Bībeles stāsti

ABSALOMA DUMPIS.

Absalomu Izraēlā daudzinaja ka visskaistāko vīrieti visa zeme. Visam viņa izskatam piemita cildenums: stalts augums, izteik­smīgas acis un vīrišķīga, pareizi veidota seja. Bet vislielākais viņa greznums bija nevaldāmi kuplie, spožie mati. Tā kā Absaloms bija pakalpīgs un laipns pret ik­vienu pat no mazajiem |audīm, tad viņš ātri k|uva par tautas mīluli. Kad Absaloms, izgreznojies un rotām mir­dzot, kaujas ratos joņoja pa pilsētu, bet viņam pa priekšu traucās miesas sardze, kas sastāvēja no piecdesmit atla­sītiem karavīriem, pūlis ielās uzgavilēja. Sievietēm viņš bija pasaku princis, pēc kura tās slepeni ilgojās, vīrie­šiem — Izraēla gods un cerība.

Ar laiku viņš kļuva arī par tēva galveno mīluli un lepnumu. Dāvids Absalomam atļāva visu, piemiedza acis pret viņa vieglprātību, izšķērdīgo dzīves veidu, lielību un tiekšanos pēc ārēja spožuma. Mīlestība pret dēlu tik lielā mērā apstulboja ķēniņu, ka viņš visus brīdinājumus un kritiskas piezīmes uzklausīja ar nesatricināmu vienal­dzību.

Dāvids nepamanīja, ka zem jaunekļa ārējā skaistuma un spožuma apvalka slēpjas tieksme uz vismelnāko nodevību. Absalomam bija jau trīsdesmit gadu, un viņš alka pēc ķēniņa troņa. Dzīdamies pēc šā mērķa, viņš darīja visu, lai izdabātu pūlim. Viņš staigāja pa ielām un skūpstīja ikkatru, kurš vien viņu bija pasveicinājis. Ļaudis sajūsmā tērgāja: raugi, tas ir mūsu cilvēks. Tāpat viņš bieži uztu­rējās pilsētas vārtu tuvumā, kur Dāvids izsprieda tiesu. Tos, kuriem spriedums bija izrādījies nelabvēlīgs, Absa- loms noveda sāņus un paskaidroja, ka ķēniņš rīkojies ne­taisnīgi un viņš, Absaloms, gan būtu to izšķīris citādi. Sādā viltīgā veidā viņš sēja neapmierinātību pret ķēniņu, pats iegūdams aizvien vairāk piekritēju.

Absaloms pamazām ar savām intrigām apvija visu Iz­raēlu. Ar slepenu sūtņu palīdzību viņš sakūdīja zieme]u ciltis, un tās bruņotas sacelšanās gadījumā apsolīja viņam savu atbalstu. Ziemeļnieki vēl aizvien Dāvidu uzskatīja par uzurpatoru un nebija piedevuši, ka viņš gāzis tiem tuvo Saula dinastiju. Iesīkstējušais ienaids un nicināšana pret Jūdas cilti dienvidos neļāva tiem samierināties ar to, ka šīs cilts ķēniņš bija kļuvis par valdnieku visā Izraēlā.

Absaloms palūdza tēvam atļauju doties uz Hebronu, kur viņš gribot upurēt Jahvem pateicībā par to, ka drīkstējis atgriezties Jeruzalemē. Dāvids atļāva, un Absaloms, ko pavadīja divi simti viņa piekritēju, nekavējoties devās ceļā. Ieradies Hebronā, viņš izsūtīja vēsti pārējiem sazvēr­niekiem un drīz vien sapulcināja lielu karaspēku, kurā ietilpa gandrīz visu ziemeļu cilšu pārstāvji. Dumpinieki iecel a Absalomu par ķēniņu, un viņš steidzīgā pārgājienā devās uz Jeruzalemi.

