Soneti

Kam, ļaunā, teic, ka tevi nemīlu,

Ja sace|os pret sevi, būdams tavs?

Vai neesi ik brīdi prātā tu,

Kad tevis dēļ man pazudis viss savs?

Vai tavi naidnieki ir draugos man?

Vai tavus skauģus meklē mana acs?

Pat tad, kad viltus pārmetumi skan,

Es uzskatu, ka vainīgs esmu pats.

It viss, kas manī kādreiz vērtīgs bij,

Uz mūžu verdzībā tev atdots tiek.

Pret grēcīgo ir labais jāizmij,

Ja to man tavas melnās acis liek.

Kādēļ tu nīsti — saprotams man viss:

Mīl redzīgos, — ar aklību es sists.