Soneti

Man neiestāstīs spogulis — es vecs,

Ja jaunību ar tevi vienkop rodu,

Bet, līdzko skats tev sejā rievas redz,

Ko cirtis laiks, lai nāvei sevi dodu

Un izpērku šo daili mirdzošo,

Kas manu sirdi ietērpj gaismas plīvā.

Kā vecs lai esmu es, jel saki to,

Ja manās krūtis sirds pukst tava dzīvā?

Nekad lai tevis dēļ nav skumjš man vaigs.

Ak, tādēļ saudzē sevi, visulabā,

Es cieši rokās kļauju tevi maigs

Kā māte bērnu, ko pie krūtīm glabā.

Uz savu sirdi nepaļaujies daudz,

Ja mana mirst, tā tavu līdzi sauc.