Bībeles stāsti

CEĻĀ UZ KADEŠU.

Izraēlieši Sinaja kalna pakājē nodzīvoja veselu gadu. Un kādas milzīgas izmai­ņas notika šajā laikā! Pateicoties Mozum, bēgļu

- 'bezveidīgā masa kļuva par ierēdņu hierarhijas

vadītu sabiedrību. Kopdzīves normas regulēja tiesiski priekšraksti, bet Jahves kults ieguva konkrētus ietvarus, izveidojot reliģiskus iestādījumus, priesteru amatus un liturģiskas ceremonijas. Tāpat nostiprinājās klejotāju dro­šība, jo tika nodibināts regulārs karaspēks, kurā valdīja disciplīna un kārtība. Atsevišķas ciltis soļoja noteiktā ierindā zem saviem karogiem un savu virsnieku vadībā. Tātad pie Sinaja kalna iezīmējās nākamās Izraēla tautas sākotnējie pamati, un pāri cilšu sadrumstalotībai pacēlās vispārības intereses un vispārības mērķi.

Paveicis šo diženo vēsturisko darbu, Mozus jutās pietie­kami spēcīgs, lai pamēģinātu iekarot Kānaānu. Taču izraēliešu vidū nebija neviena, kurš zinātu ceļu uz šo Ap­solīto zemi. Bet mežonīgajos kalnājos un bezgalīgajos tuksnešu klajumos viegli varēja apmaldīties vai iekrist beduīnu laupītāju slazdos. Mozus apzinājās šīs briesmas un tāpēc meklēja pavadoni, kas labi pazītu apvidu, pa kuru vajadzēja pārvietoties. Noderīgs šim uzdevumam varēja būt viņa svainis un priestera Jetrus dēls midiānie- tis Hebabs. Bet tas negribēja šķirties no savas ģimenes. Tikai pēc ilgas tiepšanās un kaulēšanās, kad Mozus Hebabam bija apsolījis krietnu daļu no Kānaānā paredzamā laupījuma, svainis beidzot apsolījās būt par pavadoni.

Gaismiņai austot, divas sudraba taures nopūta jundu un izraēlieši, novākuši teltis, nostājās pārgājienam. Gara vir­tene tuksneša klejotāju noteiktajā kārtībā devās ceļā. Priekšgalā soļoja Ievīti, uz kārtīm nesot derības šķirstu, izjauktās svētnīcas telts atsevišķas daļas un rituālos trau­kus. Aiz viņiem gāja atsevišķas ciltis zem saviem karo­giem, bet nopakaļ dzina milzīgus ganāmpulku un nastu nesēju ēzeļu barus. Gājienu apsargāja bruņotas apsardzes vienības un iepriekš izsūtītie izlūki.

Pēc trim pārgājiena dienām pa saulē izkveldēto tuksnesi izraēlieši atkal sāka kurnēt un gauzties par Mozu. Tā kā bija aizliegts kaut dzīvniekus, viņiem vajadzēja pārtikt tikai ar mannu, kas visiem jau bija apnikusi. Turklāt kādu dienu apmetnē izcēlās ugunsgrēks, kurā sadega daudz vērtīgu mantu. Sūras piepūles, bada un ciesto zaudējumu nomāktie ļaudis paguruši sēdēja pie teltīm, pārmezdami Mozum, ka viņš tos pierunājis aiziet no Ēģiptes. Ar aiz­kustinājumu viņi atcerējās vecos labos laikus, aizmirs­dami nebrīvi un vajāšanas.

«Mēs atceramies tās zivis,» viņi cits citam žēlojās, «ko mēs Ēģiptes zemē par velti ēdām, gurķus, melones, lokus, sīpolus un ķiplokus! Tagad mūsu dvēsele ir paga­lam iztvīkusi, jo nav nekā cita kā vien manna mūsu acu priekšā!»