Dāvids par bīstamo sacelšanos uzzināja pēdējā mirklī. Lielās izbailēs viņš atstāja galvaspilsētu un kājām bēga Jordānas virzienā. Viņu pavadīja seši simti veco ieroču biedru, kā arī abas ķēniņam uz dzīvību un nāvi padevīgās filistiešu vienības. Tāpat viņš bija sapulcējis visu savu ģimeni, atstādams pilī tikai desmit piegulētājas, lai tās uzraudzītu māju. Arī virspriesteri Cadoks un Abjatārs kopā ar visiem citiem priesteriem pievienojās bēgļiem un paņēma līdzi pat derības šķirstu.

Ceļā Dāvids atguva garīgo līdzsvaru un nekavējoties sāka rīkoties, lai aizstāvētu troni. Vispirms viņš lika pries­teriem atgriezties Jeruzalemē un ar spiegu palīdzību viņam ziņot par visu, kas tur notiek. Atvadīšanās bija ļoti sāpīga. Ķēniņš un viņa tuvinieki aiz liela žēluma sāka raudāt, par skumju zīmi apsedza galvas ar apmetņiem un basām kājām uzkāpa Eļļas kalnā, no kurienes varēja re­dzēt attālināmies derības šķirstu kopā ar priesteriem. Bēgļi bija zaudējuši galvaspilsētu, dzimto māju un vis­svētāko kulta priekšmetu. Priekšā viņiem pletās ilgi un nedroši bezpajumtes klaiņojumu ceļi.

Drusku vēlāk Dāvids uzzināja, ka Absaloma padom­devējs ir Ahitofels. Tas bija ar savu atjautīgo prātu pazīs­tams vīrs, un šī vēsts Dāvidu ne mazumu satrauca. Ahi- tofela padomu iedvesmotais Absaloms varēja kļūt patiesi bīstams. No tā vajadzēja izsargāties. Ķēniņš, kurš kara viltībās bija visai izmanīgs, nosprieda pielietot divkosīgu paņēmienu. Viņš uzdeva savam visuzticīgākajam padom­niekam Hušajam atgriezties Jeruzalemē un, izliekoties par Dāvida ienaidnieku, iemantot Absaloma uzticību. Pēc tam viņam vajadzēja iebilst pret visiem Ahitofela dotajiem pa­domiem un ar virspriesteru palīdzību ziņot Dāvidam par slepenajiem dumpinieka plāniem. Kad Absaloms ieņēma galvaspilsētu, viņš nemaz nenoģida, ka ap viņu savijies spiegu un viltus draugu neredzamais tīkls.

Tālākajā ceļā Dāvids kādu dienu nonāca pie Bahurimas pilsētas benjamīniešu zemē. Tur viņu sastapa kāds vīrs no Saula cilts, vārdā Simejs, un, apmētādams ķēniņu ar akmeņiem, nozākāja viņu šādiem vārdiem:

«Ej ārā, ej projām, tu asinskārīgais vīrs, tu ļaundari! Tas kungs tev tagad liek nest visu Saula nama asins pa­radu, ka vieta tu esi uzkundzējies par ķēniņu. Bet tagad tas kungs nodod ķēniņa valsts varu tava dēla Absaloma rokā, un, redzi, nu tu pats tagad esi nelaimē, jo tu esi asinskārīgs vīrs!»

To izdzirdējis, Dāvida uzticamais kalps Abisajs ķēni­ņam teica:

«Kāpēc šis sprāgušais suns lād manu kungu un ķēniņu? Atļauj man noiet tur pāri pie viņa un viņam noraut

galvu!»

Bet Dāvids nomierināja savu sašutušo piekritēju, jo ne­gribēja, ka pasliktinātos viņa jau tā nelāgās attiecības ar ziemeļu ciltīm. Dāvids turpināja savu ceļu, bet Simejs, tagad kļuvis jau pavisam pārdrošs, iedams ofcā pusē gar kalna klintāju, izkliedza visnekrietnākos apvainojumus un meta uz Dāvidu ar akmeņiem, tā ka miesassargiem vaja­dzēja viņu aizsegt ar vairogiem. Tikai pēc tam, kad bēgli jau bija pārgājuši pāri Jordānai, saniknotais Simejs atgriezās savās mājās.

