Soneti

Vai, baidoties no asarām, kas 1ās

Pār vaigiem atraitnei, tu vientuļš kļuvi?

Kā sieva daba tevi apraudās,

Ka tu to atstūmi un neieguvi.

Bet kur lai bēdās mieru meklē tā,

Ja ēnu pat tu neatstāj mums teju,

Kad allaž sērotāja mirstīgā

Var bērnos skatīt aizgājēja seju?

Vai tad, kad izšķērdētājs bojā ies,

Tā īpašumam ari jāiet bojā?

Bet tavai dailei nav kur patverties,

Ja tevi neauglīgu aizsauks projām.

Nē, tāds pret citiem mīlas nesajūt,

Kas spēj tik nežēlīgs pret sevi būt!