Soneti

Cik liesmot lemts būs uzticamām jūtām,

Ko reizi tomēr iznīciba skars,

To neteiks paša bailes stundā grūtā,

Nedz nākamību pareģotājs gars.

Tiek mēness savam aptumsumam pāri,

Pats pasmejas par sevi zīlētājs,

Un drosmi iegūst viss, kas šķita vārīgs,

Miers olīvām ar mūžīgumu māj.

Šai laikā smaržpilnā, kas lāsēs lejas,

Man nāve atkāpdamās mīlēt ļauj,

Dzīvs esmu savā vienkāršajā dzejā,

Bet izkapts trulos vien un mēmos pļauj.

Tev dzejā tad vēl piemineklis būs,

Kad varmākām to kapakmeņi grūs.