Bībeles stāsti

PAMĀCOŠI TAUTAS NOSTĀSTI

Jūdas, Babilonijas un Ēģiptes jūdu vidū pēc Bābeles gūsta attīstījās savdabīgs didaktisks nostāsta paveids, ko dēvēja par «midraš». Tie ir pamācoši stāsti, kuri tautā uzglabājās mutvārdos patriotiska gara uzturēšanai vai arī kādas tā laika cilvēku prātus satraucošas filozofiskas domas paušanai. Tātad tie pieskaitāmi pie īstās folkloras. Rabīni droši vien šos no­stāstus plaši izmantojuši savās pamācībās un Bībeles komen­tāros, lai ar tajos ietvertajām alegorijām jo tiešāk iedarbotos uz klausītājiem.

Kā visi tautas stāstījumi tie iezīmējas ar dzīvu, dramatisku vēstījumu, bagātīgu tēlainību un tādu fabulas risinājumu, kas nojauca robežas starp īstenību un fantāziju, starp sapni un nomodu. Zināmā mērā tie atgādina pazīstamās arābu teik­smas par Sinbadu Jūrasbraucēju «Tūkstoš un vienas nakts pasakās». Tās apvieno patiesas poēzijas pievilcības spēks un tās pašas alkas pēc taisnības zemes virsū, tikai ar to atšķirību, ka ebreju nostāsti, kas radušies dziji reliģiozā tautā ar grūtu vēsturisku likteni, satur nozīmīgākas filozofiskas domas, ku­ras saistītas ar dzīvības un nāves, ciešanu un laimes, dieva un cilvēka mūžsenajām problēmām.

Šo nostāstu fabula risinās uz noteikta, mums kaut kādā mērā jau zināmu vēsturisku reāliju fona. Tajos sastopamies ar tādām pilsētām kā Ninīve un Babilona vai tādiem valdnie­kiem kā Nabuhodonosors vai Belsacars. Anonīmiem auto­riem, kā redzams, palaikam bijušas zināmas pat attieksmes, kādas pastāvējušas, piemēram, Babilonijas ķēniņa galmā. Vi­sumā tomēr tie šajā ziņā ir diezgan juceklīgi un nav nekādā mērā saistīti ar vēsturiskiem notikumiem. Kopš atšifrēti Mezo- potāmijas valdnieku dokumenti, grūti piekrist tēzei, ka šie no­stāsti atbilstu autentiskiem, burtiski ņemamiem vēstures noti­kumiem, un šodien pat tādi cilvēki, kuri Bībeles izpratnē pie­turas pie vistradicionālākajiem iztulkojumiem, uzskata tos par literāru izdomu.

Kā piemērs šajā ziņā var noderēt Jūdītes grāmata. Tur sa­stopam pavisam nevēsturisku mēdiešu ķēniņu Arfaksādu, austrumu tautu iekarotāju un Ekbatanas pilsētas dibinātāju. Haldiešu ķēniņš Nabuhodonosors tiek dēvēts par Asīrijas valdnieku, kura rezidence ir jau viņa dzīves laikā sagrautā Ninīve. Holoferns, būdams persietis, protams, nevarēja būt Asīrijas karaspēka pavēlnieks. Ar vārdu sakot, būtu pavisam naivi vēl aizvien turēties pie apgalvojuma, ka Jūdītes grā­mata atbilst vēstures patiesībai.

Taču, neraugoties uz visu, nedrīkstam atmest iespēju, ka tajā atbalsojušies zināmi patiesi notikumi. Pētnieki mēģinājuši atšifrēt tās fabulas vēsturiskos ietvarus un nonākuši pie pār­liecības, ka tā attiecināma uz Persijas ķēniņa Artakserksa III Ohosa valdīšanas laiku (358.—337. g. pirms m. ē.). No do­kumentiem zināms, ka viņa karaspēka virspavēlnieks bijis Holoferns, bet tā palīgs — einuhs Bagoass. Abi viņi piemi­nēti Jūdītes grāmatā.

