Soneti

Bij Amors blakus lāpai aizmidzis,

Un kāda nimfa iedomājās tā:

Lai karstā mīlestības uguns dziest,

Ir lāpa jāmet vēsā avotā.

No mīlestības uguns kvēlošas

Uz mūžu mūžiem karsts bij kļuvis strauts,

Lai šurpu nākt un patvērumu rast

Visniknās kaitēs ļaudīm būtu ļauts.

Bet manas mīļās acīs iededzis

Ir jaunu liesmu draiskais mīlas zēns.

Pie avota, kur kvēle nespēj dzist,

Es velti devos, nevesels un lēns,

Un pievīlos: jo veldzes strauts man irdz,

Kur manas mīļās acīs kvēle mirdz.