Soneti

Ak, neliec attaisnot man postu to,

Ko dzestrums tavs sen sirdij dara man!

Lai mēle, nevis skatiens ievaino,

Lai nomāc spēks, bet glaimi neatskan.

Teic, ka tu mīli citus, bet lai acs

Man tavu skropstu mirdzēšanu jauš.

KādēJ gan viltus, ja es pieveikts pats

Un tevi atvairīt sirds neapjauš?

Tu, mana mīļā, labi zini jau,

Cik skatiens tavs man briesmīgs ienaidnieks.

Bet, ja pret citiem žēlastības nav,

Tad mani reizēm pažēlot tev prieks.

To nedari: lai nokauj skatiens tavs,

Tad ciešanas man beidzot mieru Jaus.