Soneti

Cik veikli nomaskēts gan ir tavs kauns!

Tu jauka izskaties, dažs nenojauš,

Ka tavā skaistumā tārps slēpjas ļauns,

Kā rozi smaržīgu tas tevi grauž.

Par tavām gaitām kāds ja gribēs melst,

Ja smaidiņš juteklīgs tam lūpās būs,

Lai kā viņš pūlēsies, bet nenopels,

Ik vārds par uzslavu tev drīzāk kļūs.

Tu esi mājoklis, kur netikums,

Kā pilī ieslēdzies, jo ērti mīt,

Zem dailes plīvura kur slēpts ik trums,

Bet īsto seju lemts nav saskatīt!

Sirds dārgā, piesargies, — kaut nazis ass,

Ja lieto nevietā, top trulāks tas.