Absaloms tajā pašā laikā Jeruzalemē sasauca kara pa­domi, lai apspriestu tālākos plānus. Ahitofels ieteica Absalomam par uzvaras zīmi pārņemt ķēniņa piegulētājas, bet pats apsolīja nekavējoties doties pakaļ Dāvidam un nogalināt viņu, iekams tas paguvis organizēt pretestību. Bet Hušajs, kurš atbilstoši izstrādātajam plānam bija

iemantojis Absaloma uzticību, kategoriski iebilda. Viņš vērsa uzmanību uz to, ka Dāvids ir pieredzējis karava­donis, jo sevišķi pēkšņās uzbrukuma kaujās. Neraugoties uz vājajām vienībām, kas bija Dāvida rīcībā, viņš varot Ahitofelu sakaut, un tad satrauktās ziemeļu ciltis aši at­kristu no Absaloma. Hušajs savukārt ieteica vispirms savākt no visa Izraēla zemessargus un tad ar lielu, labi organizētu karaspēku doties izšķīrējā kaujā.

Sāds rīcības plāns patika gan Absalomam, gan visai kara padomei. Ahitofels uzminēja Hušaja slēptos nolūkus, bet, tā kā viņa iebildumus neuzklausīja, apsedloja ēzeli un atgriezās savās mājās, kur aiz izmisuma pakārās.

Virspriesteri Dāvidam ziņoja par apspriedes iznākumu, un viņš izmantoja laiku, lai sapulcinātu pēc iespējas vai­rāk karaspēka. Izraēlā viņam vēl bija ne mazums piekri­tēju. Daudz jauniešu stājās viņa karaspēka rindās, bet bagātie piekritēji, kā Sobijs, Mahīrs un Barsilajs, apgā­dāja viņu ar segām, māla traukiem, kviešiem, miežiem, miltiem, putraimiem, pupām, lēcām, grauzdētiem griķiem, medu, sviestu, aitām un teļiem.

Pēc kāda laika Absaloms pārcēlās pāri Jordānai, un viņa karaspēks apmetās Gileādā. Bija pienācis izšķīrējas cīņas bridis. Dāvids, kurš vēl aizvien mīlēja savu sadum­pojušos dēlu, jo stingri pavēlēja saudzēt Absaloma dzīvību.

Kauja beidzās ar dumpinieku pilnīgu sakāvi. Absaloms, sēdēdams uz zirgēzeļa, paauļoja zem žuburaina ozola kup­lajiem zariem un ar matiem aizķērās tajos. Zirgēzelis aiz- lēkšoja tālāk, bet Absaloms palika karājamies ozolā. Joābs, nepaklausīdams Dāvida pavēlei, ar trim šķēpiem izdūra viņam cauri, bet desmit viņa ieroču nesēji vēl kon­vulsijās drebošo ķermeni sakapāja ar zobeniem. Absaloma līķi iemeta kādā bedrē mežā un apkrāva ar akmeņiem.

Dēla nāve Dāvidam sagādāja lielas sāpes. Apklājis galvu ar apmetni, viņš raudāja un vaimanādams sauca:

«Mans dēls Absalom! Manu dēliņ! Mans dēls Absaloml Kaut jel kāds būtu man ļāvis mirt tavā vietā! Ak, Absa­lom, manu dēliņ! Mans dēls!»

Un tā viņš vaimanāja augu dienu, līdz beidzot Joābs saskaitās un noburkšķēja, ka ķēniņam ienaidnieki acīm­redzot ir mīļāki nekā draugi, kuri viņa dēļ uz spēles likuši savu dzīvību.

