BĪBELES STĀSTI

GALIGĀ SANĪŠANĀS AR SAMUĒLU.

Atgriezies sava dzimtaja pilsēta Gibea, Sauls neatdusējās uz lauriem. Viņš apzinājās, ka agrāk vai vēlāk sāk­sies vispārēja cīņa pret filistiešiem. Tai gatavoda­mies, viņš veltīja visus spēkus karaspēka vienību radī­šanai, iekļaudams tajās ikvienu, kurš viņam šķita kaut cik drosmīgs un apņēmīgs. Gribēdams nodrošināt sev aizmu­guri, viņš sekmīgi cīnījās pret moābiešu, amoniešu un ēdomiešu Pārjordānas ķēniņiem, ziemeļos sakāva aramiešu Cobas ķēniņvalsti, bet zemes iekšienē nodrošināja sev kustības brīvību, pakļaudams tās kānaāniešu pilsētas, ku­ras līdz šim vēl bija saglabājušas neatkarību.

Tādējādi Sauls radīja spēcīgu Izraēla valsti. Bez Jona­tāna viņam bija vēl divi dēli un meitas. Aizvien viņš vēl pieturējās pie vienkārša laucinieka dzīves veida un apmie­rinājās ar vienu sievu. Par karaspēka pavēlnieku Sauls iecēla savu brālēnu Abneru, kurš viņam bija uzticams biedrs kā kara, tā miera laikos.

Taču Sauļu gaidīja vēl viens uzdevums. Tuksnešainu apvidu no Sinaja kalna līdz Kānaānas dienvidu robežai apdzīvoja amalekieši. Tās bija laupītāju ciltis, kuras par savu sentēvu uzskatīja Amaleku, Ezava mazdēlu, un bija tuvu rada ēdomiešiem. Izraēliešiem tie allažiņ sagādāja raizes. Pie Refidimas tie bija cīnījušies pret Mozu un Jozuu, bet vēlāk atbalstīja moābiešu ķēniņu Eglonu un kopa ar midiāniešiem postīja Kānaānas zemi līdz tam lai­kam, kad Gideons viņus sakāva Jezreēlas ielejā.

Tagad amalekieši atkal bija sarosījušies. Viņu ordas postīja Kānaānas dienvidu novadus, laupīja un slepka­voja, bet tad, iekams paguva piesteigties izraēliešu palīg­spēki, atkal pazuda tuksnesī. Visļaunākais tomēr bija tas, ka viņi sabiedrojās ar filistiešiem cīņai pret Izraēlu.

Sauls, būdams aizņemts citos karos, izšķīrēju norēķinu ar sirotājiem atlika uz vēlāku laiku. Samuēlu tas sarūg­tināja. Viņš aizsteidzās uz Gibeu, atgādināja Saulam, ka svaidījis viņu par ķēniņu, lai tiktu aizstāvēts Izraēls, un pavēlēja tūdaļ ar visu karaspēku doties pret amalekiešiem.

«Tūdaļ ej un sakauj Amaleku,» Samuēls skubināja, «iz­nīcini itin visu līdz pēdējam, kas vien tam pieder! Nesau­dzē neviena no viņiem pašiem, nedz ari kaut ko no viņa

kustoņiem; liec, lai aiziet nāvē gan visi viri un sievas, gan bērni un zīdaiņi, vērši un visi sīklopi, kamieļi un ēzeļi!»

Sauls paklausīgi ar visu savu karaspēku devās kara­gājienā, Negebas apvidū sakāva amalekiešus, nogalināja līdz pēdējam vīram visus gūstekņus, netaupīdams pat sievas un bērnus, bet viņu ķēniņu Agagu saņēma gūstā. Tomēr viņš izdarīja nepiedodamu grēku, pārkāpdams svēto kara lāstu. Saulam bija žēl iznīcināt milzīgo kara laupī­jumu — avis, aunus, vēršus un citu vērtīgu mantību. Taču ar to vēl nebija gana — ķēniņa Agaga varonības aizkusti­nāts, Sauls davāja viņam dzīvību.

