Bībeles stāsti

SIMSONA VARONĪGĀ NĀVE.

Filistieši nolēma at­zīmēt uzvaru par savu visniknāko ienaidnieku dieva Dagona templī ar upurējumiem un lielām dzīrēm. Templis bija augsta, varenu pīlāru bal­stīta celtne. Plašo pagalmu apjoza kolonnas, portiki pir­majā stāvā un lodžijas augstākajos. Tur pulcējās līksmo dzīrotāju pūļi. Filistieši, kuriem tik ļoti patika uzdzīvot un iedzert, tempa ne tikai vīnu, bet ari alu. Dzīres ritēja pilnā sparā, kņada kļuva aizvien skaļāka, un apkalpotā­jiem bija ko noskraidīties, lai visiem pagūtu piepildīt kausus.

Jau krietni iesilušiem dzīrotājiem pēkšņi sagribējās, lai Simsons tos uzjautrinātu ar mūziku. Tāpēc sagūstīto ienaidnieku uzveda no pazemes un viņam rokās iespieda septiņstīgu kokli. Aklais milzis, kuram diendienā vaja­dzēja strādāt pazemojošo un grūto darbu, griežot dzirn­akmeņus, nostājās templī netālu no divām kolonnām un pazemīgi uz stīgām strinkšķināja melodiju, ko kādreiz bija dziedājusi viņa māte. Taču plītnieki viņā nemaz ne­klausījās. Tie bija likuši atvest uzvarēto pretinieku vienīgi tāpēc, lai papriecātos par viņa pazemojumu un tādā kārtā gandarītu visus tos baiļu un pārestību brīžus, ko viņš tiem bija sagādājis.

Bāls kā nāve, ar tukšiem acu dobumiem Simsons pacie­tīgi panesa ņirgāšanos. Viņš šķita nevarīgs un garīgi sa­lauzts. Neviens pat nenoģida, kas notiek viņa dvēselē. Tā­pat neviens neievēroja, ka viņam atauguši agrākā matu vērpete, viņa milzu spēka avots.

Lūpas čukstā kustinādams, Simsons griezās ar lūgsnu pie Jahves:

«Tu, ak kungs, mans dievs! Lūdzu, piemini mani un dari mani stipru kaut jel vēl šo reizi, ak dievs, ka es varu atriebties kaut vai tikai par vienu no manām abām acīm šiem filistiešiem!»

Un tad viņš sacīja puisim, kas viņu bija uzvedis no pazemes:

«Palaid mani vaļā, jo es gribu aptaustīt šos stabus, uz kuriem šis nams ir celts, un pret tiem atspiesties!»

Puisis izpildīja viņa lūgumu. Tad Simsons ar rokām sagrāba abas kolonnas un skaļā balsī iesaucās:

«Lai tad arī mirst mana dvēsele kopā ar filistiešiem!»

Dagona templī iestājās pēkšņs klusums, visi pielēca kā­jās un ar izbailēm blenza uz aklo vīru. Bet Simsons šajā mirklī, sasprindzinājis visus spēkus, sakratīja pīlārus.

Templis ar baismīgu dunoņu sagruva, aprakdams zem sa­vām drupām gan Simsonu, gan arī visus trīs tūkstošus filistiešu, kuri tobrīd tur atradās.

Jūdi izpirka Simsona līķi, gribēdami godināt varoni, kurš labāk gāja nāvē, nekā dzīvoja nebrīvē un pazemoju­mos. Simsonu apbedīja viņa tēva Manuas kapenēs un kopš šā laika ar lepnumu atcerējās viņa dzīves stāstu.