Soneti

Ar smagu sirdi nākas ceļu sākt,

Ja tas, ko sagaidu, vien gurdums ir,

Lai drūms pie atziņas es spētu nākt:

«Cik jūdžu mērots, tik no drauga šķir.»

Un arī gausais zirgs man tikko kust,

Šķiet, nevis mani — skumjas manas nes,

It kā šis lopiņš tiešām prastu just,

Ka šķirties negribu no tevis es.

Viņš nesteidzas, kaut niknums mani grābj,

Līdz asinīm lai sānus pieši šķeļ,

Kā vaids tam krāciens gurds no krūtīm kāpj,

Kas mani vēl par piešiem asāk dzeļ.

Kā atbalsis caur sirdi trīsas skrien:

Aiz manis laime, pretī sāpes vien.