārtā atgādina Ābrahāma ra­dinieku Nahora, Teras, Seruga un Pelega vārdus. Turklāt ta­jos vēl pieminētas Abam-rama, Jakob-ela un pat Benjamīna ciltis, kuras parādījušās robežu tuvumā un nedodot miera valsts iedzīvotājiem. Nevarēja būt nekādu šaubu, ka cilšu nosaukumi cieši saistīti ar Ābrahāmu, viņa mazdēlu Jēkabu un Jēkaba jaunāko dēlu Benjamīnu. Pie reizes der atgādi­nāt, ka Bībelē kā Nahora sievastēvs minēts Hārans, tātad arī šajā gadījumā notikusi pārsteidzoša personas vārda identifi­cēšana ar pilsētas nosaukumu.

Šā vienreizējā atklājuma rezultātā rodas secinājums, ka patriarhu vārdi patiesībā ir cilšu vai arī šo cilšu nodibināto vai iekaroto pilsētu nosaukumi. Tādā gadījumā Ābrahāms patiesībā būtu kādas uz Kānaānu izceļojušas ebreju cilts mi­toloģiska personifikācija un viņa tēlā tautas atmiņa būtu fokusējusi visas tās likteņa pārvērtības, kādas cilts pieredzē­jusi pārceļojuma laikā uz jauno apmešanās vietu.

Mari ķīļraksta plāksnīšu lingvistiskā analīze turklāt pierā­dīja, ka senie ebreji bijuši tuvu rada amoriešiem un pat vei­dojumi vienu no šīs cilts etniskiem nozarojumiem. Tas viņu pārvietošanos ievirza daudz plašākā vēsturiskā perspektīvā. Sirmā senatnē no Persijas līča ziemeļu virzienā migrēja se­mītu tautas, ko pazina zem amoriešu vārda. Neapturamā straumē tās devās augšup gar Eifratu, iznīcinādamas šumeru valstiņas un pārplūdinādamas gandrīz vai visu Mezopotā- miju. Uz iekaroto valstiņu drupām amorieši dibināja savas valstiskas organizācijas. Starp tām nekad nebija saticības, līdz beidzot tās vienā lielā valstī apvienoja amoriešu izci­lākais valdnieks Hamurapi. Šajā amoriešu tautu staigāšanā neapšaubāmi piedalījušās arī ebreju ciltis. Tas izsecināms no fakta, ka vispirms tās dzīvojušas Orā, tad pārcēlušās uz Hāranu, kur, kā mēs zinām no Mari galvaspilsētā atrastajām ķīļraksta plāksnītēm, tolaik dzīvojuši amorieši.

Vēlāk no ziemeļiem Mezopotāmijā ielauzās nesemītu tau­tas. No savām dzīves vietām izspiestās semītu ciltis atkāpās dienvidrietumu virzienā. Šīs jaunās migrācijas laikā amo­riešu ciltis ieņēma Sīriju, bet moābieši, amonieši un ēdo- mieši apmetās Kānaānas rietumu un dienvidu apvidos. Ne­daudz vēlāk viņiem sekoja Ābrahāma cilts ļaudis, pie kam, kā tas no Bībeles redzams, viņus uz šo pārvietošanos bija

paskubinājuši arī kaut kādi reliģiska rakstura konflikti. Mig­lainas atceres par šiem notikumiem ebreju cilšu atmiņā sa­glabājušās teiksmu un dažādu nostāstu veidā, kurus pries­teri pēc daudziem gadu simtiem uzņēmuši Bībeles tekstos.

Pateicoties arheoloģiskajiem atklājumiem, mēs šodien no- ^ stāstos par Ābrahāmu, īzāku un Jēkabu varam uzrādīt kon­krētus fragmentus,-kuros saskatāma tieša saikne ar mezo- potāmiešu tradīcijām un senākiem reliģiskiem kultiem. Pie da­žiem no šiem fragmentiem vērts pakavēties tuvāk, lai no­skaidrotu, cik patiesa ir tēze par šo tautas teiksmu seno izcelsmi.

Vispirms šeit minams kutelīgais notikums ar Sāras atdo­šanu valdnieku harēmos. Taču, runājot par to, nedrīkstam aizmirst, ka tas noticis otrās tūkstošgades pirmajā pusē pirms m. ē., t. i., laikmetā, kad ktejotāju ciltis dzīvoja ļoti primitīvā sabiedriskā iekārtā. Tolaik vīrieši uzskatīja sievieti par savu īpašumu, ar kuru var rīkoties gluži tāpat kā ar jeb­kuru citu mantu. Pat vairākus gadsimtus vēlāk Jahve vēl brī­dina ķēniņu Dāvidu, ka par sodu atņemšot viņam sievu un atdošot kaimiņam. Tāpēc arī saprotams, kāpēc Sāra tik pa­klausīgi, bez jebkādiem iebildumiem izpilda vīra pavēli.

Senās Mezopotāmijas tautas, tai skaitā arī ebreji-, precē­tas sievietes sakarus ar svešu vīrieti uzskatīja par laulības pārkāpšanu ne tāpēc, ka šis vīrietis nebija viņas vīrs, bet gan aiz tā iemesla, ka tam uz sievieti nebija nekādu īpašuma tie­sību. Tas attiecās pat uz saderēto līgavu, ja nākamais vīrs bija par viņu samaksājis izpirkuma maksu. Turpretim saka­rus ar neprecētu sievieti, kura pret izpirkuma maksu nebija vēl nevienam saderēta, uzskatīja par nenozīmīgu pārkā­pumu, kas visumā tika sodīts vienīgi tādā veidā, ka vīrietim vajadzēja sievietes vecākiem samaksāt zināmu atlīdzību. No tā izriet, ka sievas galvenais uzdevums bija bērnu dzemdē­šana un vīra dzimtas turpināšana, bet viņas neaizskaramību ar tik stingriem noteikumiem aizsargāja tāpēc, lai nodrošinātu likumīgus pēcnācējus un mantiniekus.