Artakserkss III bijis cietsirdīgs un iedomīgs cilvēks. Viņa valdīšanas laikā sadumpojās provinču pārvaldnieki — satrapi, un sacelšanās uzliesmoja arī Ēģiptē. Artakserksa pirmā eks­pedīcija pret dumpiniekiem beidzās nesekmīgi. Uzzinot, ka ķēniņa karaspēks cietis sakāvi, sacēlās arī Feniķija, Kipra un daļa Sīrijas. Beidzot nodibinājis kārtību Āzijā, Artakserkss caur Kānaānu steidzās uz Ēģipti, un 341. gadā pirms m. ē. tā atkal kļuva par Persijas provinci.

Baznīcas vēsturnieks Eisebijs 4. gadsimtā apgalvo, ka Artakserkss, karodams ar Ēģipti, no Kānaānas izvedis prāvu skaitu ebreju un tos nometinājis Hirkanijā, pie Kaspijas jūras. Ja tāda deportācija patiesi notikusi, tad tai bijis soda rak­sturs. Ļoti iespējams, ka-arī ebreji pievienojušies visu Per­sijas valsti pārņēmušiem nemieriem un Betulijas aplenkšana bijusi viena no šīs cīņas epizodēm.

Visticamāk, ka Jūdītes grāmata tikusi uzrakstītā Makabeju karu laikā, izmantojot mutvārdos saglabājušos nostāstus. Cī­nīdamies ar Seleikidu pārspēku, ebreji izplatīja līdzīga" veida nostāstus, lai ar vēstures piemēriem pierādītu, ka Jahve nekad traģiskos lūzuma brīžos nav pametis savu tautu. Tātad runa ir par sava veida propagandas literatūru, kuras uzde­vums bija nostiprināt nemiernieku vīrišķību un pretestības spēju.

Jūdītes varonīgā izrīcība morālā ziņā tomēr likās visai apšaubāma. Turklāt oriģinālais ebreju teksts gājis zudumā, un saglabājušies tikai tā tulkojumi grieķu un latīņu valodās. So iemeslu pēc ebreji neieskaitīja Jūdītes grāmatu svētajos rak­stos. Turpretī katoļu baznīca to uzņēma kanoniskajos tek­stos un ietilpināja Bībelē.

Tipiska austrumu teiksma ir nostāsts par Esteres un Mar- dohaja piedzīvojumiem persiešu ķēniņa galmā Sūzās. Stāst­nieka neapvaldītā iztēle pārspīlētā veidā šeit aprakstījusi vi­sus notikumus: ķēniņa bankets ilgst simt astoņdesmit dienas, atlasītās skaistākās persiešu meitenes kopj savu glītumu div­padsmit mēnešus, lai pēc tam nonāktu pie ķēniņa, Esterei jāgaida veseli četri gadi, pirms valdnieks viņu apprec, karā­tavas, pie kurām pakar Hamanu, ir piecdesmit olekšu augstas, beidzot ebreji, atriebdamies saviem ienaidniekiem, apkauj septiņdesmit piecus tūkstošus cilvēku.

Sie dramatiskie notikumi risinās Persijas ķēniņa Kserksa (Bībelē viņš dēvēts par Ahasveru) valdīšanas laikā (485.— 465. g. pirms m. ē.). Interesanti, ka viņa laulātā draudzene, šķiet, ir vēsturē pirmā cīnītāja par sieviešu tiesībām, kuras nepaklausība izraisīja tādu satraukumu persiešu augstmaņos.

Esteres grāmatas autors nav zināms, bet, kā liecina persiešu valodas ietekme tekstā un tāpat arī diezgan labā galma dzī­ves pazīšana, tas varēja būt kāds ebrejs, kas Sūzās dzīvojis tajā laikā, kad Palestīnā plosījās Makabeju karš. Viņam neno­liedzami bijis literārs talants. Stāstījuma stils ir dzīvs un krā­sains, fabulu iezīmē dramatisks spriegums, tāpat pārsteidz plastiskā un kolorītā tēlainības bagātība. Sākotnējais nostāsts vēlāk papildināts ar dažādiem citu autoru iestarpinājumiem un šādā veidā tad arī uzņemts Bībelē.

