Bībeles stāsti

JĒKABA KĀPNES.

Baiļodamies par Jēkaba dzī­vību, Rebeka viņam teica:

«Redzi, tavs brālis Ezavs taisās tev atriebties, viņš tevi grib nokaut. Tagad, mans dēls, klausi man,

celies, bēdz pie mana brāļa Lābana uz Hāranu. Un paliec pie viņa kādu laiku, kamēr tava brāļa dusmas norims. Lai tava brāļa dusmas no tevis novirzās un viņš aizmirst, ko tu viņam esi darījis, tad es sūtīšu un likšu tevi no turienes atvest.»

Arī Izākam patikās, ka Jēkabs dotos uz Hāranu. Tur viņš taču varētu atrast sievu no pašu ļaudīm un izvairīties

no aplamības, kādu bija izdarījis Ezavs, apprecēdams hetietes. Vecais tēvs acīmredzot Jēkabam jau bija piedevis nekrietno mānīšanos, jo viņš no dēla sirsnīgi atvadījās un deva tam savu svētību ceļam.

Jēkabs devās tālajā pārgājienā kā nabaga svētceļnieks, ar tarbu plecos un zizli labajā rokā. Viņam vajadzēja" no apmetnes izlavīties slepus naktī, kad niknais Ezavs gulēja savā teltī ciešā miegā.

Visu ceļu Jēkabs gāja kājām un pārnakšņoja zem klajas debess. Kādu dienu, kad atkal uznāca vakars, viņš palika pagalvī akmeni un, garā dienas ceļa nogurdināts, iegrima dziļā miegā. Un tad viņš redzēja ļoti savādu sapni: aug­stu debesīs sniedzās kāpnes, pa tām augšup un lejup so­ļoja eņģeļi, bet uz paša augšējā pakāpiena stāvēja Jahve un laipnā balsī viņam teica:

«Es esmu Ābrahāma, tava tēva, dievs un Izāka dievs. To zemi, uz kuras tu guli, es došu tev un taviem pēcnācē­jiem. Un tavi pēcnācēji būs kā zemes smiltis, un tu izple­tīsies uz rietumiem un uz austrumiem, ziemeļiem un dien­vidiem … Es, lūk, esmu artevi…»

No rīta pamodies, Jēkabs solījās Jahvem, ka atzīs viņu par savu dievu un maksās desmito tiesu, ja tas viņu pa­sargās no briesmām, nežēlos viņam maizes kumosu un ļaus atgriezties tēva mājā. Par piemiņas zīmi neparasta­jai parādībai Jēkabs nolika svētu akmeni, svaidīja to ar eļļu, bet vietu, kur viņš bija noslēdzis šo derību ar dievu, nosauca par Bētel-i, kas nozīmē «dieva nams».