Bībeles stāsti

KĀ ELĪSS IZDZIEDINĀJA SPITĀLĪGO.

Sīrijas ķē­niņa karaspēka virspavēlnieks Naāmans bija ba­gāts un slavens cilvēks. Taču viņš nebija laimīgs, jo slimoja ar spitālību. Starp viņa sievas kalpotā­jiem atradās meitenīte, kuru sirotāji bija sagūstījuši Izraēlā un pārdevuši Naāmanam par verdzeni. Mazā gūs­tekne pažēloja savu kungu un pastāstīja tam, ka Samarijā dzīvojot liels pravietis, kurš varētu viņu izārstēt.

Iepriecinātais Naāmans lūdza sava valdnieka atjauju doties uz Samariju un pie reizes arī ieteikuma vēstuli Izraēla ķēniņam. «Kad šī vēstule nonāks pie tevis,» Da­maskas valdnieks rakstīja Izraēla ķēniņam, «tad zini, ka es savu kalpu Naāmanu esmu pie tevis sūtījis, lai tu viņu atbrīvotu no spitālības.»

Izraēla ķēniņš saplēsa drānas un iesaucās:

«Vai tad es esmu dievs, ka varu nokaut un atkal dzīvu darīt, ka šis pie manis sūta vīru, lai to atsvabinu no viņa spitālības?»

Viņš nodomāja, ka viltīgais Damaskas valdnieks vien­kārši meklē ieganstu kara pieteikšanai Izraēlam. Kamēr ķēniņš uztraucās un nezināja, ko iesākt, Elīss ar sūtni deva valdniekam ziņu, lai tas slimo atsūta pie viņa.

Lepnais sīriešu augstmanis lielas apkalpotāju svītas pa­vadībā greznos kaujas ratos piebrauca pie pravieša mājas. Bet Elīss neizgāja viņu sagaidīt un pat nepaklanījās vi­ņam, tikai sūtīja savu kalpu, likdams svešajam augstma­nim pasacīt, lai tas septiņas reizes ienirst Jordānā, tad viņš izārstēšoties.

Naāmans bija aizvainots līdz dvēseles dziļumiem. Ne­kad viņam savā mūžā vēl nebija gadījies, ka pret viņu izturētos tik nevērīgi. Turklāt viņam radās aizdomas, ka viss šis padoms ar ieteikumu ienirt Jordānā ir vienkārši izsmiekls. Dusmas vairs nevaldīdams, viņš iesaucās:

«Vai Amana un Farfara, Damaskas upes, nav labākas, ka es tanīs nevarētu mazgāties, lai kļūtu šķīsts?»

Pārskaities viņš uzšāva zirgiem ar pātagu un aizbrauca. Taču apkalpotāji ceļā viņu pārliecināja, ka nenotikšot ne­kas slikts, ja viņš paklausītu nelaipnā pravieša padomam. Tāpēc karavadonis nogriezās uz Jordānu un septiņas rei­zes ienira tās ūdenī. Un, ak tavu brīnumu! Spitālība atstā­jās no viņa, it kā ar roku noņemta, un viņa miesa kļuva tik šķīsta kā jaunpiedzimušam bērnam.

Pateicības pārpilnais Naāmans aizauļoja pie brīnum­darītāja un kā atlīdzību piedāvāja tam zeltu, sudrabu un dārgas drēbes. Kad Elīss nenieka negribēja pieņemt, augst­manis aizgrābtībā iesaucās, ka turpmāk atzīšot vienīgi Jahvi, kurš viņu izdziedinājis. Un izdzirdējis, ka Jahve ir godināms tikai sava paša tēvzemē, lika kalpiem piepildīt vairākus maisus ar zemi un uzkraut tos mugurā diviem zirgēzeļiem. Izkaisīdams atvesto zemi savā dzimtenē uz­celtā Jahves altāra priekšā, viņš gribēja ievērot bauslības burtu.

Bet tad vienu brīdi Naāmans sāka bažīties. Kā sava ķēniņa augstmanim viņam taču templī vajadzēs piedalī­ties sīriešu dievam Rimonam par godu rīkotajā rituālā. Kad viņa kungs un ķēniņš klanīsies Rimonam, arī viņam vajadzēs dziļi noliekties. Tāpēc Naāmans lūdza savu lab­dari, lai tas jau priekšlaikus viņam piedotu šādu neuzti­cību Jahvem, un pravietis, atbildot Naāmanam, deva savu svētību, atlaizdams vēl neizdarītos pārkāpumus.

Svešzemnieka sarunu ar pravieti bija noklausījies Elīsa apkalpotājs un nolēma ar viltību sev pievākt kādu nieku no tām bagātībām, kādas viņa kungs ar vieglu roku bija noraidījis. Tāpēc viņš steidzās Naāmanam nopakaļ un, to uz ceļa apturējis, teica, ka pravietis lūdzot vienu talentu sudraba un divas kārtas drānu diviem jaunekļiem, kuri nulc pie viņa ieradušies no Ēfraima kalniem. Sīriešu augstmanis šo lūgumu labprāt izpildīja, viena talenta vietā iedodams pat divus talentus sudraba.

Apkalpotājs noglabāja izkrāptās mantas savās mājās. Taču pravieša priekšā nekas nevarēja palikt noslēpts. Elīss ataicināja vainīgo sava vaiga priekšā un dusmīgā balsī viņam pārmeta, ka tas, ņemdams sudrabu un drē­bes, iekārojis arī eļļas kokus un vīna kalnus, sīklopus un liellopus, kalpus un kalpones, un paziņoja viņam: «Tāpēc Naāmana spitālība pielips tev un taviem pēcnācējiem uz mūžīgiem laikiem!» Un tā arī noticis.