Daži pētnieki domā, ka tās autors fabulas pamatmetus aiz­ņēmies no babiloniešu vai persiešu mitoloģijas, lai gan ne­kādu konkrētu pierādījumu šādam apgalvojumam pagaidām nav. Viņi balstās vienīgi uz to faktu, ka Esteres vārds neap­šaubāmi cēlies no dievietes Ištaras, bet Mardohaja — no ba­biloniešu dieva Marduka. Turklāt izsacīts arī pieņēmums, ka viss šis nostāsts izdomāts tāpēc, lai dramatizētu purima svētku liturģiju, kuru izcelsmei un nosaukumam līdz šim nav pie­tiekami pamatota izskaidrojuma,

Esteres grāmatu grūti pieskaitīt pie reliģiskās literatūras. Dieva vārds tajā pieminēts tikai vienu reizi, bet ebreju ienaid­nieku apkaušana ir krasā pretrunā ar tiem principiem, kurus pasludinājuši izcilie pravieši Jeremija, Jesaja un Ecēhiēls. Taču, neraugoties uz to, priesteri Esteres grāmatu ieskaitīja Bībeles didaktiskajos rakstos, ko dēvē par «ketubim». Tās tekstu la­sīšana vēl tagad ir purima svētku ceremoniju pamatā. Pirmie kristieši šo grāmatu neatzina, bet katoļu baznīca vēlāk to ieskaitīja kanoniskajos rakstos.

Pie tām Vecās Derības grāmatām, kuras atrodas uz šķirtnes starp «vēsturiskajām» un didaktiskajām, pieder arī Tobija grā­mata. Tā nosaukta šādā vārdā pēc tās galvenā varoņa To­bija, kura piedzīvojumi attēloti ar neparastu tēlainību un krāsainību. Grāmatas sākumā tās autors iezīmē vēsturisko fonu, uz kura risinās darbība. Tā runā par vēsturiskiem ķēni­ņiem Salmanasaru (drīzāk gan par Sargonu) un Sanheribu, bet tajā pašā laikā tālākajā vēstījumā piemin persiešu pilsē­tas Ragu un Ekbatanu, pieļaudama hronoloģiskas atvirzes par simts vai pāris simtiem gadu. Padomi, kādus vecais Tobijs dod savam dēlam, ļoti atgādina tās dzīves gudrības, kuru tik daudz semītu tautu literatūrā. Ticība eņģeļiem, sātanam un aizzemes būtnēm nākusi no persiešu reliģijas, ar kuru ebreji iepazinušies trimdas laikā.

Par visizcilāko Bībeles literatūras pieminekli uzskata ījaba grāmatu. Aprakstījuma un stilistikas dzīvīgums, darbības dra­matiskais kāpinājums, filozofiskās domas drosme un jūtu kvēle — tas viss jo bagātīgi sastopams šajā grāmatā, kuru vienlaicīgi var uzskatīt par traktātu, poēmu un drāmu. Diev­bijīgā cietēja vārds ikdienas valodā kļuvis par sinonīmu grūtu nedienu un katastrofu apzīmēšanai.

ījaba grāmata veidota no trim pamatdaļām: no prologa prozā, poētiska dialoga un epiloga, kuram raksturīgs «happy end».[21] Izdarītie lingvistiskie pētījumi dod pamatu se­cināt, ka grāmatas vidējā daļa, un proti, draugu diskusija par ciešanu jēgu, ir vēlāks iestarpinājums.

