Soneti

Vai patiesākus vārdus pateiks kāds

Par tiem, ka tu — tas esi tikai tu?

Vai kaut kur dziļi ieslēgts skaistums tāds,

Ko līdzināt ar tavu skaistumu?

Vājš dzejnieks, ja tam vārdu nepietiek

Mazliet vēl uzteikt to, kas nopelnījis,

Bet tas, kas lasītājam saprast liek,

Ka tu — tas esi tu, sev slavu vijis.

Sev vārdus viņš no dabas lūpām gūst,

Sniedz tavu portretu, ko daba dod.

Ar tādu prasmi dzejnieks slavens kļūst,

Liek visiem savu stilu apbrīnot.

Skan glaimi tev, bet glaimos paļas dzird,

Ja tajos tīksmi klausās tava sirds.