Soneti

Vairs nesēro, kad miris būšu es,

Tev saīguši zvani ziņu dos,

Ka, aizbēgot no viltus pasaules,

Es tagad viltus tārpus izvēlos.

Lai atcerēties neliek rindas šīs

Tev manu roku, jo es mīlu tā,

Ka vēlos, lai tu aizmirst vari drīz

Tās atmiņas, kas sāpes sagādā.

Ja skatiens tavs pār dzejas pantiem trauc.

Kad esmu jau ar zemi sajaucies,

Lai sirds vairs manu vārdu neatsauc

Un mīlestība līdz ar dzīvi dziest;

Sai pasaulē tu vari kaunā krist,

Ja skumsi vēl, kad būšu aizgājis.