Grāmata pašreizējā veidā droši vien radusies 3. gadsimtā pirms m. ē., tātad jau helēniskajā laikmetā. Nezināmais ebreju autors vai sastādītājs tomēr nav radījis patstāvīgu darbu, bet gan daudz ko aizguvis no šumeru rakstniekiem. Par šo pārsteidzošo atklājumu mums jāpateicas amerikāņu orientālistam Samuēlam Krāmeram, grāmatas «Vēsture sākas Šumērā» autoram. Atšifrēdams Nipuras drupās izraktās ķīļ­raksta plāksnītes, viņš atrada dzejojumu par kādu šurneru, kurš nepašaubāmi izmantots par prototipu Bībeles ījabam. Tas bijis bagāts, laimīgs, gudrs un taisnīgs vīrs ar plašu ģi­meni un daudziem draugiem. Piepeši viņu piemeklējušas sli­mības un ciešanas, taču viņš nav kurnējis un nav bijis sarūg­tināts pret savu dievu. Viņš pakļāvies dieva gribai un, tikai asaras liedams un vaimanādams, lūdzis par viņu apžēlciic;. Viņa pazemības un dievbijības aizkustinātais dievs galu galā apžēlojies par nelaimīgo un izdziedinājis viņu.

Sakritība fabulas risinājumā un pamatdomā ir tik pārstei­dzoša, ka grūti apšaubīt abu versiju savstarpējo atkarību. Taču nedrīkst aizmirst, ka tos abus atdala divus vai trīs tūk­stošus gadu ilga reliģisko priekšstatu attīstība. Ebreju no­stāsts, lai gan tas balstās uz šumeru sniegtā pamata, ir daudz skaistāks un pilnīgāks literārā ziņā, kā arī nobriedušāks savā filozofiskajā domā.

Ar šajā stāstījumā ietverto problēmu mēs sastapāmies, jau runājot par praviešiem. Un proti, runa šeit ir par cilvēka at­bildības, viņa ciešanu un vainas problēmām. Mozus grāmatās šis jautājums atrisināts visai vienkāršā veidā, palīgā ņemot koncepciju par kopus atbildību. Nākamajām paaudzēm jā­cieš tēvu grēku dēļ, pat ja tām pašām nav nekādas vainas. Šāds fatālisms tomēr nevarēja saglabāties, nobriestot ētiska­jam monoteismam, jo kopus atbildība ir krasā pretrunā ar dieva taisnīguma jēdzienu. Jeremija un Ecēhiēls mācīja, ka katrs cilvēks pats ir atbildīgs dieva priekšā par saviem dar­biem, un līdz ar to abi pravieši uzstājās pret Mozus grāmatā pasludināto tēzi. Patiesībā tas bija revolucionārs solis, kas no­zīmēja milzīgu progresu reliģiskajā domāšanā.

Taču ar to nebija atrisināta cilvēku satraucošā problēma, bet drīzāk gan vēl vairāk sarežģīta. Ja katrs cilvēks pats atbild par savu rīcību, tad kāpēc šādā gadījumā cieš taisnīgi un dievbijīgi cilvēki? Ja dievs ir taisnīgs, tad kāpēc viņš sa­gādā šādiem cilvēkiem mokas, uzsūtot tiem slimības, postu un tuvinieku nāvi?

Tieši ar šiem jautājumiem nodarbojas ījaba grāmata. Pēc ilgākas diskusijas starp ījabu un viņa draugiem, kura būtībā risinās apburtā lokā, ierunājas jaunais Elihu un ierosina tādu jautājuma atrisinājumu, kas patiesībā ir atsacīšanās no mēģi­

nājuma to izšķirt: dievs uzsūtot likstas sev uzticīgiem mirstī­giem, lai tos pārbaudītu un nostiprinātu viņu tikumību. Visi diskusijas dalībnieki piekrīt jaunekļa izskaidrojumam, nemaz nepamanīdami, ka cilvēku pārbaudes nežēlīgās metodes ir tikpat lielā mērā pretrunā ar taisnīguma jēdzienu kā slimī­bas, ciešanas, posts un tuvinieku zaudēšana.

Pie literāro fikciju kategorijas, protams, jāpieskaita arī Daniēla grāmata. Tajā sastopamās brīnumdarības, apokalip­tiskie pravietojumi un miglainās vēsturiskās reālijas šajā ziņā neatstāj nekādu šaubu. Šās leģendas autori ik uz soļa pie­rāda, ka tiem trūkušas zināšanas Babilonijas un Persijas vēs­turē, jo viņi sajauc mēdiešu un persiešu valdniekus, haldiešus pārvērtuši anahroniskā priesteru un magu kastā, pie tam Da- niēlam šajā kastā piešķirot sevišķi nozīmīgu lomu.

