Soneti

Ar manu sirdi cīnās acu skats

Par balvu, ko tavs tuvums mīlā sniedz,

Dod tēlu pārveidotu sirdij acs,

Šo prieku skatiem dvēsle neaizliedz.

Sirds alkst, lai vienmēr lajā spētu būt

Tavs skaidrais tēls, kas dziju mīlu devis,

Bet acis pretojas, grib savu gūt,

Vien sevī paturēt tās vēlas tevi.

Kam vairāk tiesību? Lai izšķir prāts

Un dvēslei paklausīgo domu balss;

Prot mīla līdzvērtīgi dāvināt —

Gūst sirds un skatiens, ko visvairāk alkst:

Lai acim pieder veidols ārējais,

Lai jūtu mirdzums sirdī neizgaist.