Tautas mazdūšība, protams, dziļi aizskāra Mozu. Tā kā arī viņam sāka zust padoms, viņš sasauca vecajo apspriedi, lai pārrunātu, ko iesākt. Taču no visām raizēm viņu at­brīvoja jauns brīnums, jo apmetnē otro reizi parādījās milzīgs daudzums paipalu. Ļaudis ar prieka kliedzieniem metās tvarstīt putnus un, kāri mielodamies, remdināja iz­salkumu. Paipalu bija tik bezgala daudz, ka to gaļu varēja pat žāvēt, lai uzglabātu nebaltai dienai.

Tomēr kurnētājus un kūdītājus sagaidīja bargs sods, jo izrādījās, ka putni bijuši indīgi. Apmetnē izplatījās sēr­gas, un ļaudis mira kā mušas. Drīz vien visa apkaime bija pārklāta ar kapiem, un izraēlieši, atstādami šo bēdu un ciešanu vietu, nosauca to par «kārību kapenēm», jo šeit tika apbedīti rijībai par upuri kritušie.

Acerotā, kur tika iekārtota nākamā apmetne, notika vēl draudīgākas lietas, jo šeit dumpis izcēlās Mozus vistie­šāko tuvinieku vidū. Mirjama un Arons brālim ņēma ļaunā, ka tas apprecējis etiopieti, tātad svešas izcelsmes un ne­brīvu sievieti. Nav zināms, kādos apstākļos tas īsti noti­cis, — vai viņa pirmā sieva, priestera Jetrus meita, bija nomirusi vai arī etiopiete bija tikai piegulētāja. Taču tas nebija svarīgākais: sarūgtinājumu Možus ģimenē izraisīja fakts, ka pravietis bija pārkāpis ebreju senseno tradīciju.

So ķīviņu pamatā slēpās vēl dziļākas nesaskaņas. Pa­reģe Mirjama un augstais priesteris Arons bija neapmie­rināti ar Mozus apgalvojumu, ka Jahve runājot tikai ar viņa muti un ka vienīgi viņam esot tiesības valdīt dieva vārdā. Bet Mirjama un Arons bija pārliecināti, ka tas ir arī viņu aicinājums. Tālab viņi staigāja pa nometni, žēlo­damies:

«Vai tas kungs tiešām tikai vien ar Mozu ir runājis? Vai viņš nav arī ar mums runājis?»

Tā bija klaja sacensība varas dēļ, un Mozus nolēma to apspiest jau iedīglī. Viņš izsauca vaininiekus svētnīcas teltī, kur Jahve, runādams no mākoņa, tos jo bargi izbāra un aicināja būt paklausīgiem. Aronam Jahve pārkāpumu piedeva, bet Mirjamai, kura bija galvenā kūdītāja, uzsū­tīja spitālību un izdzina no apmetnes. Tikai pēc septiņām dienām, uzklausīdams Mozus lūgšanos, sadusmotais dievs Mirjamai atdeva veselību un atļāva atgriezties apmetnē.

Beidzot izraēlieši nonāca pie- Kānaānas dienvidus robe­žām un uzcēla apmetni Pāranas tuksnesī netālu no Kade- šas pilsētas. Līksmā satraukumā viņi tūdaļ uzskrēja aug­stā nokalnē, no kurienes pavērās skatiens uz nākamās dzimtenes pierobežas apvidiem. Kopš Ābrahāma' laikiem tur bija notikušas lielas pārmaiņas. Ielejas sedza lekns zāļu paklājs, kuru rotāja košsarkanas anemones. Lēzenās nogāzēs pletās olīvkoku, granātu un dateļu dārzi un vie­tumis pat rūpīgi iekoptas vīnogulāju plantācijas. Izraēlie­šiem, kuriem bija apnikusi tuksneša dzīves vienmuļība, šī ainava šķita neizsakāmi jauka. Priekā apskurbuši, tālā ceļa gājēji apkampās un paskubināja cits citu nekavējoties iebrukt šajā brīnumskaistajā zemē, lai to tūlīt iekarotu.

Taču Mozus bija piesardzīgs vīrs un neļāvās savu ļaužu nepārdomātajai sajūsmai. Vispirms vajadzēja izsūtīt iz­lūkus, lai izdibinātu, kāda pretestība sagaidīs iebrucējus. Sajā nolūkā viņš izvēlējās pa vienam vīram no katras cilts un aizsūtīja tos izlūkos.

