BĪBELES STĀSTI

JĀZEPS VELREIZ PĀRBAUDA BRĀĻUS.

Nāka­majā dienā-Jāzeps nama pārraugam pavēlēja, lai tas atkal katram brālim maisā paslēpj naudu, bet—Benjamīna maisā teica ielikt vēl sudraba vīna kausu, pēc kura pats vairākkārt bija zīlējis nākotni.

Kolīdz Jēkaba dēli ar saviem nastu ēzeļiem atradās ār­pus pilsētas, Jāzeps tiem pakaļ nosūtīja miesas sargus. Brāļiem aiz šausmām pamira sirds, kad viņus ielenca bru­ņoti karavīri kaujas ratos. Sardzes priekšnieks ar bargu seju piegāja pie viņiem, pārmezdams, ka tie nozaguši pār­valdnieka sudraba kausu. Brāļi, protams, dedzīgi to nolie­dza un, būdami ar mieru, lai viņus pārmeklē, teica:

«Pie kura no taviem kalpiem tas tiks atrasts, tam būs mirt, un mēs būsim mūsu kungam par kalpiem.»

Bet sardzes priekšnieks paziņoja, ka viņš aizvedīšot uz cietumu tikai zagli. Un, visiem par lielu brīnumu, sudraba kausu izvilka no Benjamīna maisa! Jēkaba dēli izmisumā saplosīja savas drēbes un apraudāja savu posta likteni. Bet šajā brīdī tie atkal nepārprotami apliecināja savu godīgumu, ko Jāzeps bija gribējis pārbaudīt. Viņi nolēma nepamest Benjamīnu nestundā un kopā ar jaunāko brāli atgriezās Ēģiptes galvaspilsētā.

Pilī brāļi metās Jāzepam pie kājām, lūgdamies, lai viņš tos patur verdzībā kopā ar Benjamīnu. Taču ēģiptiešu augstmanis negribēja pieņemt viņu upuri un palika pie sava, ka sods jāizcieš tikai Benjamīnam. Tad priekšā iznāca Jūda un droši sacīja: «Ak kungs! Tu vaicāji mums par mūsu tēvu. Tas ir jau ļoti vecs, un, ja mēs atgriezīsimies bez viņa.mīļotā bērna, viņš nomirs aiz bēdām. Apžēlojies par mūsu tēvu, atlaid Benjamīnu brīvē un viņa vietā paturi par vergu mani, bet es tev uzticīgi kalpošu līdz sava mūža pēdējai dienai.»

Redzēdams, ka viņa pusbrāļi ir krietni ļaudis, Jāzeps vairs nespēja slēpt savas jūtas. Izsūtījis no istabas visus ēģiptiešus, Jāzeps atzinās, kas viņš patiesībā tāds ir. Visa viņa godība mirklī pagaisa, un viņš sāka raudāt tik skaļā balsī, ka tas bija dzirdams visā pilī.

Brāji stāvēja kā pērkona spēriena ķerti. Viņi nemaz ne­priecājās, jo bija nobažījušies, vai tikai brālis negribēs atriebties par tam nodarīto pārestību. Taču Jāzeps viņus sirsnīgi noskūpstīja, bet visciešāk apskāva Benjamīnu, savu visjaunāko brāli. Kad Jāzeps bija gana nopriecājies un noslaucījis laimes asaras, viņš paskubinošā balsī teica: «Steidzieties atgriezties pie mana tēva un sakiet viņam: To tev liek teikt tavs dēls Jāzeps: dievs mani ir nolicis par kungu visai Ēģiptes zemei; nāc pie manis un nevil­cinies! Tu dzīvosi Gošenes zemē un būsi man tuvu; ir tu, ir tavi bērnu bērni, ir tavi sīklopi, ir tavi liellopi, ir viss, kas tev pieder. Un es apgādāšu tevi tur ar uzturu, jo vēl būs pieci bada gadi, ka tu nekļūsti nabags, nedz tu, nedz tavs nams, nedz kas tev ir.»

Vēsts par neparasto sastapšanos aši kļuva zināma valdnieka pilī. Faraons savā žēlastībā atļāva Jāzepam at­vest no Kānaānas visu savu dzimtu un izsūtīt pajūgus, ar ko pārvest mantas.

Jāzeps darīja tā, kā viņa pavēlnieks bija atļāvis. Bez tam viņš devīgi apdāvināja visu savu dzimtu. Vecākajiem brāļiem Jāzeps pavēlēja izsniegt katram divas kārtas drēbju, bet Benjamīnam — piecas kārtas vislabāko drānu un trīs simti sudraba gabalu un tēvam nosūtīja ne tikai drēbes un naudu, bet arī daudz citu Ēģiptes bagātību. Dā­vanas sakrāva uz desmit ēzeļiem, bet desmit ēzeļu mātes veda kviešus, kā arī citu pārtiku, lai Jēkaba ļaudīm pār­celšanās laikā nevajadzētu badoties.

Kad dēli atgriezās Kānaānā un izstāstīja tēvam visu faraona galmā pieredzēto, viņš sākumā negribēja ticēt un, tikai ieraugot atvestās dāvanas, atžirga garā. Aiz prieka raudādams, Jēkabs izsaucās:

«Pietiek! Mans dēls Jāzeps vēl ir dzīvs. Es celšos, lai viņu redzētu, pirms mirstu.»