Atbilstoši tam gluži nekāda vērība netika piegriezta ne­precētu sieviešu nevainībai. Kad Lats gribēja atdot savas meitas aizkaitinātajam sodomiešu pūlim, lai tikai glābtu sa­vus viesus, viņš rīkojās saskaņā ar šo dziļi iesakņojušos tra­dīciju. Viņa meitas vēl nebija precētas sievas un nākamo paaudžu mātes, tāpēc zaudējums nebija nekāds lielais.

Taču tas nenozīmē, ka senie ebreji Lata rīcību būtu atzi­nuši par pareizu. Jēkaba dēli Simeons un Levijs taču asiņaini atriebās par savu māsu, kuru bija aizvedis valdnieka dēls Sihems. Gadījums ar Latu droši vien ir tipisks nostāsts, kuru saglabāja no paaudzes paaudzē, un tauta ar pārspīlētās me­taforas palīdzību, šķiet-, gribējusi jo spilgtāk parādīt, cik augstu tā vērtējusi viesmīlības tikumu. Turklāt grūti atvairīt iespaidu, ka šeit Bībelē mēs sastopamies ar dzēlīgu, tautā izplatītu Latam nelabvēlīgu tenku, jo Lats bija moābiešu un amoniešu ciltstēvs, bet ebreji pret šīm tautām bija noska­ņoti naidīgi un nicinoši.

Parašas, kas nosacīja sievietes sabiedrisko stāvokli, tiesiski tika nostiprinātas Hamurapi kodeksā. Pēc tā nosacījumiem pat laulības pārkāpšana bija pieļaujama, ja tikumīgais vīrs šādu vai tādu iemeslu pēc, piemēram, bīdamies par savu dzīvību, necēla pret to iebildumus. Ābrahāms divas reizes atdeva Sāru svešu valdnieku harēmā, uzdodams viņu par savu māsu. Tas nepavisam neliecina — kā agrāk to ar zi­nāmu neērtības sajūtu atzina — par seno ebreju izvirtuša- jiem morāles jēdzieniem. Kā sirmā senatnē vērtētas līdzīgas izdarības, varam secināt no tā, ka dievs nepārprotami ap­robē Ābrahāma viltību. Viņš taču soda nevis Ābrahāmu, bet svešos valdniekus, lai gan tie tikuši piekrāpti. Tas notiek droši vien tāpēc, ka viņi bija vainīgi netieši, būdami pat­varīgi un varmācīgi valdnieki, un Ābrahāmam bija dibināts iemesls no tiem baidīties. Taču sodam šajā gadījumā ir arī praktiska jēga, jo tādā kārtā svešie valdnieki tika piespiesti atdot vīram Sāru, kurai bija lemts kļūt par izraēliešu tur­pmāko paaudžu ciltsmāti.

Ja jau esam uzkavējušies pie Sāras, tad parunāsim vēl par diezgan jocīgajiem nostāstiem attiecībā uz viņas skaistumu; Kad faraons Sāru pievāca savā harēmā, viņai bija 65 gadi, bet 80 gadu vecumā viņa ar savu daiļumu izraisīja sensāciju Abimeleha valstī. Ebreju cilšu varoņi Bībeles nostāstos ap­veltīti ar pārdabīgi ilgu mūžu un milzīgu pēcnācēju skaitu; Tera no dzīves šķīrās 250 gadu vecumā, bet Ābrahāms no­dzīvoja 175 gadus. Tāpēc arī ebreju tautai nebija grūti no­ticēt, ka patriarha sieva, kura, pēc nostāstiem, atstājusi neat­vairāmu iespaidu uz saviem laika biedriem, tik ilgi spējusi saglabāt sievišķīgu pievilcību.

Bībeles teiksma par Sāras skaistumu vijas cauri visai Iz­raēla vēsturei. 1947. gadā pie Nāves jūras tuksnesīgās klinšu krauju alās atrada vīstokļus ar Bībeles tekstiem, kuri datējami ar 3. gadsimtu pirms m. ē. līdz m. ē. 1. gadsimtam. Tie pie­derēja ebreju eseniešu sektai, kuras centrs bijis Kumranas klosteris, kas uzcelts droši vien ap 2. gadsimtu pirms m. ē. Vienā no vīstokļiem ir aramiešu komentārs 1. Mozus grāma­tai, un tur, starp citu, ir runa par Sāras skaistumu. Tulkojumā šis teksts skan šādi:

«Ai, cik sārti ir viņas vaigi, cik burvīgas viņas acis, cik jauks viņas deguns un cik mirdzoša viņas seja! Ai, cik pie­mīlīgas viņas krūtis un cik neskarti balts viņas augums! Ai, cik vilinoši palūkoties uz viņas pleciem un brīnumaini veido­tajām rokām! Cik smuidri un smalki viņas pirksti, cik kārdi­nošas kāju pēdas un nevainojamie gurni!»

Tāpat Hagāras skumjais stāsts atrod savu izskaidrojumu Hamurapi likumos kodificētajās mezopotāmiešu parašās. Šajā kodeksā precīzi nosacīta piegulētājas un viņas bērnu loma ģimenē. Likums prasīja, lai piegulētāja dzemdētu, sēdēdama uz likumīgās bezbērnu sievas ceļiem. Ar šo aktu piegulētājas dēls formāli tika atzīts par pilntiesīgu dzimtas mantinieku. Bībelē šī īpatnējā paraša minēta nostāstā par Lābana meitām.

Arhīvā, kas atrakts kāda bagāta mezopotāmiešu tirgotāja vasarnīcā Nuzi pilsētā, atrasts Tehaptilli ģimenes laulības kontrakts (ap 1500. gadu pirms m. ē.), kurā, starp citu, sasto­pami šādi noteikumi:

«Ja sievai būs bērni, vīram nav tiesību ņemt citu sievu. Turpretī ja bērnu viņai nebūs, tad viņa pati izvēlēsies vīram verdzeni-, bet no šā sakara radušos bērnus audzinās tā, it kā tie būtu viņas pašas bērni.»

Vēl jāpiebilst, ka saskaņā ar Hamurapi kodeksu Sāra gan varēja sodīt kalponi Hagāru, bet viņai nebija tiesību to pa­dzīt no mājas.