«Ejiet no šejienes uz dienvidu apgabalu,» viņš pamā­cīja, «un tad virzieties augšup uz kalniem; un tad apska­tiet, kāda tā zeme un kādi tās iedzīvotāji, vai tā tauta ir stipra vai vāja; vai to ir maz vai to ir daudz.»

Izlūki bez jebkādiem kavēkļiem izpildīja uzticēto uzde­vumu. Pēc četrdesmit dienām viņi atgriezās apmetnē, kā pierādījumu Kānaānas zemes auglībai uz kārtīm atnes­dami smagus vīnogu ķekarus, granātus un sulīgas vīģes. Sie augļi izraisīja neaprakstāmu sajūsmu, un izraēlieši tagad jau uzstājīgi pieprasīja tūlīt uzsākt iekarošanu.

Taču viņu degsme drīz vien atdzisa, kad izlūki pastās­tīja, ko bija redzējuši. Viņuprāt, Kānaānas zeme gan pludot pludoja visos ilgotajos labumos, bet par tās iekaro­šanu nevarēja būt ne runas, jo robežas apsargāja vareni cietokšņi, kuru garnizoni sastāvēja no milžiem.

Tā bija nospiedoša vēsts. Nepaklausīgie izraēliešu pūļi, kas tik viegli krita no vienas galējības otrā, atkal ļāvās izmisumam.

«Kaut Ēģiptes zemē mēs būtu nomiruši,» viņi apraudāja savu likteni, «jeb kaut «labāk nomirstam te šajā tuksnesī! Un kāpēc tas kungs mūs ved uz šo zemi, lai liktu mums krist no zobena, kādēļ arī mūsu sievām un mūsu mazajiem bērniem būs jākrīt par laupījumu? Vai mums nebūtu la­bāk, ka mēs grieztos atpakaļ uz Ēģipti?»

Gaismai ataustot, kurnēšana un žēlabas augtin pieauga ar katru mirkli, līdz ļaužu baros sākās vētraini nemieri. Bļauri, pulcēdamies pūļos, pieprasīja Mozus atcelšanu un cita vadoņa ievēlēšanu, kurš ļaudis aizvestu atpakaļ uz Ēģipti.

«Celsim sev vadītāju,» viņi musināja, «un iesim atpakaļ uz Ēģipti!-»

Jozua un Kālebs, kuri bija piedalījušies izlūku gājienā, pūlējās pretoties kūdītāju prasībām un, saplēsuši savas drēbes, apgalvoja, ka ar dieva palīgu iespējams Kānaānu iekarot un ka pārējie izlūkošanas dalībnieki, ļaudamies gļēvulībai, pārspīlē šīs zemes varenību.

Tas galīgi saniknoja ļaudis. Viņus, raugi, gribot pieru­nāt doties drošā nāvē, cīnoties pret milžiem, kuri tiem uzglūn aiz bieziem cietokšņa mūriem. Ārprāta baiļu un ne­valdāma niknuma apmāti, viņi metās uz Jozuu un Kālebu, gribēdami tos nomētāt ar akmeņiem. Abi drosminieki pa­glābās, tikai patveroties svētnīcas pagalmā.

Šoreiz Jahve nosprieda izdeldēt visu Izraēla tautu, uz­sūtīdams tai mēri. Uzklausīdams Mozus lūgumu, viņš galu galā tomēr sodu mīkstināja un nosprieda, ka nevienam, kurš vecāks par divdesmit gadiem, nebūs lemta laime sa­vām acīm skatīt Kānaānas zemi. Četrdesmit gadu tiem vajadzēja vēl klīst tuksnesī un tur arī beigt savu nožēlo­jamo mūžu. Tikai tie, kuriem vēl nebija divdesmit gadu un kuri būs dzimuši un uzauguši klejotāju dzīves grūtajos apstākļos, iemantos Apsolīto zemi. Sods tomēr nebija at­tiecināms uz Jozuu un Kālebu. Kā atlīdzība par nesatrici­nāmo uzticību Jahves gādībai viņiem piekrita gods vadīt Izraēla tautas cīņu par Kānaānas iekarošanu.