BĪBELES STĀSTI

DĀVIDS TIEK IEVĒLĒTS PAR JŪDAS ĶĒNIŅU UN CĪNĀS PAR IZRAĒLA TRONI.

Dāvids pie­derēja pie Jūdas cilts. Kā trimdinieks un laupītāju barvedis viņš savus dzimtsbrāļus ne tikai pasar­gāja no tuksneša sirotāju iebrukumiem, bet pat sadalīja ar tiem no amelekiešiem iegūto laupījumu. Tādā kārtā viņš iemantoja savu tautiešu kvēlu pateicību un pieķerša­nos. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka pēc Saula nāves Dā­vidu ataicināja uz Hebronu un šeit pasludināja par Jūdas ķēniņu. Tajā pašā laikā Pārjordānas pilsētā Mahanaimā, tātad patālāk no filistiešu varas loka, virspavēlnieks Abners, ko atbalstīja desmit ziemeļu ciltis, par ķēniņu iecēla Saula ceturto dēlu Išbošetu. Tas bija gļēvas gribas cilvēks bez jebkādas ietekmes un tūlīt kļuva var paklau­sīgu ieroci visvarenā Abnera rokās, tāpēc Abneram piede­rēja faktiskā vara visā Izraēlā, izņemot Jūdas novadu.

Dāvids atteicās paklausīt Išbošetam un tādā kārtā iz­raisīja valsts sašķelšanos. Dumpim pret Saula dinastiju, ko atbalstīja tautas vairākums, agrāk vai vēlāk vajadzēja novest pie pilsoņu kara. Dāvids plānveidīgi tam gatavo­jās. Tā kā viņš bija ne tikai drosmīgs, pieredzējis kara­vadonis, bet ari izmanīgs un tālredzīgs politiķis, viņš skaidri apzinājās, ka šķelšanās patiesais iemesls ir pretiš-

ķības, kādas no laika gala pastāvējušas starp ziemeļu un dienvidu ciltīm. Tāpēc viņš jau pašā sākumā centās iegūt ziemeļu cilšu labvēlību un šajā nolūkā aizsūtīja uz Jabešu savus vēstnešus, lai pilsētas iedzīvotājiem izsacītu savu pateicību par Saula mirstīgo atlieku izzagšanu un to ap­bedīšanu ar ķēniņam pienācīgu godu. Tāpat visā Izraēla zemē viņš izplatīja vēsti, ka licis izsludināt Jūdā sēras un pavēlējis sodīt ar nāvi amelekieti, kurš bija iedrošinājies pacelt roku pret ķēniņa dzīvību. Sajās izdarībās viņam talkā nāca iztapīgie priesteri. Kopš tiem laikiem, kad ķē­niņš bija saķildojies ar Samuēlu un sarīkojis Nobē priesr teru apkaušanu, viņi bija nesamierināmā naidā ar Saula namu, bet Dāvidu uzskatīja par paklausīgu savas gribas izpildītāju.

Septiņarpus savas valdīšanas gadus Hebronā Dāvids izmantoja, lai radītu spēcīgu, kaujas gara apdvestu kara­spēku, par kura pavēlnieku viņš iecēla Joābu. Filistiešu modrību Dāvids bija paspējis iemidzināt, un tie nekā ļauna nenojauta. Viņi uzskatīja Dāvidu par drošu un paklausīgu vasali, kurš darbojas viņu labā, jo Dāvids, būdams varas uzurpators vienā novadā, bija sašķēlis Izraēlu un sekmējis to, ka agrāk vienotā valsts tagad sa­dalījusies divās savstarpēji naidīgās daļās.

Pilsoņu karš starp tām sākās ar asiņainu kauju pie Gibeonas dīķa. Atbilstoši senai parašai to ievadīja div­cīņa, kurā sastapās divpadsmit benjamīnieši ar divpadsmit jūdiešiem. Cīņa bija tik sīva, ka visi tās dalībnieki krita. Tūlīt pēc tam sākās īstā kauja, kas ilga visu dienu. Jūdas armija Joāba vadībā tajā guva pilnīgu uzvaru, un Išbo- šeta karavīri metās bēgt. Ienīstajam Abneram pakaļ dzi­nās Joāba brālis Asahēls. Tas bija dedzīgs jauneklis, taču kaujās vēl maz pieredzējis. Abners trīs reizes uzaici­nāja viņu izvēlēties sev citu pretinieku.

«Atstājies no manis!» viņš brīdināja jaunekli. «Kādēļ lai es tevi nogāžu pie zemes? Kā tad es varēšu pacelt savu vaigu tava brāļa Joāba priekšā?»