Kolīdz Samuēls uzzināja par šo pārkāpumu, viņš neka­vējoties devās uz Karmela kalnu, kur Sauls pašlaik cēla pieminekli par godu savai uzvarai. Abu Izraēla vadošo vīru sastapšanās bija neparasti vētraina. Virspriesteris sīvi pārmeta ķēniņam nepaklausību, sacīdams:

«Tādēļ, ka tu esi atmetis tā kunga vārdu, viņš ir at­metis arī tavu, un tu vairs nevari būt ķēniņš!»

Būtībā tā bija atcelšana no troņa. Saulam vajadzēja rēķināties ar pravieša lielo morālo autoritāti, un viņš pa­zemīgi lūdza grēku piedošanu. Bīdamies, ka valodas par nesaskaņām starp virspriesteri un ķēniņu varētu izraisīt tauta nemieru, viņš neatlaidīgi lūdza Samuēlu palikt ap­metnē un pavadīt karaspēku pārgājienā uz Gilgalu. Taču Samuēls sīkstā ietiepībā naidīgi attrauca:

«Es nepagriezīšos kopā ar tevi, tāpēc ka tu esi tā kunga vārdu atmetis, un tagad arī tas kungs ir tevi atmetis, un tu nevari vairs ilgāk būt ķēniņš pār Izraēlu.»

To sacīdams, virspriesteris pagriezās, lai aizietu no ķē­niņa telts. Tā bija klaja naida izrādīšana, kura līdzinājās kara pieteikumam un nevarēja palikt nepamanīta kara­spēkam. Tāpēc Sauls, pūlēdamies par katru cenu noslēpt sanīšanos, mēģināja Samuēlu aizturēt ar varu, stipri sa­tvēra viņa svārku stūri, un tas noplīsa. Tad virspriesteris noburkšķēja:

«Šodien tas kungs ir no tevis noplēsis Izraēla valsts ķēniņa varu, un to viņš ir devis kādam citam, kas ir la­bāks nekā tu.»

Beidzot Samuēls tomēr uzklausīja ķēniņa lūgšanos, pavadīja viņu līdz Gilgalai, un tauta neuzzināja, kas viņu starpā noticis. Tikko viņi bija tur ieradušies, Samuēls lika atvest ķēniņu Agagu pie Jahves altāra un pats ar savām rokām, visiem ticīgiem redzot, sakapāja gūstekni gabalos, lai tiktu izpildīts svētais kara zvērests.

Drīz pēc tam Samuēls atgriezās Ramataimā un kopš tā laika nekad vairs netikās ar Sauļu. Pat vēl vairāk — virspriesteris jau atklāti izteicās, ka, izvēlēdamies Sauļu par ķēniņu, izdarījis kļūdu. Tādās reizēs viņš atsaucās uz Jahvi, jo ari tas kungs nožēlojot, ka iecēlis Sauļu par Izraēla ķēniņu.

Drīzumā Samuēls jau sāka ari aplūkoties pēc kāda cita kandidāta ķēniņa tronim. Bīdamies, ka Sauls varētu viņu apsūdzēt sazvērestībā un valsts nodevībā, Samuēls to darīja vislielākā slepenībā. Kādu dienu viņš devās uz Bet- lēmi ar ieganstu, ka gribot tur upurēt Jahvem. Pilsētas vecajiem, šķiet, bija kas zināms par nesaskaņām abu augsto amatpersonu starpā, jo, bīdamies no Saula, viņi Samuēlu neapsveica visai laipni un sāka viņu iztaujāt par ierašanās iemeslu. Taču virspriesteris viņus nomierināja, pārliecinādams, ka atrodoties šeit tikai reliģiskos nolūkos.

