Salamans mantojumā saņēma spēcīgu valsti, kas dzīvoja labklājībā un mierā. Pakļautās un paverdzinātās kaimiņu tautas vairs nebija bīstamas. Ar Tīras bagāto ķēniņu Hīrāmu vēl aizvien spēkā bija Saula noslēgtais draudzības līgums. Turklāt jaunais ķēniņš
guva izcilus diplomātiskus panākumus, jo faraons atdeva viņam par sievu savu meitu, kā pūru tai līdzi dodams filistiešiem atņemto Gezeras pilsētu. Saradošanās ar Ēģiptes valdnieku dinastiju nodrošināja Salamana valsts dienvidu robežas un palielināja tās politisko spēku.
Ebreju ciltis pirmo reizi kopš neatminamiem laikiem varēja netraucēti nodoties mierīgam darbam. Atmiņas par šiem labklājības laikiem saglabāsies no paudzes paaudzē, un viens no vēlākajiem hronistiem uzrakstīs šādus cildinājuma vārdus:
«Un ikviens Jūdā un Izraēlā dzīvoja droši, zem sava vīna koka un zem sava vīģes koka sēdēdams, no Danas līdz pat Bēršebai it visu Salamana dzīves laiku.»
Salamans izrādījās ne tikai veikls diplomāts, bet arī rūpīgs valsts saimnieks. Augstākos pārvaldes amatos viņš iecēla savus uzticīgos piekritējus un draugus. Tādā kārtā kanclera, galma pārrauga, karaspēka virspavēlnieka, apsardzes priekšnieka, rakstvežu, sekretāru, kā arī galvenā klaušu un nodevu pārziņa amati atradās pilnīgi drošu un pārbaudītu cilvēku rokās.
Rūgtās pieredzes mācīts, ķēniņš turklāt centās nostiprināt savu varu, vājinot Izraēla ciltis. Sajā nolūkā viņš sadalīja valsti divpadsmit administratīvos apgabalos, kuri tikai daļēji sakrita ar atsevišķo cilšu teritorijām. Katra apgabala priekšgalā viņš nolika savu pārvaldnieku un garnizona pavēlnieku.
Apgabaliem vajadzēja pēc kārtas katram vienu mēnesi piegādāt galmam un karaspēkam pārtiku.
Dziļas pārmaiņas tika izdarītas arī karaspēkā. Dāvids paļāvās tikai uz kājniekiem un pats jāja uz ēzeļa. Tāpēc Salamans mantojumā saņēma novecojušu, laika vajadzībām vairs neatbilstošu karaspēku. Tagad, salauzdams dziļi iesakņojušos izraēliešu aizspriedumus pret zirgiem, viņš noorganizēja spēcīgu jātnieku korpusu, kurš sastāvēja no četrpadsmit tūkstošiem kaujas ratu. Tāpat viņš uzlaboja karaspēka apgādi, ieviešot kravas ratus ar zirgu vilkmi. Bez tam Salamans dažādās Izraēla pilsētās uzbūvēja zirgu staļļus, starp citu, arī Megidā, kur tika izvietota viena no visspēcīgākajām jātnieku vienībām. Barību un salmus zirgiem pēc kārtas vajadzēja piegādāt atsevišķiem valsts apgabaliem. Pateicoties šiem pasākumiem, Izraēla ķēniņa vara pieauga spēkā, un Salamans tika izdaudzināts par gudru valdnieku.