Soneti

Bez vainas tu, kaut ari paļas krīt,

Jo daiļumam jau neslavu drīz taisa,

Un aizdomas to traucas pavadīt

Kā melna vārna dzidrā saules gaisā.

Bet tavu krietnumu — gan rādīs laiks —

Sis nopēlums vēl cildenāku darīs.

Jo tārpam iepatīkas pumpurs maigs,

Un esi tu pats liegais pavasaris.

Gar jauno dienu slīkšņiem izlaipots,

Ik sadursme tik uzvaru tev deva;

Bet tas jau netiks pierakstīts kā gods,

Jo skaudibu vis apklusināt nevar.

Ja ēnas nebūtu, kas ļauni ņirdz,

Patiešām piederētu tev ik sirds.