Soneti

Kā pašlaik man reiz manam draugam klāsies,

To laika nesaudzīgā roka skars,

Gurs straujā sirds un krunkas pierē krāsies,

Bet jaunība, ko apmirdz rīta stars,

Prom dziļā gadu naktī aizgrimt steigsies,

Un krāšņums brīnišķais, kas ieskauj to,

Būs sen jau izbeidzies vai arī beigsies

Ar pavasara daili zudušo.

Siros šādam melnam brīdim spēkus taupa

Pret ļauno vecumu, kas nazi trin,

Lai tavas mīlas miņu nenolaupa,

Kaut arī pašus mūs kā ziedus šķin.

Šis mīlas skaistums, melnos burtos kļauts,

Būs mūžam zaļš un nāvei netiks ļauts.