Taču Asahēls savā aizrautībā palika nedzirdīgs pret visiem brīdinājumiem. Tad Abneram gribot negribot vaja­dzēja stāties divcīņā ar viņu, un pieredzējušais karavīrs bez pūlēm iztrieca jaunajam puisim cauri šķēpu.

Joābs, atradis kaujas laukā sava brāļa līķi, lielās sāpēs saplosīja savas drēbes un zvērēja asiņainu atriebību Abneram.

Karš par Izraēla troni bija ilgs un sīvs. Izraēlieši pakā­peniski tika atspiesti arvien tālāk, bet Dāvids guva lielā­kus un lielākus panākumus. Viņa pulku rindās ieplūda daudz karavīru, turklāt pat no ziemeļu ciltīm. To vidū bija patiesi patrioti, kas ar laiku bija nākuši pie pārlie­cības, ka vienīgi Dāvids spēj aizsargāt Izraēlu no filis­tiešiem, bet netrūka arī iztapoņu, kuri allaž cenšas pāriet uzvarētāja pusē.

Nemitīgo neveiksmju pēc Abners arvien vairāk zaudēja Mahanaimā savu ietekmi. Viņa vara bija dibinājusies uz vispārēju pārliecību, ka viņš Izraēlā ir visizcilākais kara­vadonis, kuram pretim stāties nespēj pat Dāvids. Tagad Abnera slava bija tik lielā mērā izdzisusi, ka viņš neva­rēja būt drošs pat par karaspēka atbalstu. Marionešu ķē­niņš Išbošets un viņa galminieki pret savu karavadoni sāka izturēties ne tikai nevērīgi, bet pat ar nicinājumu. Drīz vien tas noveda līdz atklātam ķīviņam. Juzdams, ka vara viņam izslīd no rokām, Abners meklēja veidu, kā nostiprināt savas pozīcijas, un sāka gulēt ar vienu no mi­rušā ķēniņa Saula harēma sievām, vārdā Riepa. Sāda patvarība Išbošetam bija tikpat kā tiešs drauds. Saskaņā ar senajām ierašām tiesības uz mirušā valdnieka harēmu bija vienīgi troņa mantiniekam, tāpēc Abnera izrīcība ar Riepu varēja nozīmēt, ka karavadonis grasās izdarīt valsts apvērsumu.

Sajā sakarā starp ķēniņu un viņa karaspēka virspavēl­nieku izcēlās asa ķilda. Abners tajā atgādināja Išbošetam, ka, tikai pateicoties viņam, Išbošets ticis pie ķēniņa kroņa, un vienubrīd, zaudējis pašsavaldīšanos, pat pazi­ņoja, ka, pēc viņa domām, Dāvids gūs uzvaru pār Saula namu. Vājais un nevarīgais ķēniņš Abnera vārdus iztul­koja kā draudus pamest viņu un lielās izbailēs gļēvi atgriezās savās istabās.

Abners nosprieda nekavējoties rīkoties, lai glābtu sevi no pilnīgas bojā ejas. Viņš slepšus nosūtīja Dāvidam ziņu, ka ar visu karaspēku pāries Dāvida pusē, ja viņam nodrošinās neaizskaramību un virspavēlnieka amatu. Dā­vids šo priekšlikumu pieņēma ar noteikumu, ka Abners atvedīs viņam Miholu, Dāvida kādreizējo sievu, kuru Sauls bija atdevis kādam citam.

Abners Miholu paņēma līdzi ar varu. Viņas vīrs Paltis bija bezgala nobēdājies. Šņukstēdams un izmisumā rokas lauzīdams, viņš skrēja nopakaļ mīļotajai, līdz Abners zaudēja" pacietību un, piedraudēdams viņam ar nāvi, pa­vēlēja Paltim iet mājup. Nelaimīgajam vīram, kurš ne­spēja pretoties bagāto varmācībai, vajadzēja samierināties ar savu likteni.

Tā kā priesteri jau sen sludināja, ka Dāvidu par Iz­raēla ķēniņu izvēlējies pats Jahve, Abneram nebija grūti pārliecināt vecajos, ka nepieciešams uzsākt sarunas, jo sevišķi tāpēc, ka ciesto sakāvju dēļ citas izejas nemaz nebija.

Ziemeļu cilšu pārstāvjus Hebronā uzņēma ļoti laipni. Līgums drīz vien bija noslēgts, un Dāvids sūtņiem par godu sarīkoja lieliskas dzīres.

