Soneti

Kurš ticēs man, reiz lasot senu dzeju,

Kur tavi tikumi vien celti taps?

Dievs liecinieks, ka tavu daiļo seju

Tā nespēj atainot, kā nespēj kaps.

Ja, maigas gleznas savā dzejā vijis,

Es stāstīšu, cik skatiens tavs ir liegs,

«Tāds debess daiļums it nekad nav bijis!

Sis dzejnieks melo!» ļaudis kliegtin kliegs.

Sī lapa, dzeltējusi gadu gaitā,

Tiks skarbi nopelta kā pļāpa vecs.

Teiks ļaudis, — dzejnieks tikai rīmes skaita

Un viņa acis iedomas vien redz.

Bet, ja šai laikā dzīvs vēl būs tavs dēls,

Degs viņā vēl un dzejā gars tavs kvēls.