Soneti

Teic, dvēsele, — vai, miesā mājojot,

Kur ļaunas dziņas tevi važās sien,

Tu visu gribi ārišķībai dot,

Bet iekšienē būt nabaga arvien?

Par mitekli, kas īsu brīdi būs,

Tavs vārgums pārāk dārgi maksāt mēdz.

Kad tārpi reiz šo mantojumu gūs,

Vai tad patiešām viss būs pazaudēts?

Nē, dvēsele, tev vergot jāpārstāj;

Lai tev tavs miesas grausts par kalpu top,

Vairs nezemojies, nemirstību krāj

Ikkatru stundu, kas tev jāsastop.

No nāves pārtiec, un, ja gals būs tad,

Lai nāve mirst, tu nemirsi nekad.