Tagad pievērsīsimies vienam no vissavādākajiem un noslē­pumainākiem rituāliem, kuru Ābrahāms nodibināja savā pār­gājienā uz Kānaānu, un proti, apgraizīšanai. Šī paraša pieder pie vienas no vissenākajām pirmatnējo tautu izdarībām, bet patiesībā tās jēga mums nav zināma. Mēs ar to sastopamies visos laikmetos un visos pasaules kontinentos. Hērodots to izskaidro ar rūpēm par miesas tīrību, bet mūsdienu pētnieki tajā saskata maģisku aktu, kurš simbolizē dievam veltītu asins upuri. Apgraizīšana piekopušas vairākas indiāņu ciltis pirms Amerikas atklāšanas, kā arī Austrālijas, Polinēzijas un

Āfrikas tautas. Mums svarīgi tas, ka apgraizīšanas aktam pakļāvušies arī ēģiptiešu priesteri. Ebreji, jādomā, ar šo ri­tuālu iepazinušies tajā īsajā laikā, kuru viņi pavadīja Ēģiptē, un, palikdami tā reliģiskā simbolisma ietekmē, ievie­suši to arī pie sevis kā ārēju zīmi derībai ar dievu. Hēro- dots apgalvo, ka ebreji, ēdomieši, amonieši un moābieši ap­graizīšanas parašu aizguvuši no ēģiptiešiem. Tas jo ticamāk tāpēc, ka šis rituāls nebija zināms Mezopotāmijā, no kurie­nes minētās tautas pārcēlās uz Kānaānu. Grieķu vēsturnieks vēl apgalvo, ka ēģiptieši šo parašu savukārt aizguvuši no etiopiešiem. Jādomā, ka no etiopiešiem to pārņēmuši arī arābi, turklāt vēl pirms Muhamēda. Reizē ar islamu apgrai­zīšanas paraša izplatījās visur, kur vien sniedzās arābu ietekme, lai gan korāns ne tikai kā neuzliek par pienākumu apgraizīties, bet vispār par šo jautājumu klusē.

Ja apgraizīšanās izcelsme meklējama Ēģiptē, tad Ābra­hāma saruna ar dievu un viņa iestāšanās par nevainīgajiem sodomiešiem ir ar skaidri izsacītu mezopotāmisku cilmi. Šu­meru teiksmā par grēku plūdiem dieviete Ištara ierodas pie visaugstākā dieva, kurš ir atbildīgs par plūdiem, un pārmet viņam netaisnīgu, pat noziedzīgu rīcību. Pēc viņas domām, dievam nebija tiesību izdeldēt cilvēci, jo par upuriem kļuva arī nevainīgi un dievbijīgi ļaudis. Savu apsūdzību viņa beidz ar zīmīgo sentenci: «Katrs grēcinieks lai atbild pats par sa­viem grēkiem.»

Šajā šumeru mītā nosodīts kolektīvās atbildības princips. Problēma par ciešanām un nāvi, kas lemtas arī patiesīgiem un dievbijīgiem cilvēkiem, jau kopš neatminamiem laikiem satraukusi daudzu paaudžu prātus. Kāpēc dievs pieļauj, ka jācieš taisnīgiem cilvēkiem, bet grēcinieki dzīvo labklājībā? Ar mēģinājumu atbildēt uz šo jautājumu mēs sastopamies arī Bībeles nostāstā par ījaba traģisko likteni, kā arī citās senās leģendās.

Cik lielā mērā ebreju atmiņā bija iesakņojušās atmiņas par savu uzturēšanos Mezopotāmijā, var liecināt Jēkaba sapnis, kurā viņš redzējis kāpnes ar eņģeļiem, kas pa tām soļojuši augšup un lejup. Tas viss spilgti atgādina Clras un Babilonas «zikurātus» jeb piramīdas ar to akmens kāpnēm, pa kurām procesijas gājienā soļoja priesteri. Visas šaubas šajā jautā­jumā izkliedē vārdi, kurus Jēkabs saka pēc pamošanās no sapņa: «Cik bijājama ir šī vieta, te tiešām ir dieva nams, un šie ir debesu vārti.» Minētie «debesu vārti» kontekstā ar kāpnēm būtu pavisam neizprotami, ja mēs nezinātu, ka

Babilona tulkojumā nozīmē «dieva vārti». Tatad sapnī re­dzētā vīzija asociatīvi saistās ar Babilonas «zikurātu».

Par piemiņu redzētajam sapnim Jēkabs uzcēla akmeni un apzieda to ar eļļu. To viņš darīja atbilstoši sensenām semītu parašām. Akmeņu (senebreju valodā — massaba) kults ir viens no pirmatnējo tautu vissenākajiem kultiem. Kaābas mel­nais akmens Mekā ir senas arābu reliģijas palieka vēl kopš politeisma laikiem. Akmeņu kultu piekopa arī feniķieši un kānaānieši. Palestīnā izrakts daudz svēto akmeņu, starp citu, Gezeras pilsētas drupās atrasti astoņi uz pakaina uzstādīti svētie akmens stabi. Semīti ticēja, ka tajos iemājo dievs, un tāpēc šos stabus nosauca par «Bēteli» jeb «dieva mājokli». Tieši tādā vārdā Jēkabs arī nosauca vietu, kur viņš sapnī bija redzējis kāpnes ar eņģeļiem. Šī epizode liecina, ka Jēkaba laikā vēl nebija izzudis arhaiskais fetišisms.

Visvairāk grūtību pētniekiem sagādāja Izāka upurēšana uz uguns altāra. Šī drūmā epizode nekādi nesaskan ar la­bestīgā dieva jēdzienu, jo šeit tas savu uzticīgo piekritēju pakļauj pārāk nežēlīgai pārbaudei. Taču šodien mēs zinām, ka šī epizode ir seno barbarisko kulta parašu pēdējā at­balss, un, pateicoties arheologu atklājumiem, esam noskaid­rojuši tā izcelsmi.

