Bībeles stāsti

PĀRDOTS VERDZĪBĀ.

Jēkabam bija divpadsmit delu, bet visvairak pieķeries viņš bija jaunakajam atvasēm Jāzepam un BenjamTnam, jo tos bija dzemdējusi viņa iemīļotā Rāhele. Benjamīns bija vēl bērns, bet Jāzeps jau izaudzis par neparasti atjautīgu puisi, un neviens dzimtā nebija ar tik gudru prātu.

Tēvs ar viņu, protams, ļoti lepojās un, kā tas reizēm mēdz notikt, izdabāja visām viņa iegribām. Starp citu, Jēkabs savam mīļajam dēlam uztaisīja rakstainu, košu tērpu un pārlieku nespieda viņu saimniecības darbos. Bil- has un Zilfas dēliem turpretim vajadzēja rūpēties par lopu bariem, un viņi augas dienas pavadīja ganībās, kamēr Jāzeps, grezni saģērbies un uzposies, slaistījās pa mājām. Un to viņš darīja dižmanīgā kārtā, bez mēra lielīdamies un iedomādamies, ka viņš visu zina labāk par saviem pus­brāļiem. Turklāt gadījās pat, ka Jāzeps izspiegoja brāļus un, ja tie kaut ko nogrēkojās, tūdaļ tos nosūdzēja tēvam.

Jēkaba dēliem, kuri lielāko daļu laika pavadīja ārpus tēva mājas, daudz kas bija slēpjams, tāpēc viņi no visas sirds ienīda šo švītu un mēlnesi, kurš viņiem tik daudz bija sariebis. Bet Jāzeps, kuru iedomība darīja aklu, neat­skārta, ka brāļu naids augdams aug lielumā. Nepagāja nevienas dienas, kad viņš šādā vai tādā veidā nebūtu brā­ļus aizskāris. Jo sevišķi viņš tos kaitināja, klāstīdams savus sapņus, kuros brāļi allaž uzstājās pazemojošā lomā. Kādu dienu, kad visi bija nosēdušies pie azaida galda, Jāzeps izstāstīja šādu sapni:

«Mēs, lūk, sējām kūlīšus tīruma vidū, un mans kūlītis piecēlies stāvēja, bet jūsu apkārtējie kūlīši klanījās līdz zemei mana kūlīša priekšā.»

Pusbrāļi viņam izaicinoši noprasīja:

«Vai tiešām tu valdīdams gribi kā ķēniņš valdīt mūsu vidū?»

Jēkabs, kā jau allažiņ visos strīdos, nostājās sava mī­luļa pusē. Bet Jāzeps drīz vien redzēja citu sapni, kurā ne tikai vienpadsmit zvaigznes, bet pat saule un mēness viņam klanījās. Tas šoreiz sāpīgi aizskāra pat veco tēvu.

«Ko nozīmē sapnis, kuru tu sapņoji?» Jēkabs sašutis norūca. «Vai mums būtu ietin jāiet: man, tavai mātei un taviem brāļiem, lai klanītos tavā priekšā līdz zemei?»

Pēc tēva rājiena Jāzeps kādu laiku bija rimtāks. Taču nepatīkamais atgadījums drīz aizmirsās, un viņš atkal gozējās tēva mīlestības un labvēlības saulītē.

Bet tad gadījās, ka Jāzepa pusbrāļi, labākas ganības meklēdami, aizklīda līdz Sihemai, un no viņiem ilgāku laiku nebija nekādu ziņu. Satrauktais Jēkabs aizsūtīja Jāzepu uzzināt, kas ar brāļiem noticis.

Pārrauga uzdevumus Jāzeps uzņēmās visai labprāt un jutās pagodināts. Sihemā viņš uzzināja, ka brāļi ar ga­nāmpulku pārcēlušies uz Dotanas pilsētas apvidu. Tāpēc viņš devās uz turieni. Klajajās kalnu ganīklās brāli Jā­zepu tūdaļ ieraudzīja, līdzko viņš parādījās pamalē. Viens no viņiem pikti iesaucās:

«Lūk, tur nāk tas lielais sapņotājs! Nokausim viņu un iemetīsim to kādā no bedrēm un sacīsim, ka plēsīgs zvērs to ir aprijis. Tad mēs gan redzēsim, kas būs ar viņa sap­ņiem!»