Karaspēka pavēlnieks Joābs pa to laiku uzturējās .ap­metnē pie saviem karavīriem. Izbrīnījies par nolīgumu, viņš aizsteidzās pie Dāvida un rūgtuma pilns teica:

«Ko tu esi izdarījis? Redzi, es zinu, ka Abners bija pie tevis atnācis, bet kāpēc tu esi viņu atlaidis, un tas, savu ceļu iedams, ir aizgājis. Tev gan tik daudz jāpazīst Ab­ners, Nera dēls, lai saprastu, ka tas bija nācis tevi pievilt un ar nolūku izdibināt tavu došanos ceļā, ir tavu mājās pārnākšanu, un lai izpētītu itin visu, ko vien tu dari!»

Joābam, protams, nevarēja būt pa prātam, ka Abners iemantojis ķēniņa žēlastību. Viņa acīs Abners bija bīs­tams sāncensis karaspēka pavēlnieka amatā, bet vispirms jau viņa brāļa slepkava, kuram saskaņā ar asins atriebī­bas parašām vajadzēja pienācīgi atmaksāt. Pēc vētrainas sarunas ar ķēniņu Joābs nosprieda rīkoties. Abners pat­laban atradās atceļā uz Mahanaimu. Ar ieganstu, ka Dā­vids viņam grib vēl papildam ko paziņot, Joābs savu pre­tinieku atvilināja atpakaļ uz Hebronu un sarunas laikā nodūra viņu.

Dāvids vairāku iemeslu dēļ slepkavu nesodīja. Vispirms viņš patiesībā bija apmierināts, ka tik negaidītā veidā ticis vaļā no bīstama sabiedrotā. Turklāt asins atriebības pienākums Izraēlā bija tik svēts un negrozāms, ka pat Dāvids neiedrošinājās tam pretoties. Un, visbeidzot, Dā­vids negribēja sanīsties ar Joābu, kura spēks bija pieau­dzis tiktāl, ka pat ķēniņš no tā vienkārši baidījās.

Vēsts par nolīgumu ar Dāvidu izraisīja Mahanaimā nepieredzētas izbailes. Išbošets aiz pārbīļa paģība, bet viņa galminieki un piekritēji paklusām aizbēga no pils, lai tikai glābtu savu ādu.

Kādā tveicīgā dienā, kad vientuļais, no visiem pames­tais Išbošets bija atgūlies diendusā, divi par labības tirgo­ņiem pārģērbušies benjamīnieši iezagās pilī, ielauzās ķē­niņa guļamistabā un tur viņu ar zobeniem nodūra. Tad

viņi nocirta Išbošetam galvu un aiznesa Dāvidam, gaidī­dami no viņa atlīdzību. Taču savās cerībās abi pievīlās: Dāvids pavēlēja nocirst ķēniņa slepkavām rokas un kājas un viņu rumpjus pakārt Hebronā pie dīķa par brīdinājumu visiem, kuri iedomātos pacelt roku pret svaidīto ķēniņu. Išbošeta galva svinīgi tika apbedīta Abnera kapenēs.

Mahainaimas pilī dzīvoja Jonatāna dēls, kurš bija klibs uz abām kājām. Kad Jonatāns krita kaujā Jezreēlas ielejā, zēnam bija tikai pieci gadi. Izdzirdot nelaimes vēsti, Jona­tāna dēla aukle izbailēs metusies bēgt, un zēns izkritis viņai no rokām. Tagad Dāvids pievāca kritušā drauga dēlu un tēvišķīgi par to rūpējās. Saula kroplajam maz­dēlam visu mūžu bija tiesības ēst pie ķēniņa galda, un pret viņu izturējās tāpat kā pret citiem ķēniņa ģimenes locekļiem.

Pēc Abnera nāves un Saula dinastijas krišanas Dāvids bija vairs vienīgais nopietnais pretendents uz Izraēla troni. Ne tikai tāpēc, ka viņa armija bija uzvarējusi, bet arī tāpēc, ka Samuēls viņu kādreiz bija svaidījis par ķē­niņu. Ziemeļu cilšu pārstāvji, kuri baidījās no filistiešu pieaugošās varenības, ieradās Hebronā, lai oficiāli piedā­vātu Dāvidam Izraēla ķēniņa kroni. Tādā kārtā Dāvids, kurš vairāk nekā septiņus gadus bija valdījis Hebronā, kļuva par visas Izraēla valsts ķēniņu. Savas valdīšanas nākamajos trīsdesmit gados viņš pakļāva sev filistiešus un izveidoja visspēcīgāko valsti visā ebreju tautas vēsturē.