Mezopotāmijā, Sīrijā un arī Kānaānā pastāvēja sens ritu­āls, kurā dievam par upuri nesa pirmdzimtos bērnus. Izra­kumos Gezerā, kas bija viens no visiecienītākajiem kā- naāniešu kuita centriem, arheologi kādā alā un tās tuvumā atrada urnas ar dieviem upurētu astoņas dienas vecu bērnu skeletiem. Bērnus upurēja arī, uzsākot svētnīcas vai kādas citas sabiedriskas ēkas celtniecību. Šo rituālo upuru paliekas bieži ir iemūrētas namu pamatos, bet Megidas pilsētas mūru pakājē atrasti piecpadsmit gadu vecas meitenes pīšļi.

īzāka upurēšanas epizodei ir vēl kāds sakars ar mezopotā­miešu mītiem. Uz to norāda nostāsta detaļa par aunu, kurš ar ragiem aizķēries ērkšķu krūmā. Tas droši vien bija kāds kulta simbols, jo angļu arheologs Vūlijs Ūras pilsētas dru­pās izraka šāda auna skulptūru, kas ar ragiem sapinies krūmā. Šumeriem šī skulptūra, liekas, bijusi liels svētums. Par to lie­cina ne tikai fakts, ka tā atrasta kāda valdnieka kapā, bet arī tās izpilde. Figūra izgriezta kokā, apsista ar zelta skārdu, bet auna ragus un krūma zarus senais meistars izgatavojis no lazurīta.

Tautas, kuras Ābrahāma laikā dzīvoja Kānaānā, lielākoties piederēja pie semītu rietumu grupas un runāja valodā, kas bija ļoti līdzīga senebreju valodai. Par viņu reliģiskajiem ticējumiem mums bija visai skopas ziņas. Tikai feniķiešu pil­sētas Ugaritas drupās izraktās ķīļraksta plāksnītes deva iespēju tuvāk iepazīties ar šo tautu mitoloģiju un reliģiska­jiem rituāliem. To augstākā dievība bija Els (dievs), ko bieži dēvēja arī Dagana jeb Dagona vārdā. Tas tika uzskatīts par pasaules radītāju un attēlots kā sirmgalvis ar garu bārdu. Taču vispopulārākais dievs bija Baāls, vētru un lietus pavēl­nieks, zemkopju un lauku ražas aizgādnis. No kānaāniešu ba­gātīgā panteona vēl jāpiemin mīlas dieviete. Aštarte (arī Ašera). Tai par godu rīkoja seksuālas orģijas, bet svētnīcās piekopa sakrālo prostitūciju. Bea tam katrai kānaāniešu pil­sētai bija vēl savs dievs, kura aizgādībā tā atradās.

Kānaāniešu reliģijai ir daudz kopēja ar babiloniešu ticē­jumiem. Vairākiem dieviem ir savs Babilonijas līdzinieks, un nereti pat to vārdi ir līdzīgi. Nav nekādu šaubu, ka sen­ebreju sākotnējais politeistiskais kults daudzējādā ziņā līdzi­nājās kānaāniešu kultam. Bībeles teksti liecina, ka ebreji dieva apzīmēšanai bieži vien lietoja Baāla vārdu; nosauku­mam Elohims (dievs) ir tā pati sakne kā kānaāniešu augstākā dieva Ela vārdam, bet tā dēlu, ko bieži identificē ār Baālu, sauca par Javu, kas droši vien ir ebreju cilts dieva Jahves vārda dialektisks variants.

Tiesa, kānaānieši saviem dieviem upurēja cilvēkus, lai gan civilizācijas attīstības ziņā stāvēja daudz augstāk par ebreju klejotāju ciltīm. Viņi dzīvoja pilsētās, nodarbojās ar zemko­pību un bija labi amatu pratēji. Šāda augstāk stāvoša civili­zācija, kā arī valodas un kulta tuvā radniecība, protams, stipri ietekmēja nesen ieradušos, teltīs dzīvojošos ieceļotājus.

Ābrahāms droši vien pretojās šai ietekmei, un viņa no­stāja izpaužas epizodē ar īzāka upurēšanu. Kā tas Bībelē jo bieži notiek, barbarisks kulta ieradums šeit pakļauts subli­mācijai un kļūst par dziļas reliģiskas domas simbolu. Šajā ga­dījumā pasvītrota bezierunu paklausība dieva gribai, bet reizē ar to parādītas būtiskas izmaiņas, kādas notikušas ebreju reliģiskajos priekšstatos.

Bērnu upurēšana Laiku grāmatā nosodīta kā visdrausmī­gākais kānaāniešu noziegums. Tāpēc incidents ar īzāku savā ziņā ir formāla norobežošanās no asiņainās parašas, kāda droši vien Kānaānā tolaik vēl pastāvēja.

Neatminēta mīkla ilgi bija nostāsts par mājas dievekļu figūriņām, kuras Rāhele nozaga Lābana mājā. Bībeles pēt­niekus ieintriģēja, kādu iemeslu dēļ Rāhele paņēma līdzi šīs statuetes, ko senebreju valodā sauca par «terafimiem», un kāpēc Lābans tās uzskatīja par tik svarīgām. Atbilde uz šo jautājumu gūta tikai nesen. Nuzi ķīļraksta plāksnīšu arhīvā tika atrasts testaments, kurā tēvs vecākajam dēlam novēl mājas dievekļa tēlu kopā ar mantojuma galveno tiesu un no­teic, ka pārējiem dēliem ir tiesības ierasties galvenā manti­nieka mājā, lai upurētu šim dieveklim. No Hamurapi kodeksa noteikumiem izriet, ka znots, kura īpašumā ir sievastēva mā­jas dievekļa tēls, iegūst tādas pašas tiesības uz mantojuma daļu kā īstie dēli.

Dibinoties uz šiem faktiem, mums ir tiesības domāt, ka Rāhele vadījusies ne tik daudz no elkdievības apsvērumiem, kā gluži praktiskiem nolūkiem. Piesavinādamās mājas elkus, viņa gribēja savam vīram nodrošināt tiesības dalīties man­tojumā, ko atstās tēvs. Lābans to labi saprata un tāpēc tik neatlaidīgi pūlējās atrast nozagtos dievekļus.