Visfantastiskākās ir ziņas par nostāstā pieminētiem ķēni­ņiem. Nabuhodonosors uzstāda milzīgu no zelta izgatavotu dievekļa tēlu un pavēl tautai to pielūgt. Pēc tam viņš godina izraēliešu dievu un noteic, ka ar nāvi sodāms katrs, kas sa­cīs ko ļaunu par šo dievu. Dārijs saviem pavalstniekiem aiz­liedz trīsdesmit dienas pielūgt jebkādu dievu, bet, kad Da­niēls iznāk no lauvu bedres, pavēl visām pakļautām tautām pāriet Mozus ticībā.

Protams, trim jaunajiem ebrejiem, kuri neskarti iznāk no degošā cepļa, kā arī Daniēlam mierīgo lauvu bedrē piemīt liels teiksmainas pievilcības spēks, un tāpēc šie nostāsti aiz­vien iedarbojušies uz tautas un mākslinieku iztēli. Vispopulā­rākā tomēr ir leģenda par noslēpumaino roku, kura uz dzīru zāles sienas raksta trīs mīklainos vārdus: «mene, tekel, ufarsin».

To patiesā nozīme vēl aizvien ir zinātnisku strīdu priekš­mets. Grūtības sagādā tas, ka senebreju un aramiešu valodas rakstībā neapzīmē patskaņus, bet gan vienīgi līdzskaņus. Šī iemesla dēļ mainās vārdu nozīme atkarībā no tā, vai mēs, piemēram, starp līdzskaņiem liekam «a» vai «e» skaņu. Tāpēc visumā pieņemta ir Daniēla grāmatā sniegtā šo vārdu inter­pretācija.

Līdzās dažādu neticamu notikumu sablīvējumam Daniēla grāmatā ir minēti daži fakti, kurus var uzskatīt par patiesības tālu atbalsi. Tas, piemēram, sakāms par Nabuhodonosora septiņus gadus ilgo ārprātu. No citiem avotiem mums gan zināms, ka patiesībā nevis šis valdnieks, bet gan viņa mantinieks Nabonids septiņus gadus slimojis ar kādu psihisku kaiti. Tāpat iemešana degošā ceplī bijusi Babilonijā visai bieži pie­lietots sods. ligu laiku nebija nekāda izskaidrojuma dīvaina­jam faktam, ka ķēniņš Belsacars paaugstinājis Daniēlu par trešo cilvēku valstī. Kāpēc tieši par trešo un nevis par otro? Uz šo jautājumu atbildi spēja sniegt tikai arheoloģija. Izrādī­jās, ka Belsacars bija Nabonida dēls un viņa dzīves laikā Babilonijas koreģents. Tātad Belsacars sava tēva dzīves laikā bija otrs cilvēks valstī, bet Daniēls kā paaugstinātais pār ci­tiem augstmaņiem hierarhijā varēja ieņemt tikai trešo vietu. Šie sīkumi, protams, neko nespēj grozīt mūsu uzskatos par Daniēla grāmatas atbilstību vēstures faktiem, taču pierāda, ka fabulas pamats izveidojies Babilonijai raksturīgos ap­stākļos. Turklāt vēl jāpiemin, ka šī grāmata sadalās divi da­ļās, kuras uzrakstījuši divi dažādi autori divi dažādos laika posmos, un proti, ļoti populārajā nostāstā ar noteiktu fabu­las risinājumu, kā arī apokaliptiskajā stilā ieturētos pravie­tojumos.

