Bībeles stāsti

SALAMANS CEĻ DIEVNAMU.

Savas valdīšanas ceturtaja gada Salamans apņēmās izpildīt teva pēdējo gribu un uzcelt Jeruzalemē diža monarha cienīgu templi. Taču viņam trūka cēlkoku, kā arī izveicīgu būvmākslas pratēju: mūrnieku, tēlnieku, zelt- ' kāju.

Tāpēc Salamans griezās pēc palīdzības pie Izraēlam draudzīgā Tīras ķēniņa Hīrāma. Drīz vien bija noslēgts attiecīgs nolīgums. Feniķiešu ķēniņš piegādāja ciedrus un cipreses pa jūras ceļu līdz Jafai, no kurienes izraēliešu nesēji tos transportēja tālāk uz Jeruzalemi. Lai pasteidzi­nātu ciršanas darbus Libānas kalnos, Salamans uzdeva klaušu un nodevu pārzinim Adorāmam izveidot darba armiju no sešdesmit tūkstošiem kānaāniešu klaušinieku, kas tika iedalīti desmit tūkstoš strādnieku lielās grupās. Katra no šīm grupām pēc kārtas uz trim mēnešiem devās uz Tīru, lai palīdzētu feniķiešiem koku ciršanā un jūras plostu siešanā.

Ķēniņš Hīrāms atsūtīja uz Izraēlu vislabākos speciālis­tus, kurus vadīja slavenais mākslas amatnieks Hīrāms, kas bija izcils meistars zelta, sudraba un bronzas liešanā un apstrāde.

Pai buvinalerialu piegādi Salamans apņēmās katru gadu maksāt divdesmit tūkstoš mērus kviešu, divdesmit tūkstoš spaiņus vīna un divdesmit tūkstoš mērus augstākā labuma olīveļļas.

Reizē ar to Izraēlā tika radīta klaušinieku armija obli­gāto darbu veikšanai. Tajā ieskaitīja tikai paverdzinātos kānaāniešus. Sajā armijā bija simt četrdesmit tūkstoš vīru: septiņdesmit tūkstoš vīru strādāja akmeņlauztuvēs kalnos Jordānas krastā, bet otri septiņdesmit tūkstoši uz pleciem nesa apstrādātos akmeņus uz Jeruzalemes būv­laukumu. Visus šos darbus vadīja trīs tūkstoši seši simti izraēliešu uzraugu.

Templi cēla Ofela pakalnā, kura virsotni nošķēla un no­līdzināja. Lai laukumu paplašinātu, klinti nostiprināja ar vertikālu mūri, ko uzcēla nO aptēstiem un ar alvu sastipri­nātiem akmeņiem. Pati tempļa būve ilga vairāk nekā sep­tiņus gadus.

Ceļš, kas veda uz klints virsotni, izbeidzās ar mūriem apjoztā ārējā pagalmā, kur allaž drūzmējās jeruzalemieši un svētceļotāji no visas Kānaānas. Otrs mūris ietvēra iekšējo pagalmu, kur notika visas reliģiskās ceremonijas. Tā vidū atradās dedzināmo upuru altāris, uz kura dega

mūžīgā uguns. Mazliet tālāk bija redzama «bronzas jūra», ar ūdeni piepildīta bronzas cisterna upurējamo dzīvnieku apmazgāšanai. 5ī milzīgā bļoda, kuru Jordānijas kalnos bija izlējis Hīrāms, balstījās uz divpadsmit bronzas vēr­šiem, kuri ik pa trīs bija pavērsti uz visām četrām debesu pusēm. Bez tam pagalmā ūdens izvadāšanai stāvēja desmit bronzas pajūgu ar tvertnēm.

Dievnams nebija liels — tikai trīsdesmit vienu metru garš un desmitarpus metrus plats. Pie tā sānu un aizmu­gures sienām bija uzceltas trīs piebūves ar priesteru un apkalpes telpām.

Pats templis sadalījās trīs daļās: priekšnamā, galvenajā reliģisko ceremoniju svētnīcā un «vissvētākajā vietā». Pē­dējā bija neliela telpa bez logiem, kur noslēpumainā pus­tumsā stāvēja derības šķirsts. Šeit ienākt bija atļauts vienīgi virspriesteriem un arī tad tikai reizi gadā.

Ieejā, kas veda uz priekšnamu, gar abām pusēm slējās vairāk nekā divpadsmit metru augstas bronzas kolonnas ar kapiteļiem, ko bagātīgi rotāja griezumi, mistiski spēka un diženības simboli. Visi trīs nodalījumi apžilbināja ar rotājumu bagātību un krāšņumu. Griestus un sienas klāja ciedra koka apšuves, grīdas bija no pulētiem ciprešu dē­ļiem, visur zeltā mirdzēja ķerubu, palmu un ziedu plakan- ciļņi.