Tikpat sena ir paraša sievastēva mājās nostrādāt zināmu skaitu gadu par izprecēto meitu, un brīnumainā kārtā pie dažām Tālo Austrumu tautām tā saglabājusies līdz pat mūsu dienām. Arkādijs Fidlers savā grāmatā «Savvaļas banāni» stāsta par šādu gadījumu, kuru viņš novērojis Vjetnamas taju tautiņā. Vēl 19. gadsimtā šāds atstrādāšanas veids bija spēkā pie tatāriem un sīriešiem. Vācu ceļotājs Burkharts savā grāmatā «Ceļojums pa Sīriju» raksta: «Kādu dienu es sastapu jaunu cilvēku, kurš astoņus gadus bija strādājis tikai par iz­tiku, lai, šim termiņam beidzoties, par sievu saņemtu sava darba devēja meitu, par kuru citādi viņam būtu vajadzējis samaksāt septiņi simti piastru. Kad es šo cilvēku sastapu, viņš jau trīs gadus bija precējies, taču rūgti sūdzējās par sievastēvu, kurš vēl arvien prasīja, lai znots strādātu vissma­gākos darbus par velti, tādējādi radīdams viņam grūtības sa­vas saimniecības un ģimenes dzīves nokārtošanā. Tas viss notika netālu no Damaskas.»

Cik ļoti tas atgādina Lābana un Jēkaba strīdu!

1. Mozus grāmatā tajās vietās, kur aprakstīta trīs patriarhu vēsture, sastopamies ar vairāku pilsētu nosaukumiem, kuras agrāk uzskatīja vienkārši par leģendārām. Taču lielie arheo­loģiskie atklājumi 19. un 20. gadsimtu mijā noskaidroja, ka šajā ziņā Bībelei var ticēt.

Tas vispirms attiecas uz Oras pilsētu, no kurienes Ābra­hāma tēvs izceļojis uz Hāranu. 1922. gadā izcilais angļu ar­heologs Leonards Vūlijs sāka izrakumu darbus kādā pau­gurā, ko arābi dēvēja par Darvas kalnu, un atklāja milzīgas pilsētas drupas, kuru bija dibinājuši šumeri trīs tūkstošus gadu pirms m. ē. Uz kādas piramīdai līdzīgas celtnes, ko sauca par zikurātu, atradās mēness dievam veltīta svētnīca, kur gandrīz divi tūkstoši gadu nepārtraukti bija piekopts at­tiecīgs kults.

Vūlijs no izrakumiem rekonstruēja kāda turīga pilsētnieka namu no laika posma starp 19. un 18. gadsimtu pirms m. ē., kad tur varēja dzīvot Teras dzimta. Dibinoties uz šo rekon­strukciju, angļu arheologs savā grāmatā «Haldiešu Ora» raksta:

«Tagad, kad esam uzzinājuši, cik kulturālos apstākļos viņš pavadījis savus jaunības gadus, mums pašos pamatos jārevidē savi uzskati par ebreju patriarhu. Viņš bija lielas " pilsētas iedzīvotājs un senas, augstu attīstītas civilizācijas mantinieks. Sīs pilsētas nami liecina par ērtu, pat greznu dzīvi.»

Vēl interesantāka it Hāranas atklāšanas vēsture. No Bībe­les nostāstiem izriet, ka Teras dzimta no Ūras uz Hāranu pārcēlusies reliģisku motīvu pēc. Pēc amerikāņu orientā- lista Olbraita domām, šī pārcelšanās notikusi starp 20. un 17. gadsimtu pirms m. ē., Hamurapi valdīšanas laikā. Kad īsti. valdīja Hamurapi, par to zinātnieki vēl nav vienis prā- tis. Tiek minēti trīs dažādi periodi: 1955.—1913. g. pirms m. ē., 1792.—1714. g., kā arī 1728.—1686. g. pirms m. ē.* Ir pamats domāt, ka Teras dzimtā valdīja mēness dieva kults. Tas izsecināms no Bībeles nostāsta, kuru atrodam Jozuas grāmatas 24. nodaļas 2. pantā: «Tā saka tas kungs, Izraēla dievs: Vecos laikos viņā pusē Eifratas upei ir dzīvo­juši jūsu tēvi, Teras, Ābrahāma un Nahora tēvs, un tie ir kalpojuši citiem dieviem.»

No Bībeles teksta mēs uzzinām, kāpēc Ābrahāms atstājis Hāranu un devies uz Kānaānas zemi. Pārceļošanas iemesls bija Ābrahāma henoteistiskie uzskati, pie kādiem viņš, sprie­žot pēc Bībeles, bija nonācis jau Urā.

Kādā no Ugaritā atrastajām ķīļraksta plāksnītēm stāstīts par cīņu, kas tur norisinājusies starp mēness un saules pie­lūdzējiem, kā arī par mēness godinātāju padzīšanu. Turklāt mēness kulta pēdas atklātas arī Palestīnā. Zinātne uzskata par iespējamu, ka Ābrahāma tēva vārds Tera cēlies no visām semītu valodām kopīga vārda, kas nozīmē «mēness».

Britu arheologs Deivids Storms Raiss 1957. gadā devās uz Turcijas dienvidu novadiem un tur atrada Hāranas drupas.

Izrādās, ka Teras dzimtas pilsēta atradusies pie Nārbali upes, kas ieplūst Eifratā tās augštecē, gandrīz 500 kilometru uz ziemeļiem no Oras. Tas, ka Hārana bija mēftess dieva kulta centrs un tās iedzīvotāji izcēlās ar reliģisku fanātismu, mums zināms no dažādiem seno babiloniešu tekstiem. Taču neviens neiedomājās, ka viņi tik ļoti pieķērušies savam die­vam. Pētījumi, ko pilsētas drupās izdarīja angļu arheologs, liecināja, ka mēness dieva kults tur bija pārdzīvojis Romas impērijas rašanos un krišanu, ka kristietībai neizdevās tur iespiesties un pat islamam ilgus gadsimtus vajadzēja samie­rināties ar šā kulta pastāvēšanu. Mēness dieva svētnīca tika nopostīta tikai Saladina valdīšanas laikā, un uz tās pama­tiem m. ē. 1179. gadā uzcelta mečeta, kuru savukārt mon­goļi 13. gadsimtā nolīdzināja ar zemi.

