Bībeles stāsti

DAVIDS APRAUD SAULA UN JONATĀNA NĀVI.

Par traģiskajiem notikumiem Jezreēlas ielejā Dā­vids uzzināja, kad viņš atgriezās Ciklagā pēc karagājiena pret amelekiešiem. Viņam pie kājām metās kāds cilvēks sadriskātās drēbēs un ar pīšļiem ap­kaisītu galvu. Raudādams un vaimanādams tas izdvesa vēsti par Saula, Jonatāna un divu citu ķēniņdēlu nāvi. Svešinieks izrādījās kāds amelekietis, kurš kā algotnis bija kalpojis Izraēla karapulkos un piedalījies nelaimīgajā kaujā. Viņš pastāstīja, ka pēc Saula vēlēšanās nodūris ievainoto ķēniņu ar zobenu un kā pierādījumu saviem vār­diem pasniedza Saula amata nozīmes — diadēmu un roku sprādzes. Visu šo stāstu atnācējs bija izdomājis, cerē­dams, ka Dāvids viņam atlīdzinās par sava ienaidnieka nogalināšanu. Patiesībā, no kaujas lauka bēgdams, amele­kietis bija atradis Saula līķi un pirms filistiešu ierašanās norāvis tam amata nozīmes. Taču savos aprēķinos gudri­nieks vīlās, jo Dāvids lika viņu nonāvēt tāpēc, ka tas bija iedrošinājies pacelt roku pret iesvaidīto ķēniņu.

Saula bēdīgais gals Dāvidu ļoti skumdināja, jo tas no­zīmēja arī pirmās apvienotās izraēliešu valsts bojā eju. Bet Jonatāna nāve viņam sagādāja dziļu personisku izmi­sumu. Dāvids taču zaudēja vienīgo īsti uzticamo draugu, kurš viņu nepameta pat visgrūtākajos dzīves brīžos, tik nesavtīgu draugu, kāds dzīvē reti sastopams. Neviens Dāvida sirdī nespēs aizvietot Jonatānu.

Dāvids raudāja un mocījās neremdināmās sāpēs, dau­zīja galvu pret sienu, saplēsa drēbes sev mugurā, un kopā ar viņu žēli vaimanāja arī viņa ieroču biedri un ģimene. Līdz pat vakaram neviens neņēma ne kumosa mutē, ne­viens cauru nakti neaizvēra acu. Nākamajā rītā Dāvids ar salauztu sirdi, klusēdams un ciešanu izmocīts, klaiņoja pa istabām. Bet tad viņš pasniedzās pēc savas iemīļotās kokles un, ar pirkstiem stīgas strinkšķinādams, sirdi aiz­kustinošā elēģijā pauda savu izmisumu:

«Tavs krāšņums, ak Izraēl, ir kritis tavos kalnos,

Ak, kā ir krituši varoņi!

Tikai nepaudiet to Gatā,

Nesludiniet to kā prieka "vēsti Aškelonas ielās,

Lai filistiešu meitas nepriecājas,

Lai neapgraizīto meitas negavilē!

Jūs, Gilboa kalni,

Lai nekrīt uz jums ne rasa, ne lietus,

Lai uz jums nav tīrumu,

No kurienes nāk augļu pirmaju upuru dāvanas,

Jo tur guļ nomesti varoņu vairogi, ari Saula vairogs, Ko neviens vairs nesvaidīs ar elļul

Bez caururbto asinīm un varoņu miesu taukiem Nekad neatlaidās Jonatāna stops,

Un nekad neatgriezās bez uzvaras laupījuma mājās Saula zobens.

Sauls un Jonatāns, tik mīlami un dārgi,

Dzīvībā un nāvē tie netika šķirti;

Viņi bija ātrāki nekā ērgli un stiprāki nekā lauvas!

Ak Izraēla meitas! Raudiet par Sauļu, Kas jūs tērpa dārgā purpurā

Un greznoja jūsu tērpus ar mirdzoša zelta rotājumiem! Ak, kā šie varoņi ir krituši cīņas karstumāl Uz taviem kalniem nodurts guļ Jonatāns! Man tevis žēl, mans brāli Jonatāni Tu biji man ļoti mīļš!

Tava mīlestība man bija daudzkārt dārgāka

Nekā sievu mīlestība!

Ak, kā šie varoņi ir krituši,

Un kā kara ieroči ir cīņā gājuši bojā!»

(2. Samuēla grāmata, 1. noda|a, 19.—27. pants.J