Vidējā zālē atradās zeltīts ciedra koka galds upurmai- zēm, zeltā atliets kvēpināmais altāris, desmit zelta kan- delabri un daudz citu no zelta izgatavotu kulta piederumu. Pa aizrežģotajiem logiem augstu pie pašiem griestiem ieplūda rēna gaisma. Sajā telpā priesteri kvēpināja uz altāra vīraku, upurēja svēto maizi un uzmanīja, lai nekad nenodzistu uguns liesmiņas kandelabros.

«^Vissvētāko vietu» atdalīja siena no zeltīta ciedra koka. Ar ķerubu tēliem rotātās divviru durvis aizvien bija atvēr­tas, bet ieeju aizsedza linauduma priekškars, uz kura pur­purā, zeltā un violetā krāsā bija izšūti ķerubi, ziedu vijas un palmas. Aiz tā pustumsā mirdzēja derības šķirsts ar Mozus baušļu plāksnēm. Šķirstu apsargāja divi milzīgi, no olīvkoka stumbra izgriezti un ar biezu zelta kārtu pār­vilkti ķerubu tēli. To izplestie spārni vidū saskārās, bet sānos sniedzās līdz abām «vissvētākās vietas» sienām.

Līdzko templis bija uzcelts, notika lielas derības šķirsta pārnešanas svinības. Priesteru kārtu Dāvids bija izveido­jis jau agrāk. No trīsdesmit sešiem tūkstošiem Ievītu div­desmit četri tūkstoši kļuva par priesteriem, bet pārējiem

vajadzēja apmierināties ar uzraugu, sargu, rakstvežu, tiesnešu un dziedātāju amatiem. Tiesības uz virspriestera amatu bija tikai Arona pēcnācējiem, pie kuriem piederēja arī Cadoks.

Kamēr ārējā pagalmā galva pie galvas drūzmējās tauta, iekšējā pagalmā notika derības šķirsta iesvētīšana un pār­vietošana. Ap bronzas upuru altāri sastājās Izraēla cilšu vecajie, baltās linu drānās ģērbušies priesteri, galma augstmaņi, dziedātāji, koklētāji, cimbolisti un simtdiv- desmit priesteru, kuri pūta taures. Bagātīgi izšūtā pur­pura mētelī tērpies, ar ķēniņa zelta diadēmu galvā, Sala- 1 mans sēdēja uz krāšņi rotāta bronzas troņa. Aiz tā stāvēja pieci simti miesassardzes vīru ar tīra zelta vai­rogiem.

Ceremoniju ievadīja tik daudz dedzināmo upuru, ka tos nebija iespējams saskaitīt. Dūmos un degošas gaļas smārdā pēkšņi iedziedājās spalgas taures. Pagalmā parā­dījās derības šķirsts, ko uz pleciem nesa Ievīti. Tā zeltai­nās spozmes apžilbināti dziedātāji kokļu un cimbolu pavadībā uzsāka himnu, kuras saturs atbilst vēlāk uzrak­stītajam 24. psalmam:

Jūs vārti, paceliet savas palodas, Un topiet augstākas, jūs mūžīgās durvis, Lai godibas ķēniņš ieiet!

Tajā pašā brīdī koris pārdalījās divās grupās un uzsāka nākamo pantu:

Kas ir šis godības ķēniņš?,

bet skaļā, līksmes un sacildinājuma pilnā otrās kora gru­pas atbilde skanēja:

Tas kungs, stiprs un spēcīgs, Tas kungs varens cīņā.

Jautājumi un atbildes atkārtojās, kamēr zeltīto šķirstu novietoja svētnīcā spārnoto ķerubu aizgādībā. Kopš tā mirkļa, kad aizvērās izrakstītais priekškars, nevienam, izņemot virspriesteri, nebija tiesību to skatīt. Salamans piecēlās no troņa un, aizgrābtībā rokas a'ugstu pret debe­sīm pacēlis, skaļā balsī izsaucās:

Tas kungs ir sacījis, ka viņam jāmīt tumšā vietā, Tad nu arī es tev esmu uzcēlis dzīvojamo namu. Tev mājokli, kurā mist mūžīgil

Nepārskatāmajā ļaužu jūrā valdīja dziļš klusums, jo visi saspringtā uzmanībā ieklausījās ķēniņa balsī. Sala­mans apklusa, it kā savu vārdu atbalsi gaidīdams, bet pēc tam dedzīgā lūgsnā piesauca Jahvi, lai tas arī turpmāk neliegtu Izraēlam savu gādību.

Pēc tam sākās četrpadsmit dienas ilgi svētki, visa zeme līksmojās un dzīroja pie bagātīgi klātiem galdiem. Sajā laikā uz upuru altāriem sadedzināja divdesmit divus tūk­stošus vēršu un simt divdesmit tūkstošus avju. Un visā Izraēla zemē nebija cilvēka, kurš nebūtu piedalījies šajās lieliskajās godībās, ziedodams vismaz vienu vērsi vai vienu avi.