Zem mečetas trīs vārtu paliekām doktors Raiss atrada trīs akmens plāksnes, uz kuram bija gravēts mēness dieva sim­bols. Plāksnes bija novietotas tādējādi, lai Muhamēda pie­kritēji, ieiedami mečetā, tās mīdītu ar kājām par zīmi, ka Hāranas sensenā reliģija izdeldēta uz laiku laikiem.

Doktors Raiss uz visu šo atradumu pamata izvirza hipotēzi, ka mēness dieva kults Hāranā saglabājies līdz m. ē. 12. gad­simtam.

Ko mēs varam izsecināt no šiem faktiem? Ja pieņemam, ka Bībeles nostāstu Ābrahāms patiešām dzīvojis, tad mums viņa izceļošana jāatzīst par jauna kulta dibinātāja bēgšanu no Hāranas fanātisko iedzīvotāju vajāšanām. Šeit prātā nāk Muhamēds, kuram tāpat savā laikā vajadzēja bēgļ no Mekas. Bet, ja apšaubīsim to, ka Ābrahāms bijis vēsturiska persona, tad saskaņā ar Mari atrastajām plāksnītēm mums viņš būs jāuzskata par personifikāciju, kurā viena no ebreju ciltīm iemiesojusi visu tās pārceļojumu laikā pieredzēto. Turklāt daži Bībeles teksti paskubina mūs domāt, ka patriarha mo- noteisms nebija monoteisms šā vārda mūsdienu izpratnē, bet gan Elohima vārdā nosaukta cilts dieva kults.

Vai šajā sakarā būtu atmetama hipotēze, ka izceļošana no Hāranas notikusi reliģisku iemeslu pēc? Manuprāt, nē. Tikai Ābrahāma persona tādā gadījumā jāaizstāj ar visu cilti kopumā, un hipotēze kļūs pilnīgi ticama. Viena no Hāranā dzīvojošām ebreju ciltīm varēja nonākt asā konfliktā ar šās pilsētas mēness dieva piekritējiem, jo tā negribēja atzīt citus dievus kā vien savas cilts aizgādnieku. Un šis konflikts galu galā piespieda cilts piederīgos meklēt jaunu dzīves vietu Kānaānā. So notikumu atbalsis, kā jau tikām minējuši, sa- giabajušas tautas teiksmās un nostāstos, kurus priesteri vē­lāk uzņēma Bībeles tekstos.

No reliģiju salīdzinošās vēstures zināms, ka dievi bijuši pa­kļauti tām pašām pārmaiņām, kā to pielūdzēji. Politisko sa­tricinājumu un nedienu ietekmē izraēlieši pakāpeniski padzi­ļināja savu cilts reliģiju, līdz beidzot, pēc atgriešanās no Bā­beles gūsta, to pacēla tīra monoteisma augstumos. Jahve kļūst par universālu dievu, kurš atbilst laika prasībām. Bībe­les tekstus apstrādājošie priesteri šajā garā tad arī izdarīja labojumus senajos nostāstos un nopūlējās iztēlot Ābrahāmu par tīra monoteisma piekritēju. Kā mums jau zjnāms, pil­nībā tas viņiem nav izdevies, jo tekstos vietumis atklājamas sākotnējā ebreju cilts dieva iezīmes.

Arheoloģiskie izrakumi Palestīnā dod arvien labākus re­zultātus. Pēdējā laikā atklātas patriarhu stāstos pieminētu ma­zāk nozīmīgu pilsētu drupas. Tā, piemēram, mūsdienu Tel- balatas tuvumā atrakta ķēniņa Hamora pilsēta, kur savā laikā Jēkaba dēli pastrādāja asins atriebības aktu. Vissenākais izrakumu slānis attiecināms uz 19. gadsimtu pirms m. ē. Tur atrastas varena nocietinājumu mūra, pils un tempļa dru­pas. Kā no šiem atradumiem izsecināms, ķēniņš Hamors nav bijis vis kaut kāds nieka valdnieks.

Toties Mamre, kur Ābrahāms un vēlāk īzāks bija apme­tušies ozolu pavēnī, vispār nekad nav gājusi bojā un atro­das trīs kilometrus uz ziemeļiem no Hebronas. Arābi šo vietu dēvē par Haram-Ramet-el-Halilu ([«dieva] drauga svētā aug­stiene», t. i., Ābrahāma augstiene). Kopš senseniem laikiem tur tiek godināts Ābrahāma ozols, aka un altāris. Arheoloģis­kie pētījumi atklāja hipotētisko patriarha aku, kā arī altāra pamatus, uz kuriem vēlākos gadsimtos uzcelts kristiešu altā­ris. Turklāt apkārtējās alās atrastas cilvēku kaulu paliekas, ku­ras liecina, ka senā pagātnē Mamre bijusi liela kapsēta._ Virs Makpelas alas, kur, pēc Bībeles nostāstiem, apbedīti Ābra­hāms, īzāks un Jēkabs, tagad atrodas viena no visiecienītāka­jām islama mečetām.

Tāpat šodien mēs jau zinām, kur atradusies Abimeleha pilsēta Gerāra. Tās drupas atrastas Teldžemlā, 13 km uz dienvidaustrumiem no Gazas. 1927. gadā angļu arheoloģiskā ekspedīcija aizrakās līdz bronzas laikmeta slānim. Drupās tur atrasts daudz svaru, kas liecina, ka Ābrahāma laikos Ge­rāra bijusi svarīgs tirdzniecības centrs.

Līdz šim vēl nav izdevies noskaidrot Sodomas un Gorao- ras atrašanās vietu, lai gan pēdējos gados arvien vairāk pār­svaru gūst uzskats, ka šīs pilsētas patiešām pastāvējušas. Līdzšinējo meklējumu rezultātus īsumā var izklāstīt šādi.