Tāpat kā ījaba grāmata, arī Daniēla grāmata dzīvības su­las smēlusies svešā mitoloģijā. Ugaritas izrakumos atrasta poēma, kas radusies 14. gadsimtā pirms m. ē. Tajā aprakstīti kāda Daniēla un viņa dēla Ahata likteņi. Tās varonis bijis gudrs un taisnīgs tiesnesis, kurš iestājies par atraitnēm un bā­reņiem. No šīs poēmas tad nu arī ebreji acīmredzot aiz­guvuši ieceri savam nostāstam par Daniēlu.

Daniēla grāmatas apokaliptiskajā daļā ietverti pravietojumi par četru cita citai sekojošu valstu parādīšanos: babiloniešu, persiešu, mēdiešu un grieķu. Nepārprotami norādījumi uz Jeruzalemes dievnama apgānīšanu, kas notika Antioha Epi- fāna valdīšanas laikā 167. gadā pirms m. ē., liecina, ka Da­niēla grāmata savu tagadējo veidu ieguvusi helēnisma laik­meta vēlīnajā posmā. To, starp citu, apstiprina arī aramiešu- ebreju tekstā sastopamie daudzie grieķu vārdi.

Ebrejiem tie bija grūti laiki, kad viņi cīnījās par savu reli­ģisko neatkarību. Pravietojumiem vajadzēja uzmundrināt no­māktos tautas brāļus un stiprināt viņu cerības uzvarēt. Kvēla patriotisma caurstrāvotās vīzijās Daniēla grāmata pasludina ebrejiem Cilvēka dēla atnākšanu, kurš viņus atbrīvos no sve­šinieku spaidiem. Tāpat tā sludina dieva valstības iestāšanos un mirušo augšāmcelšanos, pasaulei ejot bojā. Taču šīm mesiānisma idejām nav determiniska rakstura. Pravietojums piepildīsies tikai tad, kad cilvēki šķīstīs savas sirdis no grē­kiem un kļūs taisnīgi.

Kā redzams, Daniēla grāmata, tāpat kā praviešu un ījaba grāmatas, pasvītro cilvēka personisko atbildību dieva priekšā. Tās mesiānisma idejas dziļi ietekmēja sākotnējo kristietību, un Daniēla grāmatā pieminētais Cilvēka dēls kļuva par Jē­zus Kristus tituli.

Pie šīs pašas alegorisko tautas leģendu grupas pieder arī Jonasa grāmata. Vētrainās un gleznainās pravieša peripētijas ir tipisks ebreju folkloras veidojums, taču pētniekiem ir aiz­domas, ka šā nostāsta pirmsākumi slēpjas mums nezināmā mezopotāmiešu mītā. Lielā zivs vai jūras nezvērs, kurš aprijis Jonasu, pārāk uzkrītoši atgādina mītisko haosa pūķi Tiamatu.

Jonasa grāmata noteikti radusies pēc Bābeles gūsta. Bī­beles tekstu skaidrotāji daudz pūlējušies, mēģinādami iztul­kot tās šķietami alegorisko jēgu. Izraēlam, — viņi saka, — piekrīt pravietiska misija citu tautu vidū, bet, tā kā šis uz­devums palika neizpildīts, to pēc Jahves gribas aprija bries­monis Nabuhodonosors.

Mums tomēr daudz svarīgāka šķiet fabulas noslēgumā ietvertā pamatdoma. Kad Jonass sapīka par to, ka Ninīve pa­lika neizpostīta, Jahve viņam sniedza uzskatāmu pamācību taisnīguma izpratnē. Ja jau Jonasam kļuva žēl nokaltušā auga, vai tad Jahve varēja neapžēlot lielu pilsētu, kur līdzās grēci­niekiem dzīvoja taisnīgi ļaudis, bērni un nevainīgi dzīvnieki? Cik liels solis šeit sperts uz priekšu priekšstatos par Jahvi, salīdzinot ar Mozus, Jozuas vai soģu laika Jahvi![22]

Visām šīm idejām, kuras iedīglī mēs sastopam Jeremijas, Jesajas un Ecēhiēla pravietojumos, kā arī didaktiskajos no­stāstos, vajadzēja, protams, radoši ietekmēt reliģisko koncep­ciju tālāko attīstību. Spilgtu gaismu uz šā interesantā pro­cesa norisi meta Nāves jūras piekrastes alās atrastie tīstokļi. Beduīnu taāmiru cilts gani 1947. gadā apmetās atpūsties klin­šainā apvidū netālu no Ain-Fešas avota. Un tad mazs arābu zēns, meklēdams noklīdušu kazlēnu, vienā no daudzajām klinšu alām atrada lielas māla krūkas ar kaut kādiem noslēpu­mainiem tīstokļiem.