Dāvids nolēma atgriezties galvaspilsētā. No visām pu­sēm pie viņa tagad steidzās piekritēji, lai piedalītos uzva­ras gājienā. Dāvids vēl nebija paguvis pāriet pāri Jordā- nai, kad sāka parādīties ari nesenie pretinieki, lai zemotos uzvarētāja priekšā un izlūgtos piedošanu. To vidū bija arī Saula dzimtas piederīgais Ciba ar saviem divpadsmit dēliem, kā ari Simejs, kurš ķēniņu bija tik ļoti nozākājis viņa bēgļu ceļos. Pēc Simeja lūguma ķēniņš viņam ne tikai piedeva šo pārkāpumu, bet pat apzvērēja, ka nekad netīkos pēc viņa dzīvības.

Tāpat Dāvids nolēma atlīdzināt tiem, kuri grūtā brīdī bija saglabājuši uzticību viņam. Sevišķi pateicīgs ķēniņš bija Barsilajam, kurš viņu tik devīgi bija apgādājis ar pārtiku.

«Tu nāc kopā ar mani,» ķēniņš Barsilajam teica, «celsi­mies pāri upei, jo es gribu tevi pie sevis Jeruzalemē uz­ņemt, apgādāt un par tevi rūpēties tavās vecuma dienās.»

Bet Barsilajs viņam atbildēja:

«P.s šodien jau esmu astoņdesmit gadu vecs, vai es vēl varētu izšķirt, kas ir labs un kas ir ļauns. Un vai tad tavs kalps vēl varētu kaut cik sagaršot, ko es ēdīšu vai arī ko dzeršu? Vai tad es vēl varētu sadzirdēt, ko dzied dziedā­tāji un dziedātājas? Un kādēļ tad vēl man piedevām ir jākļūst par nastu manam kungam un ķēniņam? Tavs kalps ies tev līdzi mazu gabaliņu pāri Jordānai, bet kādēļ tu, ķēniņ, gribi man rādīt tik daudz žēlastības? Lūdzu, atļauj savam kalpam griezties atpakaļ, lai es varu savā dzimtajā pilsētā pie sava tēva un savas mātes kapa mirt!»

Toties Barsilajs palūdza, lai Dāvids savā galmā pie­ņemtu viņa dēlu Kimhamu.

Apskāvis sirmgalvi, Dāvids pārcēlās pāri Jordānai un devās tālāk uz galvaspilsētu. Ceļā izcēlās strīds starp izraēliešiem un jūdiem par to, kāda vieta tiem pienāktos svinīgajā gājienā. Senie pretinieki, atsaukdamies uz savu desmitkārtējo skaitlisko pārsvaru, pieprasīja sev priekš­roku, bet jūdi tos stingri noraidīja, ne soli nepiekāp­damies.

Drīz vien Izraēla vīri benjamīnieša Šebas vadībā sacē­lās otro reizi. Dumpi apspiest Dāvids uzdeva karavadonim Amasam, par ko Joābs bija greizsirdīgs. Sastapis savu sāncensi uz ceļa, Joābs to it kā apsveicinoties liekulīgi apskāva, bet izdevīgā mirklī grāba aiz rīkles un nodūra ar zobenu, pamezdams līķi guļam uz ceļa. Tikai sveši garāmgājēji noslepkavoto aiznesa tuvējā laukā un apklāja ar uzmetni. Joābs tolaik jau bija ieguvis tādu svaru, ka

Dāvids neiedrošinājās viņu sodīt, lai gan savā sirdī nekad tam šo slepkavību nepiedeva.

Seba ar dumpiniekiem patvērās Abela-Bet-Maāhas cie­toksnī. Tā iedzīvotāji, gribēdami paglābties no iznīcinā­šanas, nokāva viņu un nogalinātā galvu pārmeta pāri mūrim par zīmi, ka viņi padodas. Tā beidzās otrais zie­meļu cilšu dumpis pret Jūdas virskundzību.

Atgriezies Jeruzalemē, Dāvids nokārtoja savas galma lietas. Desmit piegulētājas, kuras bija izvarojis Absaloms, viņš ieslodzīja atsevišķā namā, kur tām kā atraitnēm va­jadzēja dzīvot līdz sava mūža galam.