1. Jau 19. gadsimta vidū angļi atklāja, ka no šaurā Lisa- nas zemesraga Nāves jūras austrumu piekrastē zem ūdens stiepjas augsta klinšu grēda, kura sadala ezeru divās daļās. Dienvidu daļā ūdens ir ļoti sekls, bet ziemeļu daļā dziļums strauji pieaug līdz četriem simtiem metru. Tāpēc domā, ka seklā ieplaka kādreiz bijusi tejiene, kura kādas ģeoloģiskas kataklizmas rezultātā pārplūdināta. Bībelē teikts, ka Sodoma un Gomora atradušās Mežu ielejā (ebreju valodā «Sidim»), «…tur, kur tagad ir Sāls jūra» (2. Mozus grāmata, 14. nod. 3. pants). Nesen atrasti ēģiptiešu priestera Sanhuniatona «Pirmatnējās vēstures» fragmenti, kur rakstīts, ka «Sidimas lejiene nogrima un kļuva par ezeru».

2. Ģeoloģiski pētījumi atklāja varenas vulkāniskas kata­klizmas pēdas Jordānas ielejā, Tauru kalnu piekājē, Arābijas tuksnesī, Akabas līcī, kā arī Sarkanās jūras piekrastes joslā. Ģeologiem izdevās pat noteikt šīs dabas katastrofas laiku. Tā notikusi divas tūkstošgades pirms mūsu ēras, tātad Ābra­hāma laikos.

3. Tieši Nāves jūras tuvumā atrodas pauguru verdzes, kas sastāv lielākoties no akmens sāls. Daži no šiem pauguriem erozijas rezultātā pieņēmuši cilvēkiem līdzīgus apveidus. Nav nekādu šaubu, ka tur arī radusies teiksma par sāls stabā pārvērtušos Lata sievu.

4. No sacītā izriet, ka ebreju tauta no paaudzes paaudzē saglabājusi atmiņas par kādu dabas katastrofu, kura sen­senos laikos notikusi kaut kur Nāves jūras apvidū, un šo sa­tricinošo notikumu, protams, apvijusi ar daudzām teiksmām un nostāstiem, bet tas nepavisam nenozīmē, ka to pamatā nebūtu vēsturiski patiess atgadījums.

5. Lidotāji, kuri veic regulārus reisus pāri Nāves jūrai, ap­galvo, ka viņi manījuši kaut kādu drupu aprises, turklāt tieši tajā vietā, kur, pēc aplēsām, vajadzētu atrasties Sodomai un Gomorai. Ezera dibenu pūlējušies pārbaudīt arī akvalangisti. Tā, piemēram, baptistu Betlēmes misijas vadītājs doktors Ralfs Banijs 1958. gadā paziņoja, ka viņš nogremdējies līdz pašam dibenam un uzdūries kādām aizsprosta paliekām, taču viņa apgalvojums tika uzņemts diezgan skeptiski.

Ienirt Nāves jūrā un sīkāk aplūkot tās dibenu nemaz nav tik vienkārši. Tās ūdens satur 25% sāls un ir tik duļķains, ka jau izstieptas rokas attālumā ir grūti kaut ko saredzēt. Tur­klāt tam piemīt tāds blīvums, ka cilvēks var nogulties uz

ūdens virsmas un lasīt grāmatu. Nirējam jāņem līdzi gandrīz četrdesmit kilogramu balasta, lai varētu nogremdēties ezera dibenā. Turklāt augstais sāls saturs izraisa nepatīkamu ādas iekaisumu un sāpīgu lūpu pietūkumu. Pēdējā laikā zemūdens ekspedīcijai nopietni gatavojas amerikāņu un kanādiešu jaukta arheologu grupa. Varbūt tai izdosies atrisināt Sodo­mas un Gomoras noslēpumu.

Seit vēl jāpieskaras Damaskas jautājumam. Bībelē nav sa­cīts, ka Ābrahāms pa ceļam uz Kānaānu būtu apstājies šajā pilsētā. Taču, aprakstīdami šo epizodi, mēs nevadījāmies no tukšiem minējumiem, bet balstījāmies uz noteiktiem avotiem un norādēm, kas liecina, ka Ābrahāma uzturēšanās tur ir vairāk nekā tikai iespējama.

1. Par Ābrahāma ierašanos Damaskā savā darbā «Ebreju senatne» ieminas ebreju vēsturnieks Jozefs Flāvijs (m. ē. 37.—95. g.), kurš droši vien dibinās uz kaut kādiem mums nezināmiem avotiem vai tautas nostāstiem.

2. Sensenais, visai rosīgais ceļš no Hāranas uz Kānaānu veda caur Sīriju, tātad arī caur Damasku. Nav nekāda iemesla pieņemt, ka Ābrahāms būtu izvēlējies kādu citu, ma­zāk izdevīgu aplinkus maršrutu.

3. Ābrahāma uzturēšanos Damaskā apliecina fakts, ka viņa dzīvē pēkšņi parādās Ēliēzers no Damaskas. Patriarhs viņam uzticēja vadošas funkcijas savā saimniecībā un pirms paša dēla īzāka piedzimšanas Ēliēzeru pat uzskatīja par savu galveno mantinieku, vadīdamies no Hamurapi kodeksa, kurš pielaiž adoptāciju gadījumā, ja mantojuma atstājējam pašam nav bērnu.

Zeme, uz kurieni pārceļoja Ābrahāms, sākotnēji saucās par Kānaānu jeb «lejienes zemi» vai arī — pēc citu pētnieku do­mām — par «purpura krāsas vilnas zemi», jo tā bija slavena ar dārgas krāsvielas ražošanu, iegūstot to no jūras glieme­žiem murex. Tikai Hērodots to nosauca par Palestīnu. Šis no­saukums atvasināts no vārda «pelištim», kādā Bībele dēvē filistiešus, kuri 13. gadsimtā pirms m. ē. mita Kānaānas dien­vidu piekrastē.