Kā vēlāk izrādījās, tie bija garas aunādas sloksnes, ap­rakstītas ar arhaiskām ebreju rakstu zīmēm.

Sākumā atradumam nepiešķīra sevišķu nozīmi. Un tikai tad, kad daļa no tīstokļiem nokļuva Savienotajās Valstīs, bet daļa — Svētā Marka Sīrijas pareizticīgo klosterī, zinātniekiem at­vērās acis. Slavenais orientālists Viljems F. Olbraits nesvār­stīdamies nosauca šos tīstokļus par «mūsu gadsimta vislie­lāko atradumu».

Lieta tāda, ka tīstokļi satur Vecās Derības tekstus no 3. vai 2. gadsimta pirms m. ē. Tā kā visvecākais noraksts, kādu līdz šim bija izdevies atrast, radies tikai mūsu ēras 9. gad­simtā, šiem tīstokļiem ir nenovērtējama nozīme kā salīdzino­šās filoloģijas pētījumos, tā arī daudzu strīdīgu vai neiz­protamu Bībeles fragmentu iztulkojumā.

Kņada, kas sacēlās ap šiem tīstokļiem, un tāpat vēsts, kāda cena par tiem tiek maksāta (amerikāņi par sešiem tīstokļiem samaksāja 250 tūkstoš dolāru), sasniedza arī Arābijas tuk­snesi. Neapdzīvotajos Nāves jūras klinšājos tagad ņudzēt ņu­dzēja beduīni, kuri izvandīja visas tur atrodamās alas un aizas. Rezultāti bija neparasti bagātīgi. Divdesmit piecās alās viņi atrada pāris simtu tīstokļu, kā arī tūkstošiem ar ebreju, aramiešu un grieķu rakstu zīmēm aprakstītu sadriskātu frag­mentu. Tālākie meklējumi, ko jau sistemātiski un zinātniski veica arheoloģiskās ekspedīcijas, sniedz arvien jaunus atra­dumus.

Šobrīd atrasts jau tik milzīgi daudz materiāla, ka, pēc zi­nātnieku vērtējuma, paies vismaz piecdesmit gadu, iekams šie teksti tiks sakārtoti un zinātniski apstrādāti. Bet jau tagad zināms, ka starp tiem ir Jesajas grāmata, Habakuka grāmatas komentāri, kā arī apokaliptiskais vēstījums par «Gaismas dēlu karu pret tumsības dēliem».

Protams, radās intriģējošs jautājums, kādā kārtā šie svētie raksti varēja nokļūt neapdzīvotajās Nāves jūras piekrastes alās. Ar šo problēmu 1951. gadā nodarbojās speciāla arheo­loģiska ekspedīcija, kura drīz vien publicēja sava darba re­zultātus.

Netālu no Nāves jūras alām atrodas drupas, kuras daudzus gadus tika uzskatītas par romiešu cietokšņa paliekām. Arābi tās nosauca par Hirbet-Kumranu. Drupas saglabājušās no kādreizēja celtņu kompleksa, kas bijis būvēts no aptēstiem akmeņiem un apjumts ar palmu stumbriem, niedrēm un dū­ņām. Arheologi atraktajās drupās konstatēja kādreizēju ēdam­zāli, guļamtelpas, virtuves, amatnieku darbnīcas, atejas, no­liktavas, kā arī divus rituālām vajadzībām paredzētus peld­baseinus.