Kad iestājās nakts, Samuēls slepšus aizlavījās pie Isaja, kura dzimts piederēja pie Jūdas cilts un Betlēmē bija aug­stā cieņā. īsajam bija septiņi dēli. Samuēls lika tos atvest pie sevis, bet, aplūkojis sešus vecākos, nevarēja izšķirties. Tāpēc viņš apjautājās pēc jaunākā, kuram bija vārdā Dāvids. Tas bija vēl pusaudzis zēns un gāja ganos. Isajs gauži nobrīnījās par virspriestera iedomu, taču paklausīgi lika atvest Dāvidu no ganībām.

Samuēls ar acīm redzamu patiku nolūkojās uz Dāvidu. Tas bija puisis ar kupliem iesārtiem matiem un saprātī­gām acīm, augumi) neliels, taču spēcīgs un kustībās lun­kans. No īsās sarunas turklāt bija nomanāms, ka zēns ir apbrīnojami atjautīgs un saskarsmē ar cilvēkiem visai uz­vedīgs. Bez tam Dāvids bija arī muzikāls, jo, daudz uzturēdamies ganībās, bija iemācījies spēlēt kokli. Viņš spēlēja tik veikli un izjusti, ka pravietis jutās dziļi aiz­kustināts. Kad vēl izrādījās,.ka dziesmas, ko Dāvids dzie­dāja, ir viņa paša sacerētas, atkrita pēdējās šaubas. La­bāks kandidāts ķēniņa tronim nebija atrodams. Samuēls izņēma no somas ragu ar eļļu un, brāļiem redzot, svaidīja Dāvidu par nākamo ķēniņu. Svaidīšanas ceremonija no­tika dzimtas lokā, un tāpēc Betlēmē nevienam nebija ne jausmas, ka pilsētā mīt nākamais Izraēla ķēniņš.

Sauls pa to laiku uzturējās Gibeas pilsētā, kur uz ne­pieejamas klints iekārtoja sev varenu cietoksni. Samuēls patiesībā viņu bija atcēlis no troņa un bez aplinkiem brī­dinājis, ka Jahve izvēlēsies citu ķēniņui Sauļu bija pame­tuši priesteri un daļa viņam agrāk uzticīgo ļaužu, tāpēc

viņš jutās vientuļš. Visur viņam rēgojās sazvērestības un nepielūdzamā virspriestera rokas vadīti naidīgi pasākumi. Dienu un nakti kremzdamies par nodarītajām pārestībām, viņš galīgi sabojāja sev nervus un arvien biežāk krita dziļā melanholijā. Redzēdami Saula sadrūmušās un no bezmiega iekaisušās acis, kurās atplaiksnījās neprāts, pat visuzticamākie ķēniņa pils kalpotāji noticēja, ka valdnieku atstājis dieva gars un viņš nokļuvis ļaunu spēku valgos. Tolaik par labāko līdzekli pret šāda vejda kaitēm tika uz­skatīta mūzika. Kāds — varbūt pēc norunas ar Samuēlu — ieteica Saulam kādu vienkāršu Betlēmes ganu, kurš esot izdaudzināts koklētājs. Un tā Dāvidu nekavējoties atveda uz Gibeas pilsētu.

Ķēniņš Dāvidu uzņēma ļoti laipni. Ieraudzījis sārtvai­dzi zēnu, no kura uzdvesa jaunības skaistums, Sauls pa­smaidīja sen aizmirstu smaidu. Bet, izdzirdējis viņu no kokles izvilinām remdinošu skaņu straumi, ķēniņš ar neiz­sakāmu atvieglojumu juta pagaistam nomācošos rēgus un dvēselē atgriežamies mieru.

Un turpmāk, kad viņš juta tuvojamies melanholijas uzplūdus, Sauls sūtīja uz Betlēmi pēc Dāvida, lai jaunek­lis ar savas spēles spēku aizgaiņātu no ķēniņa ļaunās domas.