Soneti

Vai man! Kā mīla acis pārvērst māk,

Lai saskaņas ar īstenību nav.

No manis saprāts izvairīties sāk,

Un aplams veids kā patiess rādās jau.

Ja tas ir gaišs, ko manas acis mīl,

KādēJ gan pasaule to neatzīst?

Tām acīm, kurās mīlestība zvīl,

Nav saskatāms vairs dzīves atspulgs īsts.

Kā tas var būt? Ai, kā var patiess būt

Tas skatiens, sūras asaras kur 1ās?

Nav brīnums vairs, ja maldos es varbūt:

Kad debess tumša, saule nerādās.

Tu viltus mīla, asaras liec krāt,

Lai acis nespēj tevi nopajāt.