Redzēdami lepni uzcirtušos švītu, kurš droši vien atkal bija ieradies, lai viņus izspiegotu, Bilhas un Zilfas dēli nosprieda izbeigt ar viņu reizi par visām reizēm. Viņi gri­bēja to nogalināt un iemest izžuvušā akā, bet tēvam sacīt, ka Jāzepu saplosījis plēsīgs zvērs. Taču Rūbens tam pre­tojās un lūdza neizliet brāļa asinis. Tas ierosināja Jāzepu iemest akā dzīvu, jo viņam tā kā tā vajadzēja tur nobeig­ties aiz bada. Bet ^dvēseles dzīlēs Rūbens bija apņēmies naktī Jāzepu no turienes izvilkt un aizvest pie tēva.

Negantiē brāļi pēc ilgiem strīdiņiem beidzot Rūbenam piekrita. Tiklīdz Jāzeps bija pienācis klāt, brāļi tūlīt metās viņam virsū, izģērba viņu kailu, sasēja ar virvēm un no­laida dziļas akas dibenā. Nabadziņš aiz gauža pārbīļa sākumā zaudēja pašpārliecinātību un kļuva gluži stīvs, bet, kad atjēdzās tumšajā bedrē, viņu pārņēma lielas šausmas un viņš sāka skaļi vaimanāt un lūgties. Taču negantie brāļi palika kurli pret Jāzepa žēlabām un lūgumiem, mie­rīgā garā apsēdās ieturēt launagu, bet viņam bedrē neno- meta pat maizes kumosiņa.

Pagāja pāris dienas, Jāzeps visu laiku cieta bada un slāpju mokas. Bet tad parādījās midiāniešu vai ismaēliešu[9]karavāna, kura no Gileādas veda uz Ēģipti garšvielas, balzamu un mirres. Tie bija bagāti tirgoņi, ģērbušies krāšņās drēbēs. Ap kaklu un rokām viņiem saulē mirdzēja tīra zelta rotas, un pat nastu nesēju ēzeļu iemaukti bija greznoti ar zelta pogām.

Tad brāļiem ienāca prātā pārdot Jāzepu verdzībā. Ceļo­jošie tirgoņi vērīgi aplūkoja izģindušo pusaudzi un bei­dzot samaksāja par viņu divdesmit sudraba seķeļus, jo labi zināja, ka Ēģiptes tirgū jauns vergs skaitījās vērtīga prece.

Kad karavāna bija aizgājusi tālāk savu ceļu, nekrietnie brāļi izmērcēja Jāzepa drēbes kazlēna asinīs un aizsūtīja tās tēvam, likdami apjautāties, vai viņš tās pazīstot. Ierau­dzījis asinīm slacīto mīļotā dēla apmetni, Jēkabs vai prātu zaudēja aiz bēdām. Saplosījis savas drānas, viņš neval­dāmās sāpēs vaimanāja:

«Tie ir mana dēla svārki; plēsīgs zvērs ir viņu aprijis; Jāzeps ir plēstin saplosīts.»

Pēc tam viņš ieģērbās maisā un nerimās apraudāt savu zaudējumu. Ģimene visādi nopūlējās remdēt tēva ciešanas, taču Jēkabs nebija nomierināms un aizlauztā balsī žēlojās:

«Sērodams es sekošu savam dēlam uz pazemi.»

Kamēr tēvu kremta neizsakāmas sāpes, midiānieši tur­pināja savu tālo ceļu, vezdami līdzi uz Ēģipti noraudā­jušos, nelaimīgo Jāzepu, kuru brāļi tik nekrietni bija node­vuši.