Bībeles stāsti

DĀVIDS ATŅEM ŪRIJAM SIEVU.

Kamēr Joābs postīja amoniešu zemi un aplenca Rabas pilsētu, Dāvids uzturējās savā pilī galvaspilsētā. Kādu dienu, staigādams pa istabām un palūkojies pa logu, viņš pretējā namā ieraudzīja skaistu sievieti, kura mazgādamās bija izģērbusies kaila. Dāvids iedegās kvēlā iekārē. No kalpotājiem viņš uzzināja, ka tā ir Batseba, sieva hetietim Urijam, kurš bija viens no karaspēka trīs­desmit pavēlniekiem. Kopā ar Joābu viņš pašlaik atradās amoniešu zemē, un Dāvids izmantoja Ūrija prombūtni, lai pavestu sava karavadoņa sievu.

Pēc kāda laika izrādījās, ka Batseba kļuvusi grūta. Tad ķēniņš sagudroja nekrietnu plānu, kā atbrīvoties no viņas vira, kuram bija nodarīta tāda pārestība. Ar vēstnesi viņš nosūtīja Joābam pavēli, lai tas liktu Urijam ierasties pie ķēniņa ar ziņojumu par kara norisi.

Krietnais' karavadonis drīz vien ieradās pilī un sniedza sīku ziņojumu. Dāvids uzņēma viņu ar liekuļotu labvēlību, pacienāja pie sava galda, bet vakarā aizsūtīja viņu uz mājām, ieteikdams atpūsties pēc ceļa grūtībām. Bet Orijs apgūlās turpat pilī uz grīdas kopā ar sardzes vīriem. Kad no rīta Orijam jautāja, kāpēc viņš nav gājis pie savas sievas, karavadonis ar cieņu atbildēja:

«Ir dieva šķirsts, ir Izraēls, ir Jūda mīt teltīs, un. mans karavadonis Joābs, un mana kunga kalpi mīt atklātā laukā teltīs; kā tad lai es ietu savā namā, lai ēstu un dzertu 1111 gulētu pie savas sievas?»

Dāvids nosūtīja Ūriju atpakaļ pie Joāba, līdzi dodams aizzīmogotu vēstuli, kurā, starp citu, bija rakstīts:

«Noliec Uriju pirmajās rindās tur, kur viskarstākā kau­šanās, un novērsieties no viņa aizmugures, tā ka viņš tiek pārvarēts un mirst.»

Joābs paklausīgi izpildīja nekrietno pavēli, un uztica­mais Orijs, kuru kaujas virpulī kareivji pameta vienu, vientulīgi krita pie Rabas mūriem.

Batseba kvēli apraudāja savu vīru, bet tad Dāvids viņu paņēma savā harēmā. Drīz vien, ķēniņam par lielu prieku, viņa dzemdēja dēlu.

Ķēniņa rīcība Jeruzalemē izraisīja lielu sašutumu. Drī­zumā pie viņa ieradās visā Izraēlā godātais pravietis Nātāns. Visādi apliecinādams pravietim savu cieņu, ķēniņš viņu nosēdināja sev blakus, bet tas skumjā balsī Dāvidam izstāstīja šādu notikumu:

«Divi vīri bija vienā pilsētā, viens bagāts un otrs na­bags. Bagātajam bija ļoti daudz sīklopu un liellopu, bet nabagajam no visa tā nebija itin nekā kā vienīgi viens pats jēriņš, ko viņš bija pircis un uzaudzinājis un kas bija pie viņa uzaudzis kopā ar bērniem; tas ēda no viņa maizes rieciena un dzēra no viņa kausa, pie viņa krūtīm tas gulēja, un šī mazā aitiņa bija viņam kā paša meita. Un kad kādā dienā pie bagātā vīra ieradās viesis, tad viņam bija žēl ņemt ko no savu sīklopu un liellopu pulka, lai sagatavotu mielastu viesim, kas bija pie viņa atnācis, bet viņš ņēma nabagā vīra aitiņu un to sataisīja savam ciemiņam.»

To dzirdēdams, Dāvids iedegās lielās dusmās un iesau­cās, ka bagātais vīrs pelnījis nāvi. Nātāns paskatījās ķēniņam acīs un nozīmīgi paskaidroja:

«Tu esi tas vīrs!»

Pēc tam pravietis vēl pavēstīja, ka Jahve uz ķēniņu gauži noskaities un sodīs ar nāvi dēliņu, kuru ķēniņam bija dzemdējusi Batseba.

Tagad Dāvids atskārta, cik nekrietnu noziegumu viņš izdarījis, un izrādīja patiesu nožēlu. Taču Jahve palika nepielūdzams, un Dāvida dēliņš drīz grūti saslima. Septi­ņas dienas bērns cīnījās ar nāvi. Ķēniņš bija izmisis, ne­pārtraukti gavēja un, ar seju uz zemes gulēdams, lūdzās, lai Jahve apžēlotos. Ģimene un galminieki veltīgi nopūlē-, jās pierunāt ķēniņu, lai tas pieceltos un kaut ko iebaudītu, bet, kad bērniņš nomira, neviens neiedrošinājās to paziņot ķēniņam.

Bet Dāvids pamanīja, ka visi staigā nobijušies un kak­tos sačukstas. Beidzot uzzinājis patiesību, ķēniņš tūdaļ piecēlās, nomazgājās, sasmaržojās ar eļļām un aizgāja uz svētnīcu pielūgt Jahvi. Atgriezies pilī, viņš pavēlēja klāt galdu un krietni saēdās.

Mājinieki nevarēja vien par to visu nobrīnīties. Kad viņi apjautājās par šās pēkšņās pārmaiņas iemesliem, Dāvids atbildēja:

«Kamēr bērns vēl bija dzīvs, es gavēju un raudāju, jo es domāju: Kas zina, varbūt, ka tas kungs apžēlojas, un bērns paliek dzīvs? Un tagad, kad nu viņš ir miris, kādēļ man vairs gavēt? Vai tad man ir iespējams to atgriezt pie dzīvības?»

Batseba kļuva viņam par vismīļāko sievu, jo sevišķi tad, kad viņa pēc gada Dāvidam atkal dzemdēja dēlu. Tas bija Salamans, Izraēla nākamais ķēniņš.