Soneti

Man divas mīlas — prieks un izmisums —

Kā divi gari, kas ap mani stāj:

Skaists jauneklis, tik gaišs kā debess jums,

Un sieviete, ko tumšas krāsas klāj.

Viļ mani ellē sievišķīgais sātans

Un manu gaišo eņģeli man ņem,

Jo skaistumā, ar viltu izrotātā,

Ir spēks, kas katram grēcīgam kļūt lemj.

Vai eņģelis jau velnam roku dod,

To nevaru tik droši pasacīt,

Bet bīstos, abus draugus vērojot,

Ka viens jau dziļi otra peklē mīt.

Es šaubos vēl — tai stundā beigsies strīds,

Kad eņģelis būs atkal izraidīts.