Soneti

Kļūst daudzreiz acu skats un sirds kā viens,

Grib, mīlai kalpodami, labu vēlēt,

Kad acis ilgoto grib tvert arvien,

Sirds nopūzdamās pagurst slāpju kvēlē.

No mīļās tēla acis līksmi gūst

Un, ciemos saucot, sirdij sapnī māj,

Bet citreiz acs par viesi sirdij kļūst,

Kam daļa milas domu jāatklāj.

Es tādēļ vienmēr varu tevi just,

Ar manu mīlu tēls tavs saistīts šķiet,

Tik tālos ceļos nevari tu zust,

Lai ilgas nespētu tev līdzi iet.

Bet, ja tās naktī aizmigušas rimst,

No sapņu tēla sirdī gaisma dzimst.