Soneti

Viss meli, kas līdz šim tev rakstot pausts, —

Ka mūžam tikpat karsti mīlēt vēlos.

Es taču tolaik nevarēju jaust,

Ka mana liesma reiz vēl tīrāk kvēlos.

Ja zinu, nejaušību miljons liek

Lauzt soli jumus, likumus pat mainīt,

Bet daiļums svētākais drīz apdzēsts tiek,

Trulst skaudrais nodoms, šaubas neaizgainīt, —

No laika varas bailēs iesaucos:

«Ar mīlestību mīlu visudziļo!»

Drošs nedrošibas priekšā sajūtos,

Ka mirklī ritošā vien nepieviļos.

Kā bērns ir mīla; kāpēc neatzīt —

Tā aug, varbūt kļūs pieaugusi rīt.