Palestīna iedalās trīs galvenajās daļās: zemienes joslā, kas stiepjas gar Vidusjūras piekrasti; augstienē uz rietumiem no Jordānas jeb Priekšjordānā un, beidzot, klinšainā apvidū austrumos no Jordānas jeb Pārjordānā. Vidusjūras piekras­tes joslas dienvidu daļā nelielu upju palienēs zeme bija ār­kārtīgi auglīga. Saronas ieleju, kas atradās šajā apivdū, dē­vēja par «paradīzes dārzu». Auglīga zeme bija arī daudzos

apvidos Jordānas rietumu krastā. Pateicoties karstajam klima­tam, tur ienācās pat dateles. Auglības dēļ jo sevišķi daudzi­nāja Galileju, un tā jau kopš sendienām bija biezi apdzīvota zeme. Tur atraktas daudzu Bībelē minētu senu pilsētu dru­pas. Arī austrumos no Jordānas bija sastopamas nelielas pla­tības, kurās atttīstījās zemkopība.

Visumā Kānaāna tomēr bija lopkopības zeme. Plakan­kalnes, ar zāli apaugušas nogāzes un sausas stepes sniedza lopiem pietiekami barības, lai gan tās reizēm piemeklēja sau­suma periodi. Jordānas ielejā zemkopībai noderīga augsne bija sastopama tikai Ģenecaretes ezera apvidū, bet citur zēla lekna augu valsts, kurā mitinājās pat plēsīgi zvēri.

Primitīvais augsnes apstrādes veids bez mēslojumu pie­lietošanas, auglīgo joslu ātrā noplicināšana un sausuma pe­riodi noveda pie tā, ka bada gadi Palestīnā bija diezgan bieža parādība.

Ēģiptieši bija pieraduši redzēt klejotājas ganu ciltis iero­damies pie savām robežām un lūdzam patvērumu. Viņi zi­nāja, ka atnācējus uz to spiež bads un ka tie ir mierīgi ļau­dis, bez naidīgiem nolūkiem. Tāpēc ēģiptieši tos parasti bez jebkādiem iebildumiem ielaida savos tolaik mazapdzīvotos apvidos pie Nīlas deltas. Atnācējiem par to, protams, vaja­dzēja maksāt nodevas. Kādā ēģiptiešu kapenēs uzietā sienas gleznojumā redzami satriecoši klejotāju augumu attēli, kas liecina, ka atnācēji sastāvēja tikai no kauliem un ādas. Beni- Hasanas kapeņu freska reālistiski attēlo semītu ganu ciltis, kuras uz robežas ved sarunas ar Ēģiptes ierēdņiem.

Ēģiptiešu robežmūrisf kas bija uzcelts, lai aizsargātos no tuksneša kareivīgo cilšu iebrukumiem, pastāvēja jau divi tūk­stoši gadu pirms m. ē., tātad Ābrahāma laikos. Mēs to uz­zinām no avantūristiskajiem piedzīvojumiem, kādus aprakstī­jis ēģiptiešu augstmanis Sinuhets, kurš bija iejaukts kaut kādās galma intrigās un bija spiests glābdamies bēgt pāri ro­bežai. Sinuhets stāsta, ka viņš naktī pārkļuvis pāri «Augst­maņu mūrim» un devies uz Kānaānas ziemeļiem. Tur viņš at­radis viesmīlīgu uzņemšanu pie kāda Ābrahāmam, īzākam un Jēkabam līdzīga cilts virsaiša. Ēģiptiešu augstmanis ne­spēj vien beigt slavēt zemes auglību, tā apstiprinādams Bībeles liecību, pēc kuras Kānaānā tekot «piens un medus». Sie cildinājumi, protams, varēja attiekties tikai uz tiem nova­diem, kur pastāvēja laukkopība un dārzkopība. Sinuhets, starp citu, raksta: «Tā bija laba zeme. Vīģes un vīnogas tur auga lielā daudzumā, bet vīna mums bija vairāk nekā ūdens.

Tāpat nekad netrūka medus un olīveļļas. Koki bija pilni visdažādākiem augļiem. Audzēja tur arī kviešus un miežus. Mājlopu bija bez sava gala. Diendienā es ēdu maizi, vārītu gaļu un ceptus mājputnus, kā arī dzēru vīnu. Vēl ēdu me­dītus dzīvniekus, jo man par godu tika rīkotas medības, un arī es pats ar dzinējsuņiem it bieži devos medīt.»

Aprakstot ebreju tērpus, mēs tāpat dibinājāmies uz Ēģiptē izdarītiem arheoloģiskiem atradumiem. Ēģiptiešu augstmaņa kapenēs Beni-Hasanā no 18. gadsimta pirms m. ē. ir sienas gleznojums, kurā attēlota klejotāju semītu cilts no Palestīnas. Tajā redzam bārdainus vīriešus, sievietes un bērnus. Daži vī­rieši valkā īsus krāsaini svītrotus bruncīšus, bet sievietes un tāpat arī citi vīrieši ietinušies garos, gleznainos apmetņos. Klejotāju ieroči ir šķēpi, loki un lingas. Viens no tiem spēlē uz mazas liras, kas liecina, ka jau tolaik semīti bijuši ļoti muzikāli. Pārsvarā sastopama zaļā, sarkanā un zilā krāsa.

Starp citu, arī Bībele vairākās vietās apstiprina, ka ebre­jiem patikusi krāsainība. 2. Mozus grāmatas 25. nodaļā, no 2. līdz 5. pantam lasām, ka dievs uzdevis Mozum savākt no saviem ļaudīm upuru dāvanas, un proti: «… šāda lai ir dā­vana, ko jūs ņemat: zelts» sudrabs un varš; zils un sarkans purpurs, sarkans šarlaks un karmezīns, smalku dziju audums un kazu spalvu audums un iesarkanas aunu ādas…» Bet Sa- muēla 2. grāmatas 1. nodaļas 24. pantā Dāvids izsaucas: «Ak Izraēla meitas! Raudiet par Sauļu, kas jūs tērpa dārgā pur­purā un greznoja jūsu tērpus ar mirdzoša zelta rotājumiem!»