Vissvarīgākais atklājums tomēr bija par skriptoriju no­saukta zāle, kur pārrakstītāji izgatavojuši svēto rakstu ko­pijas. Tur saglabājušies akmens galdi ar soliem, bet, pats galvenais, — vairākas bronzas un māla tintnīcas, kurās bija atrodamas pat tintes paliekas. Pazemes noliktavās keramisku lausku kaudzēs atrada neskartus tādus pašus cilindrveida māla traukus, kādos bija uzglabāti agrāk uzietie tīstokļi. Tāpēc nav nekādu šaubu, ka tīstokļi piederējuši tiem cilvēkiem, kuri dzī­vojuši šajās telpās.

Starp citu, gruvešos atrada arī daudz monētu. Vecākā no tām bija datēta ar 125. gadu pirms m. ē., jaunākā — ar mūsu ēras 68. gadu. Ugunsgrēka pēdas liecina, ka noslēpu­mainās būves šajā gadā varmācīgā kārtā gājušas bojā.

Arheologi nonāca pie slēdziena, ka šeit mitinājušies ebreju jesejiešu sektes locekļi, kuri, glābdamies no sinedrija vajā­šanām, aizbēguši no Jeruzalemes. Šī tēze balstījās ne tikai uz visumā pārliecinošiem arheoloģiskiem atradumiem, bet arī uz seno ceļotāju un vēsturnieku liecībām. Tā, piemēram, ro­mietis Plīnijs Vecākais stāsta, ka, uzturēdamies Palestīnā, viņš apmeklējis arī lielu jesejiešu klosteri pie Nāves jūras. Droši vien tas būs bijis tas pats klosteris, kura drupas atraka Hir- bet-Kumranā. Par jesejiešiem raksta arī ebreju vēsturnieks Jozefs Flāvijs un filozofs Filons no Aleksandrijas.

Drupās atrastā monēta no mūsu ēras 68. gada ļauj mums iedomāties, kas noticis ar šo klosteri. Jeruzalemē uzliesmoja ebreju tautas sacelšanās. Pret dumpiniekiem nosūtīja X Ro­mas leģionu, kas bija pazīstams ar savu nežēlību. Pēc Jeruza­lemes svētnīcas nodedzināšanas un sacelšanās asiņainās apspiešanas jesejiešiem par savu likteni nevarēja būt nekādu ilūziju. Leģionāri izlaupīja zemi un pamazām tuvojās arī klos­terim. Sektes locekļi vispirms parūpējās par svēto rakstu glābšanu. Vērtīgos tīstokļus viņi salika māla traukos un pa­slēpa vientuļās klinšu alās, cerēdami nākotnē, kolīdz aprim­sies kara vētra, atkal atsākt savu darbību.

Alās atrasto dokumentu vidū sevišķi liela nozīme ir tīstok­lim, kas ietver jesejiešu rituālos priekšrakstus, ticējumus, mo­rālās pamācības un organizatoriskos principus. No šā doku­menta redzams, ka viņi pieturējušies pie mantas kopības. Katru dienu, saulei rietot, sektes locekļi ietērpušies svētku drānās, baseinā saņēmuši ikdienišķo kristīšanu un pēc tam sēdušies pie kopējā vakariņu galda, kur sektes vecākais pirms azaida svētījis maizi un vīnu. Jesejieši, starp citu, slu­dinājuši mīlestību pret savu tuvāko, cildinājuši nabadzību, skubinājuši apdāvināt trūkumcietējus, nosodījuši verdzību un ticējuši dieva svaidītā, lielā taisnības sludinātāja atnākšanai, kurš nodibinās jaunu kārtību zemes virsū.

Kāda iemesla pēc senais tīstoklis izraisījis tik kvēlus strī­dus? Vislielākā nozīme šeit tam, ka jesejieši visādā ziņā ir tik pārsteidzoši līdzīgi pirmajiem kristiešiem.

Tāpēc grupa orientālistu ar Dipon-Sommeru priekšgalā iz­teikuši uzskatu, ka jesejieši ir tieši tā vienojošā saikne starp jūdaismu un kristietību, kuras trūkumu zinātne tik asi izjutusi.